Pēdējā noslēguma diena mūsu ceļojumam pa kaimiņu zemi Lietuvu sākās ar apmākušām debesīm. Ilgi nevilcinājāmies. Nidos Vilos viesnīcā ieēdām sātīgas brokastis, kur arī mazajai Rēzijai bija liela izvēle, ko ēst un devāmies pastaigā.
Nidas pilsētiņa ir ļoti neliela, tāpēc steigai šeit nav pamata. Nav sajūtas, ka kaut ko nokavēsi vai nepaspēsi apskatīt 🙂
Laiks pamazām sāka uzlaboties, par ko tikai priecājāmies. Rēzija sēdēja savos ratos un skatījās uz visām pusēm.
Vīram kā jau vīriešu kārtas pārstāvim bija jāpalūko, ko saķēruši vietēji zvejnieki. To šeit uz mola netrūka. Sievas tiem no mājām pienesa brokastis, bet pašas paņēma jau noķerto lomu.
Nida ir lielākais ciemats un Neringas administratīvais centrs, kas atrodas 48 km no Klaipēdas un 4 km no Kaļiņingradas robežas. Šeit ir apmēram 1550 pastāvīgo iedzīvotāju.
Nidu ir iecienījuši kā lietuvieši un latvieši, tā arī vācu tūristi, kas šeit ir ne mazums.
Mūsu pastaigas maršruts bija ceļš gar Kuršu līci virzienā uz Pārnidas kāpu. Mazā ceļotāja, kā jau tas mums ar tētis ir pierasts, neilgi pēc rīta pamošanās un brokastīm atkal dodas pasnaust. Laiks ir burvīgs, spīd saule, ir silts un skats uz Pārnidas kāpu ir burvīgs.
Vienā brīdī ceļš, kas iet gar jūru nogriežas un tālāk ved taka cauri pamežam, kas vēlāk iet caur burvīgi ziedošu pļavu pašā kāpas pakājē.
Pārnidas kāpa ir 52m augsta un ir stingri aizliegts staigāt vai šļūkāt ārpus gājēju takām. Katru gadu kāpa dažādu iemeslu, gan laika apstākļu, gan cilvēku ietekmē, kļūst arvien zemāka, līdz ar ko tiek paredzēts, ka pāris gadsimtu laikā tā izzudīs.
Pārnidas kāpu cenšas stiprināt ar dažādu zaru pinumiem, lai apturētu tās eroziju. Jā, šķiet nekad nebiju iedomājusies, ka viens cilvēks, kam prātā atkal iezagusies bērnība un izdomā nošļūkt pa kāpas nogāzi, sev līdzi aiznes 3 tonnas smilšu!!! Lai nu, kā mūsu ģimenē bērna prātā ir tikai Rēzija, bet viņa vēl nav tik žiperīga, lai aizlavītos un nošļūkt no smilšu slidkalniņa 🙂
Takas galā, kas veda uz Pārnidas kāpu mūs sagaidīja liels pārsteigums – trepes, kas stiepās 52m augstumā! Nekādu iespēju apiet apkārt ar ratiem, tikai griezties atpakaļ un mērot vairākus kilometrus līdz pilsētai.
Teicu vīram, lai viņš pagaida līdz uzkāpšu augšā, lai paskatītos vai uznesot ratus mums nebūs jāperas pa smiltīm vai tomēr augšā būs kāda koka taka.
Kamēr es elsdama un pūstama tiku līdz augšai un konstatēju, ka viss ir labi, mans vīrs jau bija pievarējis pusi no trakajām trepēm. Protams, ja Rēzija būtu bijusi nomodā, tad būtu vieglāk, bet mazā dāma gulēja kā nekas nebūtu noticis. Kā teica viens no mūsu draugiem, tad šis skats atgādina Siguldas varonīgos jaunos tētus 🙂
Tikuši līdz augšai nevarējām neapsēsties uz soliņa pašā kāpas augšā, lai atvilktu elpu un priecātos par tā saukto Lietuvas Sahāru.
Augšā ierīkots arī skatu laukums, kurā slejas Saules pulkstenis.
Mums par laimi vismaz ceļš uz pilsētas centru bija asfaltēts un nebija jānopūlas. Turpat pie skatu laukuma ir autostāvvieta un neliels suvenīru tirdziņš.
