Category: Lietuva

Doma par nelielu atelpu no ikdienas dzima neilgi pirms Jāņu brīvdienām. Sākumā gribējām doties kaut kur tālāk, bet beigu galā izlēmām, ka pirms došanās ar mazu bērnu kādā garākā roadtripā, sākumā pamēģināsim kā ir aizbraukt tepat netālu, lai jau nākamgad varētu sēdināt meitu auto un doties uz Gruziju.

Izlēmām par labu Lietuvai, jo kurš teicis, ka ceļojums var būt tikai uz tālākiem galamērķiem?

Rēzijai šis bija pirmais roadtrips 🙂 Tā nu, sakrāmējām mašīnu ar visu nepieciešamo un devāmies ceļā!

Sākumā Rēzija sēdēja savā beņķītī mašīnas aizmugurējā sēdeklī, mamma ar tēti priekšā, bet neilgi pirms Bauskas meita pamostoties no miedziņa uztaisīja nelielu panikas lēkmi, jo nobijās, ka ir pamesta viena. Raudāja tik traki, ka Bauskas Statoil nolēmām, ka turpmāko ceļojumu Rēzija sēdēs priekšējā pasažieru vietā. Tādā vaidā viņa redzēs gan mammu, kas var jebkurā laikā ar viņu papļāpāt, gan tēti, kas sēdēs turpat blakus pie mašīnas stūres.

Ceļojuma pirmajās dienās bijām nedaudz kuplākā skaita, proti, kopā ar draugiem, jo tā ir jautrāk 🙂

Jāsaka, ka ceļojuma pirmā diena bija šausmīga. Lietus lija kā jau pa Jāņiem un nemaz nedomāja pierimt. Kā par nelaimi otrā mašīnā bijām atstājuši ratu lietus plēvi, tāpēc Lietuvas veikalos samedījām lietussargus, lai pasargātus sevi no briesmīgajiem laika apstākļiem.

Mūsu pirmās dienas galamērķis tika nosprausts netālu no Latvijas robežas, proti, Biržai pilsētiņa, kas no robežas atrodas vien nieka 21 km attālumā. Sākumā aizbraucām uzmest aci Dzirnakmeņu muzejam, bet tas mums sagādāja nelielu vilšanos. Muzejs, ja to tā var nosaukt, bija privātmājas pagalms, kur ir izvietoti dažāda izmēra dzirnakmeņi. Šo dzirnakmeņus un dažādus neparastus akmeņus ir savācis Antans Stapuļonis (sagadīšanās, ka mūsu uzvārds ir Antāni 🙂 ) kopš 1979.gada. Kolekcijā ir vairāk kā 300 dzirnakmeņu.

Visu apskatījuši nekavējāmies un lēcām atpakaļ mašīnā, lai brauktu tālāk.

No Biržai dodoties Pasvales virzienā atrodas tādi dabas objekti kā kritenes (bedres, kas izveidojas, iegrūstot zemei). Vieta, kur ir aplūkojamas kritenes ir neliela un visai ātri izstaigājama. Ņēmām ārā ratus, apkarinājām tos ar lietussargiem un ripojām lūkot kā tas izskatās dabā! Lietus lija kā no spaiņiem un pie sevis nodomāju, ka labāk būtu sēdējusi mašīnā 🙂

Iespaidīgākā no visām kritenēm ir “Govs ala”. Ala ir 10-12 metrus diametrā un aptuveni 12,6 metrus dziļumā. Apkārt Karajmišķu dabas liegumā bija aplūkojamas arī citas kritenes, taču nevarētu teikt, ka tās uz mums atstāja lielu iespaidu, taču pieļauju, ka visu priekšstatu bija sabojājis sliktais laiks 🙂

Pēc lietainās pastaigas devāmies uzēst un par labu izvēlējāmies Alaus Kelias restoranas. Šeit atrodas ne tikai kafejnīca, bet blakus atrodas arī alus darītava, kur notiek ekskursijas, kā arī blakus kafejnīcai atrodas Alaus Keilas darītavas veikaliņš, kur var iegādāties pašmāju brūvējumus ļoti pievilcīgā iesaiņojumā.

Mazā Rēzija nu, jau ir 11 mēnešus jauna un vairs nav rokās sēdētāja. Lai arī kafejnīcai bija pieejams bērnu barošanas krēsliņš, meita tajā sēdēja vien nieka 5 minūtes kopsummā. Viņai svarīgāk bija rāpot pa kafejnīcas grīdu,  visu aplūkot, ar klientiem padraudzēties 🙂 Sākumā izturējos ļoti piesardzīgi pret rāpošanu pa kafejnīcas netīrajām grīdām, bet brīdī, kad bērns lokās rokās kā tārps un nav noturama, tad metu tam visam ar roku un ļāvu vien izpausties 🙂

Pilniem punčiem, nu, jau varējām braukt tālāk. Mūs nākamais galamērķis bija Biržai pils, kurā atrodas Biržu novada muzejs. Rēzija pēc maltītes bija mašīnā iemigusi, tāpēc deleģēju tēti palikt ar meitu un beidzot iziet kādu līkumu bez meitas 🙂 Dažreiz mammai tā ir lielākā laime, kad var nedaudz atslēgt smadzenes un nedomāt par bēbi 🙂

Ieeja Biržai pilī maksāja 1,70 Eur pieaugušajam (bija arī atlaides studentiem).

Kā pēdējo aplūkojām pāri Sirvenas ezeram uzcelto koka tiltu, kas ir 525 m garš un ir arī garākais tāda tipa tilts Lietuvā. Diemžēl lietus, lietus, lietus…. Domāju, ka smukā saulainā dienā šī vieta varētu būt ļoti jauka pastaigai. Diemžēl man galvā bija tikai doma kā ātrāk tikt uz hoteli, sausā vietiņā ar kādu siltu dzērienu rokās.

Mēs gan slikto laika apstākļu dēļ savu pastaigu pāri tiltam beidzām pusratā, bet gadījumā, ja esat nolēmuši apskatīt šo vietu, tad pāri Sirvenas ezeram atrodas Astravas, jeb Tiškeviča muiža, kas ir viena no vislabāk saglabājušajām romantiskā stila muižām Lietuvā.

