Vakar izstaigājām Manilas ieliņas un nedaudz apošņājām gaisu, lai saprastu, kur īsti esam nokļuvuši 🙂 Šodien mūsu rīcībā ir pāris stundas laika Manilai, jo jau 15:35 mums ir paredzēts pirmais vietējais pārlidojums Filipīnās.
Viesnīcā uzēdām brokastis un devāmies garā pastaigā gar Manilas līča piekrasti, kur atrodas pastaigu promenāde.
Gan pašā Manilas centrā, kas atrodas netālu no Intramuros cietokšņa, gan arī uz šīs promenādes, biezā slānī rikšo karietes, kas piedāvā izjādes. Cenas gan tādas dīvainas! Aptuveni 250 PHP (~4,60 Eur) par 30 minūšu braucienu. Smieklīgākais, ja izvēlies izbraukt ar zirdziņu tikai pa promenādi, tad brauciens ilgst vien 3 minūtes (par ko neviens nebrīdina), jo promenādes pusceļā zirgiem vairs nav ļauts rikšot, bet naudiņu iekasēs kā pa 30 minūtēm 🙂 Gudri, ne?
Izlamājāmies ar kučieri par šādu krāpšanos, iedevām pāris peso un lepni izkāpām, jo sarunāts tika pilnīgi kas cits, bet saņemtais bija kā diena pret nakti! Tad nu, tālāk rikšojām ar kājām 🙂 Rēzijai bija jāsamierinās ar staigāšanu uz savām kājām 🙂 Tas, protams, neietilpa viņas plānos, bet beigu galā nosoļoja godam labu labo gabalu.
Ceļošana ar bērnu, kam jau ir 2 gadi un 7 mēneši nav vairs vizināšanās ratos pa pilsētu 🙂 Nemitīgi tiek atkārtotas frāzes “Neņem šito rokās!”, “Tas ir netīrs!”, “Rokas pie mutes nelikt!”, “Neaiztiec!” utt. Nespēju pat pateikt cik reizes dienā tas tika skandināts! Pat tagad, 2 mēnešus pēc atgriešanās no ceļojuma, Rēzija man jautā : “Vai te ir tīrs?”. Visbiežāk viņa man šādu jautājumu uzdod, kad ieejam kāda lielveikala sabiedriskajā tualetē vai esam aizbraukuši ciemos, jo ņemot vērā, ka mums ceļojuma laikā bija 9 lidojumi, tad lidostu, kafejnīcu tualetēs visu laiku skandināju, ka nekam nedrīkst ķerties klāt.
Pastaigas laikā mazā dāma nemitīgi lasīja uz ceļa nokritušās koku lapas un ar gandarījumu tās saplēsa un tad jau lūkoja pēc nākamās 🙂 Mīļo dieniņ! Tās rokas bija melnas! Tiešām melnas! Es tik noteicu, ka ir divas iespējas: 1.) vai nu, Rēzija noraus kādu draņķi vai 2.) mums būs imunitāte kā zilonim 🙂
Aizstaigājuši līdz jahtklubam nolēmām, ka ir laiks atpūtai un kādam garšīgam kokteilim. Mūsu tētis Renārs izvēlējās Starbucks auksto kafiju, bet mēs meitenes paņēmām saldējumu Halo Halo.
Kā izrādās Halo-Halo saldais ir viens no iecienītākajiem filipīniešu desertiem. Man gan jāsaka, ka kaut ko šādu nogaršoju pirmo reizi un manas latviešu garšas kārpiņas galīgi to nesaprata. Tā sastāvs ir aptuveni šāds – želejas končas, saldās pupiņas, kokosriekstu želatīns, kraukšķīgas rīsu pārslas…. un tas viss ir tik salds, ka mute līp ciet.
Ņemot vērā, ka Rēzija bija nočāpojusi 3km līdz jahtklubam un karstums pieņēmās spēkā, tad atpakaļ uz viesnīcu devāmies ar tuk tuku. Cenas tuk tukam ir salīdzinoši nelielas, tāpēc nav jēgas mocīt bērnu un arī sevi, bet samaksāt tos 100 – 200 PHP (1,50 – 3,66 Eur) un ātri nokļūt līdz vēlamajai vietai.