Šeit iegādājos bērnu dzintara krellītes savai meitenei, jo kā saka, tad tās palīdzot atvieglot zobu nākšanas sāpes. Nezinu vai tas tiešām darbojas, bet kāpēc, lai nepamēģinu 🙂
Nemaz nezinot kādu varoņa darbu paveicis tētis, Rēzija piecēlās priecīga un smaidoša. Pēc garās pastaigas vajadzēja arī samainīt pamperu un kaut ko uzēst, tāpēc apsēdāmies turpat zālītē un visu izdarījām.
Līdzi pastaigā biju paņēmusi ūdentiņu un putru, jo zināju, ka iespējams nesanāks pie kāpas atrast kādu vietiņu, kur ieturēt maltīti. Dupsis sauss un pirmais izslaukums remdēts, tad nu, varējām lēnām ripot uz Nidas centru, lai atrastu kādu kafejnīcu.
Kafejnīcu izvēlējāmies tādu, kas bija ārā un ar iespēju, ka varu palaist Rēziju rāpot pa zālīti kamēr paši paēdam. Tētis pusdienās izvēlējās zivi, kas šeit Nidā ir viena no lietām, kas jānogaršo. Es diemžēl zivju neēdāja laidu to visu secen, taču tas nenozīmē, ka meita arī neēdīs zivis 🙂 Meitene no tēta pasūtītās zivs apēda pusi un pats tētis dabūja tik degustēt savu pasūtīto ēdienu. Tā ir… visu bēbim 🙂
Bijām pieveikuši gana daudz kilometrus, taču mēs pie tā jau esam pieraduši. Kas tas par ceļojumu, ja sēdi visu laiku viesnīcā 🙂
Pēcpusdienā devāmies viesnīcas virzienā, lai nedaudz atvilktu elpu. Pa ceļam izvēlējām doties, nevis pa ierasto promenādi, bet pa otru pusi gar automašīnu ceļu.
Viesnīcā bijām sarunājuši izīrēt velosipēdus un doties ar tiem izbraukt, bet mēs bijām tik ļoti nostaigājušies, ka neviens no mums to vairs negribēja. Jāmin, tas, ka Nidā velosipēdi ir viens no galvenajiem pārvietošanās līdzekļiem. Šeit gandrīz vai uz katra stūra var izīrēt velosipēdu, bērnu velo sēdeklīti vai bērnu velo piekabi. Veloceliņš ved cauri visai Kuršu nērijas teritorijai.
Speciāli nofotogrāfēju vienu no velosipēdu nomas punktiem, lai varētu saprast aptuvenās cenas.
Nākot tuvāk vakaram gājām atpakaļ uz Nidas centru, lai ieēstu vakariņas. Pie viena izmantojām iespēju pastaigāties pa molu. Šeit neskaitāmas laivas un kuģīši piedāvā iespēju izbraukt loku pa Kuršu līci. Cenas visai pieņemamas, taču šis bija jau mūsu pēdējais vakars un diemžēl šo iespēju neizmantojām.
Nākamā dienā paēduši brokastis lieki nevilcinājāmies, sanesām mantas uz mašīnu un devāmies māju virzienā. Priekšā garš ceļš….
Kāds no draugiem ieteica mājupceļā iebraukt apskatīties kormorānu koloniju. Nevarējām saprast, kas tie par zvēriem! Ha….jūras krauklis.
Kolonija atrodas netālu no Juodkrantes, ceļa labajā pusē. Vieta tiešām baisa! Šeit bērzos ligzdo vairāk nekā seši tūkstoši putnu! Visi koki ir nožuvuši vai arī tiem vispār nav lapu, jo putni sēžot uz koku zariem tos ir tā nokakājuši, ka te nav vairs kam augt.
Piebraucot pie šīs vietas ir izveidot skatu laukums, no kura paveras apbrīnojams skats.
Lai kaut nedaudz saīsinātu braukšanu mājup nolēmām izlocīt kājas līdz Palangas molam. Rēzija arī bija priecīga, ka var izrāpties no autobeņķa. Vējš pūta gana spēcīgi, tāpēc pastaiga bija īsa 🙂
Mūsu mazais ceļojums pa Lietuvu bija finišējis. Kā jau minēju pirmajā rakstā, kurš teicis, ka ceļojums var būt tikai uz kādu tālāku galamērķi, kur aug palmas un gada lielāko dienu skaitu spīd saule?
Dagnija „Limuzīnā Jāņu nakts krāsās” teica: “tā jau ir, dažs labs visādas valodas sagramstās, tikai savu dzimto valodu kā nevar tā nevar iemācīties…” . Šeit gribas teikt, ka bieži vien esam izceļojušies krustu šķērsu, bet Latvijas āres un mūsu kaimiņu zemes nemaz tā īsti neesam iepazinuši.
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