Pirmās dienas prieki gumijniekos bija beigušies un varējām priecīgi stūrēt uz hoteļa pusi. Biržai pilsētiņa ir tik maziņa, ka viss ir tepat blakus. Jau pēc 10 minūtēm bijām viesnīcā un iekārtojušies savos numuriņos.

Palikām ļoti vienkāršā viesnīcā Tyla hotel. Lai arī hotelis nebija nekas dižs, toties te bija pieejamas bērnu gultiņas, vakarā varējām paēst vakariņas viesnīcas kafejnīcā un no rīta mieloties ar garšīgām brokastīm.

Rēzija jau meitene liela un pa lielam ēda jau visu, ko pieauguši. Sākumā gan ar lielu ēstgribu meitene nevarēja lepoties, iespējams apstākļu maiņas dēļ, bet acīm redzot viņai uz to brīdi tas daudzums ēdamā bija pietiekošs, jo neapmierinātību neizrādīja.

Vakarā pārrunājām nākamās dienas maršrutu, uz fiksu roku sameklējām naktsmājas booking.com un varējām laisties migās 🙂

Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 2.diena 🙂

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Mūs ceļojums varēja turpināties 🙂 Vakardienas briesmīgais lietus nu, jau bija rimies un mums uzsmaidīja arī saule.

Šodien nolēmām, ka iebrauksim atkal Latvijas pusē, lai pie viena aplūkotu Latgales krāšņumu. Kā savu pirmo galamērķi nospraudām skatu torni Ērgļu kalnā. Pagāja kāds laiciņš, kamēr atradām meklēto torni 🙂 Rēzija jau sāka izrādīt neapmierinātību, ka nespējam atrast torni, tāpēc glābiņš tika meklēts kukurūzu nūjiņās. Bērns laimīgs un tornis atrasts 🙂

Skatu tornis atrodas dabas parkā “Svente”. No torņa augšas paveras skats uz Daugavpils pilsētu un ezeru pielieto Latgali. Kāpām tornī pēc kārtas, sākumā vīri un tad mūsu ūsainās aukles pieskatīja mazos un mēs mammītes arī varējām uzkāpt aplūkot apkārtējās dabas skaistumu. Es gan esmu no bailīgajām, jo augstums man liek sastingt. Augšā pa platformu staigāju tā it kā būtu piesieta pie ķēdes. Malai pat tuvumā nerādījos 🙂

Lai arī mūsu vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas šajā braucienā bija mazākumā, būtu kāds prieciņš devāmies uz Sventes muižu. Tur tie varēja pamielot acis pie kara tehnikas, kas atrodas blakus Sventes muižai Militārās kara tehnikas muzejā.

Muzejs iekārtots bijušajā muižas restaurētajā saimniecības ēkā. Ekspozīcijā apskatāmi Otrā pasaules kara tanki, bruņumašīnas un citi militārie transporta līdzekļi. Mēs gan meitenes tankus apskatījām tik no skatloga, jo mums labāk interesē kleitas un krelles.

Nevarējām neizmantot iespēju ieturēt pusdienas skaistās Sventes muižas pagalmā. Protams, cenu līmenis no Lietuvas pieklājīgi pieņemamajām cenām bija atgriezies Rīgas līmenī, bet ēdiens bija pasakaini garšīgs.

Rēzija pirms ēšanas bija smuki nosnaudusies un tieši tad, kad laiks sēsties pie galda, tad meita ir knapi noturama klēpī un mammai izredzes uz pieklājīgu malstīti tiek liegtas.

Meitas lielākā izklaide Sventes muižas pagalmā bija strūklaka. Atlika tik vienreiz parādīt, ka reku smuka strūklaka, kā to vien tik darīju kā skraidīju pakaļ Rēzijai, kas bija uzņēmusi kursu strūklakas virzienā 🙂

Mazajiem rezgaļiem Sventes muižas parkā ir arī ierīkots vesels atrakciju stūrītis ar kāpelēšanu, ložņāšanu un ieniršanu tūkstotis un vienā bumbiņā. Gribēju arī Rēziju pirmo reizi ielikt bumbiņu valstībā, bet diemžēl iepriekšējās dienas lietus bija parūpējies par lielu peļķi zem bumbiņu kalna.

Gardi papusdienojuši kāpām mašīnā un devāmies uz Daugavpili.

Mūsu apskates objekts bija Daugavpils cietoksnis. Pēdējo reizi, kad to apmeklējām tas bija slēgts uz rekonstrukciju, tāpēc šoreiz izmantojām iespēju to aplūkot.

Daugavpils cietoksnis ir pilsētas simbols. Cietoksnī ir iespēja iebraukt arī ar auto, bet mēs nolēmām savu spēkratu atstāt stāvvietā  un doties uz cietoksni pa atjaunoto tiltu pār cietokšņa aizsarggrāvim, kas ir 55m garš. Ieeja cietoksnī ir caur restaurētajiem Nikolaja vārtiem, kas kādreiz bija svinīgākie un lielākie Dinaburgas cietokšņa vārti, pa kuriem Krievijas imperatori un augstmaņi izceļoja uz Rietumeiropu.

Braucot ar ratiem caur Nikolaja vārtiem ir nedaudz jāpacīnās ar bruģi. Tas gan vairāk attiecas uz mammām, kam bērnu ratiņi ir ar maziem ritenīšiem. Mūsu rati gāja kā tanks un pat nesajutām, ka kaut kas traucē.

Arī viens no Rīgas gliemežiem ir atvests uz Daugavpils cietoksni 🙂

Jāsaka, ka cietokšņa teritorija ir kaut kas un ar to es nedomāju neko sliktu, bet drīzāk interesantu. Cilvēku uz ielām bija gaužām maz. Iegājām nopirkt pa saldējumam vietējā veikaliņā, kas atgādināja tos mazos lauku veikaliņus, kad viss iespējamais ir salikts entajos plauktos ļoti nelielā platībā. Palasot info par Dinaburgas cietoksni uzzināju, ka teritorija ir sadalīta 2 zonās – dienesta un dzīvojamā.