Rēzija jau tradicionāli tuk tukā aizmiga un tad nu, ļāvām viņai izgulēties viesnīcā pirms došanās uz lidostu. Kad meita piecēlās mēs jau bijām kaujas gatavībā doties uz lidostu. Turpat uz ielas noķeram taksi, kas mums izmaksāja 250 PHP (~4,60 Eur).
Drošības pasākumi bērniem transportlīdzekļos šeit neeksistē 🙂 Nekādu beņķu, siksnu vai citas uzpariktes 🙂 Āzijā viņi savus bērnus jau no zīdaiņa vecuma ved ar motoroleriem, tuk tukiem un citiem motorizētiem transportlīdzekļiem, tāpēc atliek vien savu atvasīti ņemt klēpī un turēt cieši jo cieši.
“Dienas prieks” bija lidostas rotaļu istaba, kas krietni atviegloja lidmašīnas gaidīšanu. Rēzija bija iejutusies vietējo bērnu bariņā un sajūsmas kliedzieni nespēja vien rimties. Valodas barjera? Kas tā tāda 🙂 🙂 🙂 Jaunie filipīniešu draugi Rēziju bija iesaukuši par BABY un brīžiem arī nēsāja opā kā mazu lelli 🙂
Jautrība sita tika augstu vilni, ka baidījos, ka viss beigsies ar raudāšanu, kad būs pienācis laiks doties uz lidmašīnu, bet nē…. laikam bija gana izrotaļājusies 🙂
Man vairāk nekādu izbrīnu neizraisīja speciālās veidlapas aizpildīšana, ka esmu grūtniece un kad visu risku, kas saistīts ar lidošanu gaidību laikā uzņemos uz sevi. Pirms 3 gadiem lidoju pa Taizemi, kad Rēzija vēl bija puncī un arī tad man bija jāaizpilda šāda veidlapa.
Mūsu lidojums bija ar AirAsia aviokompāniju no Manilas uz Kalibo, kas ir viena no divām lidostām (otra Caticlan), kuru izvēlēties, lai tālāk nokļūtu uz visā pasaulē zināmo Boracay salu, kas vilināt vilina ar saviem zilajiem ūdeņiem un baltajām smiltīm. Lidmašīnas biļetes mums trijiem izmaksāja 88,55 Eur (~30Eur par personu).
Mēs gan izvēlējāmies pārlaist nakti Kalibo pilsētā un tikai no rīta doties uz Boracay salu, bet tiem, kam neciešas jau tajā pašā brīdī traukties pretim pludmalei, tad tas ir izdarāms pavisam vienkārši.
Izejot no lidostas Jums uzreiz metās virsū busiņu šoferīši, kas piedāvā aizvest līdz Caticlan ostai (aptuveni 1,5h brauciena attālumā), no kuras atiet kuģīši uz Baoracay salu. Cenā ietilpst gan brauciens ar busiņu, gan ar kuģīti. Tāds “kombo”piedāvājums pa 250 PHP (~4,60Eur) + nodokļi, kas jāsamaksā ostā.
Mēs Kalibo ielidojām vakarā, tāpēc nevēlējāmies Rēziju mocīt ar 1,5h braucienu ar busiņu un vēl kuģīti, tāpēc palikām La Esperanza hotel. Pavisam vienkārša viesnīca, bet tīra un pilnīgi apmierinoša vienai naktij.
Pirms tumsiņas vēl izejam riņķīti, lai atrastu kādu ēstūzi un sarunātu transportu, lai rīt nokļūtu uz Boracay salu. Transportu sarunājām ar šoferīšiem, kas pulcējas pie kādas garāžas. Norunājam, ka rīt 06:00 jau izbraucam. OK! Tas der!
Galvenās lietas šodien ir nokārtotas – transports sarunāts, punči piestumti pilni un mazā dāma pēc kārtīgām vakariņām beidzot tikta pie kārotā saldējuma. Tagad tik jādodas uz migu, lai jau rīt 05:30 būtu augšā un brauktu plunčāties uz Boracay 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā beidzot varēsim izbaudīt Boracay salas brīnumaini zilos ūdeņus.
