5 diena (19.februāris) pagāja pārbraucienā uz Kambodžas galvaspilsētu Phnom Phen. Mums noveicās ar šoferīti, kas mums pastāstīja daudz interesantu par vietējo dzīvi, daba samaksu, kāzu tradīcijām un citām lietām. Diena pagāja stāstos, spēlēs un smieklos.
Ir 20.februāris, sestdiena. Šķiet šī bija tā diena, par kuru tik daudz runājām, spriedām un pat baidījāmies, jo šodien kāpsim uz motorolleriem, lai dotos 2 dienu braucienā pa Kambodžas ceļiem un neceļiem. Braukšana ar motorolleri kādam var šķist tīrais nieks! Jā, piekrītu, ka Latvijā vai kādā citā Eiropas valstī, tas liekas galvassāpes un pastiprinātu svīšanu neizraisa, bet Āzijā….?
Ceļa satiksmi šeit var nosaukt vienā vārdā – haoss 🙂 un tā ir vesela stāsta vērta, jo noteikumi ir pavisam vienkārši…tādu nav 🙂 Tieši tāpat kā pirms vairākiem simtiem gadu kambodžieši pārvietojās ar ziloņiem, zirgiem, ēzeļiem un citiem zvēriem, tieši tāpat viņi pārvietojas arī tagad tikai uz motorikšām.
Ielas dun no mopēdu rūkoņas, visi pīpina ar nolūku, lai pabrīdinātu, ka tuvojos, nevis kā tas ir Latvijā, kad dusmu pilns iespied plaukstu stūrē, jo priekšā stāvošais ir pārlieku aizrāvies ar sava viedtālruņa spaidīšanu 🙂
Nevarētu teikt, ka visi esam iesācēji braukšanā ar motorizētiem transportlīdzekļiem. Liela daļa grupas ir uz Tu ar mocīti, kvadriciklu…, taču trijām dāmām šāda pieredze vai nu nebija pavisam vai ļoti minimāla. Mūsu grupas gids gideons Edgars ilgi klusēja, lai lieki mūs nesabiedētu, taču dienu pirms motorolleru nomas instruēja un izstāstīja, ko labāk nedarīt, jo pieredze ar citām grupām rāda, ka pilnīgi visos braucienos kāds ir nokritis no rollera ar mazākām vai lielākām traumām. Detaļās neiesīksim, taču dāmai izsisti zobi man bija pietiekošs arguments!
Rīta agrumā paņēmām tikai nepieciešamās mantas vienai naktij. Mēs ar vīru visu lieliski sastūķējām motorollera bagāžniekā un iztikām bez liekām paunām. Tad nu, laiks izvēlēties braucamo. Pusautomātiskais rolleris uz vienu dienu maksāja 6$, bet automātiskais – 7$. Divas no dāmām, tomēr sadūšojās braukt vienītī un lai braukšana būtu vienkāršāka, tad piešķīrām viņām automātiskās kārbas rollerīšus 🙂
Pirmais pārbaudījums bija veiksmīgi izkļūt no Phnom Phen transporta līdzekļu skudru pūžņa. Jau pirmajās 5 minūtēs vienu no mūsu dāmām aptur policija, jo esot pārbraukts pāri krustojumam, degot sarkanajai gaismai! Mūsu puiši visu ātri atrisina un ņemot vērā, ka esam “baltie eiropieši” – tūristi, palaida bez soda.
Traukšanās ar rolleri pa tiltu virs Mekongas upes liek mutei plati smaidīt! Šķiet tikai ģeogrāfijas stundās biju mācījusies, ka Mekonga ir viena no varenākajām Āzijas upēm un kas zināja, ka redzēšu to savām acīm!
Mans vīrs Renārs bija laimīgs izbraucot no galvaspilsētas burzmas, jo tomēr neesam raduši pie šāda veida satiksmes haosa + mūsu rollerim spoguļos neko nevarēja redzēt, jo tie neturējās un krita nost. Tā nu, es uzņēmos “spogulīša” lomu un ar rokām vienlaikus rādīju pagriezienus.
Jāsaka, ka ar motorolleri nobraukt vairāk par 30km no vietas bija grūti, jo dibens sāk prasīt komfortu.
Lai neapdegtu līdzi paņēmām t-kreklus, bet es biju nolēmusi, ka 1/2 dienas braukšu bez krekla, jo gribas to saulīti noķert. P.S. Vakarā ne nieka nebiju nodegusi, jo āda jau bija pieradusi pie saules stariem, tāpēc nākamajā dienā man tas krekls simt gadus nebija vajadzīgs.
Pa ceļam apstājāmies Zirnekļu pilsētā, kur varējām degustēt gan ceptus, gan marinētus un tad ceptus zirnekļus. Viena zirneklīša cena bija 1000 KHR (aptuveni 0,22 centi)! Es izlēmu, ka labprātāk paturu rokās dzīvu zirnekli, nekā lieku to uz kārā zoba 🙂
Lai izstaipītu kājas pēc brauciena ar rolleri izgājām vēl līkumu cauri vietējam tirdziņam. Šeit nu, varēja redzēt visu ko, sākot no mājsaimniecības precēm, beidzot ar pārtiku, ko vakaros ar tādu baudu šmakarējam.
Karstums šķiet bija sasniedzis dienas kritisko punktu, jo jutu, ka esmu pārkarsusi. Paņēmu no vīra izdzerto cukurniedru maisiņu, kur palicis vien ledus un pabāzu zem rollera ķiveres. Vienā brīdī nodomāju, lai tik neapaukstētu smadzenes, bet nejutu neko citu izņemot labsajūtu. Tā es pilnīgā labsajūtā nobraucu līdz nākamai apstāšanās reizei.
Saule jau sāka laisties arvien zemāk un mēs pamazām tuvojāmies šīs dienas finišam. Iebraucot Kampong Cham pilsētā atkal bija nedaudz jāiespringst, jo satiksme uzņēma apgriezienus un transportlīdzekļu burzma palika arvien blīvāka.
Nonākuši galamērķī varējām uzelpot, ka esam veiksmīgi atripojuši bez liekiem ekscesiem. Kopā nobraukti aptuveni 127 km, dibeni jēli, bet mutes smaida 🙂 Vakarā vēl naksnīga pastaiga pa pilsētas promenādi, kur pulcējas vietējie jaunieši.
Kāda kambodžiešu meitene man pateica, ka esmu skaista! Man, protams, patīkami, bet tikai pēc brīža sapratu, ka viņa tik ļoti jūsmo pa mūsu balto ādas krāsu. Izrādās šejienes sievietes un gan jau arī pa kādam vīrietim, ādu speciāli balina, jo viņiem tas liekas skaisti. Mēs gluži pretēji – cepamies saulē kā dulli, lai tik paliktu kaut nedaudz brūnāki 🙂
Rīt jau atkal jauna diena un sēdīsimies rolleros, lai brauktu atpakaļ uz galvaspilsētu tikai šoreiz caur mazajiem lauku ciematiņiem, sarkano smilšu ceļiem un putekļu mākoņiem 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā par mūsu piedzīvojumiem Kambodžā 7. dienā.