Dzīvojamā zonā atrodas 14 dzīvojamās mājas, kas uzceltas 19.gs. un 5 daudzdzīvokļu mājas. Cietokšņa dzīvojamajās mājās dzīvo nedaudz vairāk kā 5000 iedzīvotāju.

Tāda sava noslēgta pasaulīte viņiem te 🙂

Pulkstenis jau rādīja, ka jāsāk posties uz naktsmāju pusi, kas mums bija norezervētas Lietuvas pusē, tāpēc ilgi nekavējāmies un turpinājām ceļu.

Mūsu maršruts uz Lietuvi veda cauri pilsētai Zarasai. Kas ir interesanti, tad Zarasai tūrisma mājas lapa piedāvā ļoti izsmeļošu informāciju par pilsētas apskates objektiem arī latviešu valodā 🙂 Izrādās, ka Zarasai pilsētiņa kopā ar Daugavpili ir izstrādājušas 3 maršrutus tūristiem. Super! Tas ir apsveicami 🙂 Ja kādam interesē info par Zarasai pilsētiņu, tad varat to aplūkot ŠEIT.

Braucot cauri Zarasai mūsu acu skatienu piesaistīja panorāmas rats virs ezera. Tā augstums ir 17m un skats no tā ir tiešām skaists. Nokāpjot pa kāpnītēm lejā, var pastaigāties pa taciņu, kas stiepjas gar Zarasajas ezera krastu. Līdz ar to, ka mazā Rēzija bija mašīnā iesnaudusies, tad tiltu lūkot devos viena ar draugiem. Tētis bija palicis pieskatīt guļošo skaistuli 🙂 Man jau, protams, mātes instinkts. Nevaru es tā mierīgi pastaigāties, bet visu laiku domāju vai tik meita nebūs piecēlusies, vai nav jāiet jau skatīties, kas tur notiek 🙂 Būs šis sev kaut kā jāizskauž 🙂

Nedaudz pačakarējāmies kamēr atradām mūsu naktsmājas, jo kaut ko nebijām pareizi izpratuši booking.com karti, taču beigu galā viss veiksmīgi.

Booking.com bijām rezervējuši 2 guļamistabu namiņu Sodybageras. Vieta ļoti sakopta, skaista un prom no pilsētas. Kluss un foršs! Saimniece mūs sagaidīja. Visu izrādīja un tik noprasīja, ko vēlēsimies no rīta brokastīs.

Mūsu rīcībā bija šis jaukais namiņš un visā teritorijā bijām vienīgā kompānija 🙂 Netālu no namiņa bija batuts, kur izlēkāties, smilšu kaste, volejbola laukums, šūpoles.

Līdzi mums bija saliekamā gultiņa, jo viesu nams nepiedāvāja šādu iespēju.

Rēzija nemaz neprotestēja, ka katru dienu paliek citā vietā. Protams, ceļš viņu arī nogurdināja, bet mēs centāmies vietās, kur apstājāmies, kaut vai ceļa malā, ļaut arī mazajai ceļotājai izstaipīt kājas.

No mājām nekādus ēdamos neņēmu, jo centos Rēzijai dot ēst to, ko paši ēdām kafejnīcās. Vienīgais, kas mums bija līdz ir maisījums. Lai gan maisījumu pēdējā laikā ēdam tikai 1 reizi dienā pirms gulēt iešanas, tad šeit tas vairāk noderēja mirkļos, kad meita sāka izrādīt manāmu protestu, ka es gribu ēst, bet mums vēl ir jābrauc vai arī kaut kas no kafejnīcas ēdiena īsti nav pa prātam. Protams, uz vietas kādā veikalā bija ieķerts arī kāds pudiņš.

Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 3.diena 🙂

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Trešās ceļojuma dienas rīts sākās nesteidzīgi. Kamēr vieni vēl pa dušām, tikmēr mūsu mazā ģimenīte jau bija ar ratiem apstaigājusi viesu nama Sodybageras teritoriju un mazā Rēzija jau atkal bija ielaidusies miedziņā.

Saimniece mums uz terases bija saklājusi galdu brokastīm, jo vasarā jau gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt ārā. Katrs brokastīs dabūja, ko bija izvēlējies, proti, omleti, karstmaizes vai pankūkas. Viss gards un svaigā gaisā garšo vēl labāk 🙂 Izprašņājam saimnieci par vietām, ko varam apskatīt tepat tuvumā un viņa ar lielāko prieku mums izpalīdzēja ar dažādiem bukletiem un ieteikumiem.

Līdz ar to, ka bijām apmetušies pavisam netālu no pilsētiņas Anīkšči, saimniece mums pastāsta par nu, jau visu ilgi gaidīto pastaigu taku virs koku galotnēm, kas atvērsies 2015.gada 7.augustā. Zinu, ka ļoti daudz latviešu gaida, kad varēs sēsties mašīnās un traukties uz Anīkšči, bet rādās, ka brangs lietuviešu bars būs jau priekšā, jo vietējie šīs takas atklāšanu gaida tikpat dedzīgi.

Ieteikusi mums dažādas vietas, ko apmeklēt tepat netālu Anīkščos, saimniece vēl sagādā prieku Rēzijai (11 mēneši) un Emīlijai (gandrīz 3 gadi) – mazas dārza šūpoles un šūpoļzirdziņu.

Sasēdāmies mašīnās un devāmies lūkot ieteikto šaursliežu bānīti Anīkščos. Šeit ir iespēja izbraukt ar pašu bānīti un turpat netālu uz blakus esošajām sliedēm, gan mazi, gan lieli vai izmēģināt braucienu ar drezīnu. Mums kā jau tas bija paredzams sāka līt lietus un mūsu lūriņš uz bānīšiem beidzās visai ātri, bet, ja godīgi, tad arī teritorija nav liela, lai paspētu visu apskatīt pat neilgā laikā.

 

Blakus šaursliežu bānītim atrodas arī koka dzelzceļa stacija, kas līdzīga Jūrmalas koka dzelzceļa stacijām. Sīkāku info var aplūkot ŠEIT.

Tālāk devāmies uz 6km attālo Zirgu muzeju. Zirgu muzejs ļoti atgādina miniatūru etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur vienkopus atrodas vairākas ēkas, kas atspoguļo zirgu nozīmi cilvēku dzīvē, dažādas ar zirglietām apskatāmus objektus. Mums šo vietu ieteica, kā vienu no iespējām, kur doties kopā ar bērniem, jo arī tiem šeit ir gana daudz, ko darīt.

Pirmajā mājā bija dažādi eksponāti, kas saistīti ar ugunsdzēsēju darbu, kur, protams, piedalās arī zirgi.

Mazajiem bērniem uz sienas bija iespēja spaidīt pogas, kur katra no nospiestajām pogām atskaņoja dažādas zirga izdotas skaņas.

Nākamajā klētī bija iespēja aplūkot dažādas karietes un pajūgus. Konkrēti šī attēlā redzamā esot Lietuvas Zemkopības ministrijas kariete.

Mazie dauzoņas savu enerģiju droši var izlikt uz šī koka karuseļa, kas godam var izvizināt arī lielos, kam sirdī vēl mīt mazs bērns. Izmēģināju, atcerējos bērnību, tiesa gan galva sagriezās pamatīgi, bet bērniem tas galīgi netraucē 🙂

Turpat blakus atrodas smēde, kur tiek kaltas dažādas metāla lietiņas. Durvis plaši atvērtas, jo no krāsns mazajā telpā karstums pamatīgs. Mums gan tā vien gribējās nedaudz siltuma, jo ārā ne īsti lija, ne īsti nelija.

Kamēr mēs ar Rēziju un pārējiem ceļotājiem sildījāmies pie smēdes atvērtajām durvīm, tikmēr mazā Emīlija jau brašā solī devās pie mazā ponija. Tante Emīliju ar prieku izvizināja, taču vislielākais prieks jau neapšaubāmi meitenei.

Vienā no mājiņām, kas izskatījās gluži vai kā no pasakām bija iespēja redzēt kā agrāk guldināja veļu, cepa maizi vai ķēra peles. To paskatīties varētu būt interesanti bērniem 🙂

Zirgu muzejā iespējams arī izvizināties zirga vilktos ratos, izšūpoties, apmeklēt kafejnīcu, iegādāties suvenīrus.

Pēc pastaigas mēs tiešām jutām, ka vēderi sāk kurkstēt un devāmies uz Zirgu muzeja kafejnīcu. Nu, nez! Viesu nama saimniece mums teica, ka šeit ir garšīgi ēdieni, bet mūsu kompānijai domas dalījās.

Mans vīrs pirmo reizi pagaršoja lietuviešu tradicionālo ēdienu cepelīnu un šķiet tā bija arī pēdējā reize. Viņa garšu sajūtas sabojāja treknais cepelīns, kas šķiet būs radījis neatgriezeniskas sekas jebkad paprovēt to vēlreiz. Mūsu mazā dāma izstaigājusies pa svaigo gaisu arī pieprasīja savu tiesu.

Šodien bija tieši Līgo diena, tāpēc būtu grēks neuzpīt vainagus. Stājām šosejas malā un bridām vien iekšā pļavā. Rēzija tikmēr mašīnā gulēja, bet jau pēc 5 minūtēm, sajutusi, ka mēs vairs nebraucam, acis bija vaļā. Piecēlusies raudāja un nebija noturama, lai pasēdētu autobeņķī. Protams, ka izņemta no tā ārā, smaids līdz ausīm un pasaule atkal ir skaista.

Kaut kā mums latviešiem ir ieradums izrotāt ne tikai meiteņu un Jāņu galvas ar vainagiem, bet arī izpušķot savus auto. Lietuvieši gan dikti skatījās uz mūsu spēkratiem. Nevarēja saprast vai viņiem dikti patīk vai neizprata kāpēc tā jādara 🙂 Kamēr mūsu tētis salauza ozola zarus, es turpat vēl noplūcu pāris puķes priekš vainadziņa. Kāds bija mūsu šoks, kad pēc 2 minūtēm atnācām uz mašīnu, lai aizvērtu tās durvis un brauktu tālāk.

Rēzija bija dabūjusi šķīstošās kafijas bundžiņu un ar saviem zobiem to dabūjusi vaļā. Visa mute brūna, rokas, vēders, beņķis.. Vēlāk, kad mainīju pamperu, pat tur bija tikusi kafija. Nobijos, ka Rēzijai varētu palikt slikti, bet nē…stipra meitene. Nekas neliecināja, ka darījusi blēņas un arī miedziņam tas netraucēja.

 

Pa ceļam, lai nebūtu visu laiku tikai jāsēž mašīnā, tad centāmies iebraukt arī vietās, kur bija brūnās ceļa zīmes. Tad nu, ietrāpījām kādā vietējā muižā, kas arī rosījās un pucēja apkārtni Jāņu svētkiem.

Jāņu vakara sagaidīšanai bijām rezervējuši 3 guļamistabu villu Vila Terra Resort. Smieklīgākais bija, kad zvanījām saimniekiem, lai uzzinātu vai būs, kur uzcept gaļu un citi jautājumi. Saimniece atbildēja un tad mums saka: “Tad Jums bija 3 guļamistabu villa un vēl 4vietīgi apartamenti!”. Mēs nedaudz apstulbām un sakām, ka mums tikai 3 guļamistabu villa! Izrādās mūsu draugs Ģirts Legzdiņš (no Tīraines) ir rezervējis 3 guļamistabu villu, bet Ģitrs Lagzdiņš (no Rīgas) apartamentus. Tāda sagadīšanās!!! Atšķirība tikai vienā burtā! Divas dažādas personas 🙂

Apkārtne pie mūs mazās villas bija ļoti skaista, plaša un sakopta teritorija pie ezera. Ezera krastā bija uztaisīts ugunskurs, kur vakarā varēja iet visi namiņu viesi. Mums Lietuvā nebija nekas savādāks, kā Latvijā. Lietus, paldies Dievam, sāka līt tikai, kad bijām jau iekārtojušies.

Villas terasē bija galds ar soliem, 2 ādas dīvāni un paklājs, uz kura abas mazās draudzenes varēja spēlēties un nemaz nebēdāt par lietu.

Jā, intereses abām meitenēm neskatoties uz vecuma starpību, Rēzijai (11 mēneši) un Emīlijai (gandrīz 3 gadi), ir visai vienādas 🙂

Rēzija savus pirmos Jāņus ir sagaidījusi mazajās ārzemēs un izskatījās dikti jau laimīga. Gulēt meitene aizgāja 23:00. Lai gan mūsu gulēt iešanas laiciņš ir 21:00 vai pēc 21:00, tad laikam jau tas, ka apkārt viss jauns, kā arī braukšana mašīnā ar gulēšanu, lika gulēt iešanas laikam nobīdīties. Namiņā abām meitenēm bija sarūpētas bērnu gultiņas, kas bija gaužām labi. Savu līdzi paņemto ceļojuma gultiņu izmantojām pirmajā stāvā kā sētiņu brīžos, kad rokas bija aizņemtas.

Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 4.diena 🙂

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Ir Jāņu dienas rīts un neapšaubāmi neviens no ballētājiem necenšas rauties ārā no gultas! Uz mums ar Rēziju tas nemaz nedarbojas, jo mazā dāma izdomāja, ka rīts jāsāk plkst.06:00. Pie sevis tik nodomāju: “Lūdzu, vēl nē! Paguļam.”. Tā nu, izcēlu meitu no gultiņas, jo tajā viņa vairs negribēja spēlēties un ļāvu padauzīties pa istabiņu. Pēc stundas viņa ierāpās gultā pie mums, pati iekārtojās starp tēti un mammu un kopīgi nogulējām līdz 09:00.

Jāsaka, ka mēs ikdienā nemēdzam gulēt vienā gultā ar Rēziju. Viņa kopš dzimšanas guļ savā gultā un savā atsevišķā istabā, tāpēc man bija liels izbrīns, ka viņa šādi aizmiga 🙂

Šodien mums nav konkrēta plāna, ko vēlētos redzēt, jo mūsu nospraustais galamērķis ir Nida, taču, ņemot vērā, ka jāšķērso ir visa Lietuvas teritorija, tad ceļu sadalījām divās daļās.

Netālu no Lietuvas galvaspilsētas redzam brūno ceļa zīmi un griežam nost no lielās šosejas, lai nedaudz izstaipītu kājas. Esam apstājušies vietā, kas nosaukta par Eiropas centru. Ja atmiņa neviļ, tad Latvijā Eiropas centrs ir Kolkā. Mazā Rēzija ir iemigusi un mēs neuzdrošināmies viņu modināt, tāpēc atstājam mašīnā. Lai Jūs nesatrauktu, tad ārā nebija svilinoša saule, lai neatstātu bēbi guļam. Vairāk baidījos, ka viņa pamostoties atkal nobīsies, ka ir viena un sāks raudāt.

Pēc 5min nācām jau atpakaļ uz mašīnu un mazā dāma tiešām bija nomodā. Smaidīja un viss bija kārtībā 🙂

Kā jau iepriekš biju rakstījusi, tad jau pirmajā dienā mamma ar Rēziju samainījās mašīnā ar vietām, lai mazā dāma nejustos viena, jo blakus uz pakaļējā beņķa apsēsties nebija iespējas līdzi paņemto mantu dēļ. Tā viņa varēja redzēt gan mani, gan tēti 🙂

Šķiet jebkurš latvietis, kas atrodas netālu no Viļņas izmanto iespēju apmeklēt IKEA veikalu. Es esmu pilnīgi un galīgi atkarīga no šī veikala 🙂 Domāju, ka daudzas slimo ar šo atkarību:)

Ņemot vērā to, ka no rīta mēs izbraucām vēlāk nekā citas dienas, tad laiks iepirkumiem nemaz nebija tik daudz, jo bija vēl jāpaspēj apskatīt Traķu pili.

Neilgi pirms 18:00 bijām atraduši stāvvietu iepretim Traķu pilij. Kāds vietējais to bija uztaisījis savā pagalmā un par visu dienu prasīja vien 2Eur, kad pilsētas stāvvietā šādu summu bija jāmaksā par stundu 🙂 Saulīte bija paslēpusies un pūta stiprs vējš. Rēzija mašīnā bija aizmigusi. Mēs viņu tik pārcēlām ratiņos, ieritinājām segā un devāmies lūkot pili.

No koka gājēju tiltiņa, kas ved uz pili paveras burvīgs skats ne tikai uz sarkano ķieģeļu celtni, bet arī uz piekrastes mazajām suvenīru bodītēm, kafejnīcām un laivu piestātni.

Pirms braucām uz Traķiem nevarēju atcerēties vai esmu šeit jebkad bijusi, bet, kad bijām jau galamērķī, tad sapratu, ka esmu šeit pirmo reizi 🙂 Vieta pasakaini skaista! Es dievinu šīs mazās pilsētiņas pie ūdeņiem ar privātmāju apbūvi. Sajūtas tiešām kā ārzemēs 🙂

Pils darba laiks ir līdz 18:00 un mēs šeit bijām ieradušies tieši pirms 18:00, tāpēc nebija vērts nemaz pirkt biļeti uz 30min. Otrs iemesls kāpēc teicu vīram, ka negribu apskatīt iekšpusi bija tas, ka meita gulēja ratos, bet pils iekšpagalms bija vienā bruģī, trepēs, kāpnēs, pagrabstāvos. Ar ratiem nemaz nesanāktu kaut kur piebraukt, tāpēc nolēmām pastaigāties turpat pa parku.

Atpakaļ nākot nolēmām iestiprināties vienā no piekrastes kafejnīcām ar skatu uz pili. Rēzija. protams, piecēlās tieši brīdī, kad atnesa ēst 🙂 Bērnu beņķītī viņa nosēdēt nevarēja, jo viss apkārt likās daudz interesantāks, nekā sēdēt. Mēģinājām viņu visādi izklaidēt, lai tikai pasēž beņķī un mēs varētu mierīgi paēst. Piedāvājām viņai salmiņus, groziņu, mantiņas, bet nekas nevarēja viņas uzmanību piesaistīt ilgāk par 1 minūti. Tā nu, mūsu ēšana ar vīru atkal bija uz maiņām 🙂

Pēc Traķiem devāmies jau virzienā uz mūsu rezervēto naktsmītni.

Lietuva ir pilna ar baznīcām, bet šādu baznīcu mēs redzējām pirmo reizi. Tā piesaistīja savu uzmanību ar neparasto arhitektūru.

Beidzot bijām nonākuši naktsmītnes vietā – Ekovilis. Bijām rezervējuši divvietīgu numuriņu ar 1 gultu. Kad atbraucām, tad secinājām, ka mums ir gandrīz vai namiņš, kurā dzīvojām. Mūsu numuriņš bija namiņa viena daļa, kur blakus mums neviens nebija.

Visas iepriekšējās dienas bija lijis lietus un Rēzija nekādi netika izrāpoties par zālīti. Tad nu, šovakar Rēzija bija priecīga, jo beidzot tika rāpot cik tālu vien vecāki ļāva.

Pagaršoja oļus, izvārtījās pa zālīti. Nu, laimīgs bēbis!

Vieta tiešām forša. Klusa un mierīga! Nost no pilsētas, varētu teikt laukos 🙂 Mūsu istabiņā nebija bērnu gultiņas, bet mums šādam gadījumam līdzi bija ceļošanas gultiņa, kas mūs jau bija glābusi ne pirmo reizi 🙂

Šī bija mūsu istabiņa 🙂 Lai gan ar vīru neesam guļbaļķu un koka dēlīšiem apsistu sienu cienītāji, tomēr šī istabiņa bija gana mājīga un nemaz nevajadzēja, neko šikāku, jo palikām te tikai pa nakti 🙂

Vakara izskaņā mūs priecēja saulīte, kas norietēja pļavā.

Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 5.diena 🙂

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Piektās dienas rīts Lietuvā iesākās ar siltu saulīti. Sakrāmējuši mantas auto devāmies uz brokastīm Ekovilis viesnīcā. Rēziju nebija iespējams noturēt rokās vai sēžos mierīgi pie galda, jo uz to brīdi viņai daudz interesantāk likās iekarot ēdamtelpu.

Vēl pirms došanās garajā ceļā līdz mūsu šīs dienas galamērķim Nidai, ļāvām mazajai ceļotājai izrāpoties no sirds patikas, jo kādu laiciņu būs jābruņojas ar pacietību un jāpasēž autobeņķī.

Jā…garais ceļš nogurdina ne tikai mazos, bet arī mammu, bet var jau saprast, ka aktīvi rāpojošs bērns jau prasa daudz lielāku vecāku uzmanību, nekā tāds, kas guļ vēl ratiņos :), tāpēc izmantojiet izdevību un nebaidīties doties ceļojumā arī ar 5 mēnešus un pat jaunāku atvasīti 🙂

Pirms došanās uz prāmi pāri Kuršu līcim, nolemjam piestāt Klaipēdā, lai izlocītu kājas un atrastu kādu vietiņu, kur ieturēt pusdienas. Par savu pastaigas vietu izvēlējāmies Danes upes krastmalu, kur pietauvots viens no Klaipēdas pilsētas simboliem – burinieks Meredianas, kas ir arī restorāns.

Mazā dāma bija priecīga izrāpties ārpus mašīnas, jo braukšana viņai šķita visai garlaicīga padarīšana 🙂

Danes upes krastmala ir ļoti skaista pastaigu vieta. Šeit savu neatkārtojamo pievilcību rada apkārtējo ēku arhitektūra, mazās laiviņas un dažādas skulptūras.

Līdzīgi kā tas ir Latvijā, arī Lietuvā ir kāzu tradīcija, kad jaunlaulātie piekarina savu atslēdziņu, tikai atšķirībā no mūsu tiltiem, šeit šim nolūkam ir izveidota īpaša vieta 🙂

Danes upes krastā atrodas atjaunotās 18./19.gs. noliktavu ēkas, kur ir ierīkots arī krogs. Tieši to mēs nolūkojām kā labu esam mūsu pusdienu vietai.

Ceļojuma laikā Rēzijai (11 mēneši) līdzi neņēmu nekādu speciālo pārtiku, jo jau labu laiku meitene ēd to pašu ko vecāki. Vienīgais man bija līdzi padzerties, kāds cepumiņš un veikalā nopirkts jogurts, lai brīžos, kad starp ēdienreizēm sagrib ēst man būtu ko iedot iekost. Lai cik tas dīvaini neliktos, bet uz kafejnīcu man bija līdzi arī Rēzijas trauciņš, kurā es līdzi paņēmu kaut ko no mūsu šķīvja gadījumos, kad meita izdomāja, ka tajā brīdī viņa ēst nevēlas :), jo mūs ēdienreizes ne vienmēr sakrita.

Vispatīkamākais pārsteigums bija cenas 🙂 Klaipēdas centrs, atjaunotā noliktavas ēkā, upes krastā…. Pusdienas mums izmaksāja uz abiem ~13 Eur. Domāju, ka Rīgā šādu summu būtu samaksājuši par 1 personu:)

Pilniem punčiem varējām sēsties mašīnā un turpināt ceļu Nidas virzienā 🙂 Vasaras mēnešos prāmis kursē ar 30 minūšu intervālu, bet aukstajā periodā 1x stundā.  Gaidīt nu, nemaz nesanāca daudz 🙂

Par prāmja biļeti vieglajam auto mēs samaksājām 11,85 Eur. Gadījumā, ja Jūsu pārvietošanās līdzeklis ir nedaudz savādāks, tad ar cenām un prāmja kursēšanas grafiku var iepazīties ŠEIT.

Nezinu, varbūt es tāda vienīgā, bet tikai braucot atpakaļ uz mājām piefiksēju, ka prāmja biļete vairāk nav jāiegādājas. Tu tikai ieņem rindu automašīnu plūsmā uz prāmi un viss. Tas gan super, ka par to jau ir samaksāts dodoties šurp 🙂

Iebraukšana Kuršu nērijas nacionālā parka teritorijā ir maksas pakalpojums, līdzīgi kā tas ir ar iebraukšanu Jūrmalas pilsētā. Vieglās mašīnas iebraukšanas nodeva ir 10Eur. Par pārējām transporta iebraukšanas nodevām varat ielūkoties ŠEIT.

Iebraucot mēģinājām atrast kādu nomaļāku celiņu, kas izvestu pie jūras. Bišķīt bija jāpameklē līdz tādu ceļu atradām, jo lielākajā daļā ceļu, kas ved nost no galvenā ceļa ir aizliegts iebraukt. Viļņi bangoja, vējš pūta no sirds un vietējiem kaitotājiem, protams, laime nebeidzama.

Mūs naktsmājas uz 2 dienām Nidā bija Nidos Vilos. Viesnīciņa gan nebija pašā Nidas centrā, bet gan 500m attālumā no tās, bet pastaiga gar Kuršu līča piekrasti bija gaužām skaista, lai nebūtu pa ko žēloties. Jāsaka, ka arī lielā viesnīcu pieprasījuma dēļ, ļoti daudzas bija jau aizņemtas.

Rēzija bija godam izturējusi garo ceļu bez jebkādām kaprīzēm. Nedaudz atvilkuši elpu un ļāvuši mūsu tētim – šoferītim stundiņu nosnausties, bijām gatavi vakara pastaigai pa Nidu.

Jāsaka, ka visa mūsu mazā ceļojuma laikā šis bija vienīgais vakars, kad mēs ar vīru varējām mierīgi, kā visi pārējie cilvēki, ieturēt vakariņas, jo mūsu mazā meita nogulēja pilnīgi visu vakariņu laiku. Nebija jāskrien pakaļ, jāsaka, ka tā nevar, jāņem uz rokām vai vienkārši bez apstājas jāvēro, kurā virzienā atkal dodas mazais pētnieks 🙂 Bija tik burvīgi, ka pat varējām baudīt desertu 🙂 Domāju, ka daudzi vecāki zina, kā tas ir, kad bērns jau ir kļuvis zinātkārs un ļoti kustīgs un, kad šādi mierpilni vakari ir jātver uz jābauda 🙂

Laimīgi kā ziloņi devāmies pastaigā atpakaļ līdz mūsu viesnīcas numuriņam, lai pamazām taisītos uz migu. Viesnīca Rēzijai bija nodrošinājusi bērnu gultiņu, līdz ar ko mūsu ceļojumu gultiņa varēja atpūsties mašīnā.

Vēl pirms gulēt iešanas pabaudījām skaisto skatu, kas pavērās tieši pie viesnīcas ieejas 🙂 un pamazām jau krājām spēkus rītdienas pastaigai uz Kuršu kāpu 🙂

Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā pēdējā 6.diena 🙂

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Pēdējā noslēguma diena mūsu ceļojumam pa kaimiņu zemi Lietuvu sākās ar apmākušām debesīm. Ilgi nevilcinājāmies. Nidos Vilos viesnīcā ieēdām sātīgas brokastis, kur arī mazajai Rēzijai bija liela izvēle, ko ēst un devāmies pastaigā.

Nidas pilsētiņa ir ļoti neliela, tāpēc steigai šeit nav pamata. Nav sajūtas, ka kaut ko nokavēsi vai nepaspēsi apskatīt 🙂

Laiks pamazām sāka uzlaboties, par ko tikai priecājāmies. Rēzija sēdēja savos ratos un skatījās uz visām pusēm.

Vīram kā jau vīriešu kārtas pārstāvim bija jāpalūko, ko saķēruši vietēji zvejnieki. To šeit uz mola netrūka. Sievas tiem no mājām pienesa brokastis, bet pašas paņēma jau noķerto lomu.

Nida ir lielākais ciemats un Neringas administratīvais centrs, kas atrodas 48 km no Klaipēdas un 4 km no Kaļiņingradas robežas. Šeit ir apmēram 1550 pastāvīgo iedzīvotāju.

Nidu ir iecienījuši kā lietuvieši un latvieši, tā arī vācu tūristi, kas šeit ir ne mazums.

Mūsu pastaigas maršruts bija ceļš gar Kuršu līci virzienā uz Pārnidas kāpu. Mazā ceļotāja, kā jau tas mums ar tētis ir pierasts, neilgi pēc rīta pamošanās un brokastīm atkal dodas pasnaust. Laiks ir burvīgs, spīd saule, ir silts un skats uz Pārnidas kāpu ir burvīgs.

Vienā brīdī ceļš, kas iet gar jūru nogriežas un tālāk ved taka cauri pamežam, kas vēlāk iet caur burvīgi ziedošu pļavu pašā kāpas pakājē.

Pārnidas kāpa ir 52m augsta un ir stingri aizliegts staigāt vai šļūkāt ārpus gājēju takām. Katru gadu kāpa dažādu iemeslu, gan laika apstākļu, gan cilvēku ietekmē, kļūst arvien zemāka, līdz ar ko tiek paredzēts, ka pāris gadsimtu laikā tā izzudīs.

Pārnidas kāpu cenšas stiprināt ar dažādu zaru pinumiem, lai apturētu tās eroziju. Jā, šķiet nekad nebiju iedomājusies, ka viens cilvēks, kam prātā atkal iezagusies bērnība un izdomā nošļūkt pa kāpas nogāzi, sev līdzi aiznes 3 tonnas smilšu!!! Lai nu, kā mūsu ģimenē bērna prātā ir tikai Rēzija, bet viņa vēl nav tik žiperīga, lai aizlavītos un nošļūkt no smilšu slidkalniņa 🙂

Takas galā, kas veda uz Pārnidas kāpu mūs sagaidīja liels pārsteigums – trepes, kas stiepās 52m augstumā! Nekādu iespēju apiet apkārt ar ratiem, tikai griezties atpakaļ un mērot vairākus kilometrus līdz pilsētai.

Teicu vīram, lai viņš pagaida līdz uzkāpšu augšā, lai paskatītos vai uznesot ratus mums nebūs jāperas pa smiltīm vai tomēr augšā būs kāda koka taka.

Kamēr es elsdama un pūstama tiku līdz augšai un konstatēju, ka viss ir labi, mans vīrs jau bija pievarējis pusi no trakajām trepēm. Protams, ja Rēzija būtu bijusi nomodā, tad būtu vieglāk, bet mazā dāma gulēja kā nekas nebūtu noticis. Kā teica viens no mūsu draugiem, tad šis skats atgādina Siguldas varonīgos jaunos tētus 🙂

Tikuši līdz augšai nevarējām neapsēsties uz soliņa pašā kāpas augšā, lai atvilktu elpu un priecātos par tā saukto Lietuvas Sahāru.

Augšā ierīkots arī skatu laukums, kurā slejas Saules pulkstenis.

Mums par laimi vismaz ceļš uz pilsētas centru bija asfaltēts un nebija jānopūlas. Turpat pie skatu laukuma ir autostāvvieta un neliels suvenīru tirdziņš.

Šeit iegādājos bērnu dzintara krellītes savai meitenei, jo kā saka, tad tās palīdzot atvieglot zobu nākšanas sāpes. Nezinu vai tas tiešām darbojas, bet kāpēc, lai nepamēģinu 🙂

Nemaz nezinot kādu varoņa darbu paveicis tētis, Rēzija piecēlās priecīga un smaidoša. Pēc garās pastaigas vajadzēja arī samainīt pamperu un kaut ko uzēst, tāpēc apsēdāmies turpat zālītē un visu izdarījām.

Līdzi pastaigā biju paņēmusi ūdentiņu un putru, jo zināju, ka iespējams nesanāks pie kāpas atrast kādu vietiņu, kur ieturēt maltīti. Dupsis sauss un pirmais izslaukums remdēts, tad nu, varējām lēnām ripot uz Nidas centru, lai atrastu kādu kafejnīcu.

Kafejnīcu izvēlējāmies tādu, kas bija ārā un ar iespēju, ka varu palaist Rēziju rāpot pa zālīti kamēr paši paēdam. Tētis pusdienās izvēlējās zivi, kas šeit Nidā ir viena no lietām, kas jānogaršo. Es diemžēl zivju neēdāja laidu to visu secen, taču tas nenozīmē, ka meita arī neēdīs zivis 🙂 Meitene no tēta pasūtītās zivs apēda pusi un pats tētis dabūja tik degustēt savu pasūtīto ēdienu. Tā ir… visu bēbim 🙂

Bijām pieveikuši gana daudz kilometrus, taču mēs pie tā jau esam pieraduši. Kas tas par ceļojumu, ja sēdi visu laiku viesnīcā 🙂

Pēcpusdienā devāmies viesnīcas virzienā, lai nedaudz atvilktu elpu. Pa ceļam izvēlējām doties, nevis pa ierasto promenādi, bet pa otru pusi gar automašīnu ceļu.

Viesnīcā bijām sarunājuši izīrēt velosipēdus un doties ar tiem izbraukt, bet mēs bijām tik ļoti nostaigājušies, ka neviens no mums to vairs negribēja. Jāmin, tas, ka Nidā velosipēdi ir viens no galvenajiem pārvietošanās līdzekļiem. Šeit gandrīz vai uz katra stūra var izīrēt velosipēdu, bērnu velo sēdeklīti vai bērnu velo piekabi. Veloceliņš ved cauri visai Kuršu nērijas teritorijai.

Speciāli nofotogrāfēju vienu no velosipēdu nomas punktiem, lai varētu saprast aptuvenās cenas.

Nākot tuvāk vakaram gājām atpakaļ uz Nidas centru, lai ieēstu vakariņas. Pie viena izmantojām iespēju pastaigāties pa molu. Šeit neskaitāmas laivas un kuģīši piedāvā iespēju izbraukt loku pa Kuršu līci. Cenas visai pieņemamas, taču šis bija jau mūsu pēdējais vakars un diemžēl šo iespēju neizmantojām.

Nākamā dienā paēduši brokastis lieki nevilcinājāmies, sanesām mantas uz mašīnu un devāmies māju virzienā. Priekšā garš ceļš….

Kāds no draugiem ieteica mājupceļā iebraukt apskatīties kormorānu koloniju. Nevarējām saprast, kas tie par zvēriem! Ha….jūras krauklis.

Kolonija atrodas netālu no Juodkrantes, ceļa labajā pusē. Vieta tiešām baisa!  Šeit bērzos ligzdo vairāk nekā seši tūkstoši putnu! Visi koki ir nožuvuši vai arī tiem vispār nav lapu, jo putni sēžot uz koku zariem tos ir tā nokakājuši, ka te nav vairs kam augt.

Piebraucot pie šīs vietas ir izveidot skatu laukums, no kura paveras apbrīnojams skats.

Lai kaut nedaudz saīsinātu braukšanu mājup nolēmām izlocīt kājas līdz Palangas molam. Rēzija arī bija priecīga, ka var izrāpties no autobeņķa. Vējš pūta gana spēcīgi, tāpēc pastaiga bija īsa 🙂

Mūsu mazais ceļojums pa Lietuvu bija finišējis. Kā jau minēju pirmajā rakstā, kurš teicis, ka ceļojums var būt tikai uz kādu tālāku galamērķi, kur aug palmas un gada lielāko dienu skaitu spīd saule?
Dagnija „Limuzīnā Jāņu nakts krāsās” teica: “tā jau ir, dažs labs visādas valodas sagramstās, tikai savu dzimto valodu kā nevar tā nevar iemācīties…” . Šeit gribas teikt, ka bieži vien esam izceļojušies krustu šķērsu, bet Latvijas āres un mūsu kaimiņu zemes nemaz tā īsti neesam iepazinuši.

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.