Katrs no mūsu rītiem Fuerteventura salā sākās ar jogas nodarbību, ko vadīja Piedzīvojumi.lv viesmīlīgā Aiga. Jāsaka, ka iepriekš ar jogu nebiju saskārusies, tāpēc ar lielu interesi piedalījos ik rīta aktivitātēs. Arī organizatoru taksīte Mia bija ik rīta jogas aktīviste un pa kājām pinēja
Kamēr mamma jogoja tikmēr ļāvu tētim uzņemties visas rūpes par Rēziju un nedaudz pamainīt savu ikdienu. Protams, bija rīti, kad dzirdēju, ka Rēzija raud, bet pie sevis tik nodomāju, ka arī tētim ir jāmāk bebene apmeitot un mierīgi vingroju tālāk.
Pēc jogas vienmēr ar visu mūsu kompāniju ieturējām kopīgas brokastis uz terases, kuras laikā Rēzijai bija rīta snaudiens. Secinājuši, ka saulīte ir krietni paslēpusies aiz mākoņiem nolēmām, ka nebūtu prātīgi doties uz pludmali un zvilnēt Tad nu, lēcām iekšā busiņā un devāmies apskatīt salas ziemeļu daļu. Piestājām pasakainā pludmalē, kur okeāna viļņus mēģināja iekarot brangs sērfotāju bariņš. Pie sevis tik nodomāju, ka es ar vēl šito paprovēšu
Tiiiik forši ir izrauties no ikdienas un baudīt citas zemes skaistumu un eksotiku. Arī Rēzija bija manāmi laimīga un nemaz neprotestēja pret apkārtējās vides izmaiņām un sniega neesamību.
Braucām uz Dunas de Corralejo jeb Nacionālo parku, kas ir smilšu kāpas, kas atpūstas šeit no Sahāras tuksneša. Rati mums visu laiku bija busiņa bagāžniekā, bet skaidrs, ka pa kāpām pabraukt ar tādiem būtu visai sarežģīti.
Mēs ķēpauši bijām savā mājvietā atstājuši ķengursomu, kas dotajā brīdī man likās kā labākais, kas varētu būt. Tad nu, nēsāju savu princesi uz rokām.
Pati vien vainīga Pats labākais, ka ķengursoma tika speciāli pirkta, gadījumam, ja lidostā būtu palikuši bez ratiemNekas būs mācība
Mazā Rēzija no okeāna svaigā gaisa manāmi sagura un tā nu, ejot līdz mašīnai viņa bija skaisti ielaidusies miedziņā
Apskatījuši no Sahāras sapūstas smilšu kāpas devāmies tālāk uz netālo Corralejo pilsētiņu. Tad, nu, ņēmām ārā ratus un tik ripojām. Rēzija visu mūsu pastaigas laiku skatījās uz visām pusēm un priecājās.
Kas ir ļoti forši, tad mēs neesam no tiem vecākiem, kas ilgi nevar “izkasīties”, lai sataisītos iet ciemos vai doties pārgājienā, tāpēc pārējiem mūsu kompānijas biedriem nebija uz mums jāgaida. Kamēr mēs ar Rēziju tējojām, tikmēr pārējie nespēja vien izvēlēties kādu saldējumu vēlas
Man līdzi vienmēr bija bēbja soma, kurā biju jau uztaisījusi tējiņu un termoss ar silto ūdeni, lai varētu pagatavot meitiņai, ko paēst, jo ēdam no pudelītes Jāmin, ka šajā salā ģimenes ar maziem bērniem ir mežonīgi daudz. Pat lidostā ir uztaisīts speciāls pārbaudes celiņš, kas atvēlēts tikai ģimenēm ar bērniem un ratiņiem. Kas man likās pilnīgi dīvaini, ka daudz ārzemju ģimenes savos ratiņos veda bērnus, kas pēc skata bija tikpat lieli kā mūsu kompānijas puika Klāvs, kuram bija 9 gadi. Piedevām šiem bērniem mutē vēl bija sosīte!
Pastaigas laikā paspējām gan Rēziju pabarot, gan nomainīt pamperu. Nekādās kafejnīcās negājām, jo bija paredzēts, ka pēc pilsētas laižam uz labu labo kafejnīcu, kur var nogaršot burvīgus vietējos ēdienus.
Kas bija patiess atklājums Corralejo pilsētiņā, tad latviešu veikals, kafejnīca “Maize”. Apmeklētāji gan nesaprata ko mēs īsti fotografējām – veikalu vai viņus
Kamēr es baroju Rēziju, sēžot uz mola un vērojot jahtas piestātnē, tikmēr mans vīrs steidzās fotogrāfet turpat noķerto murēnu.
Izstaigājušies pa Corralejo pilsētiņu, braucām uz krogu. Busiņā meitiņu turējām rokās, jo autosēdeklītis nebija. Protams, ka no drošības viedokļa pilnīgi nepareizi, bet neko padarīt. Jāmin, ka “Piedzīvojumi.lv” mēs bijām pirmie ar tik mazu bērniņu un arī viņiem tā bija neatņemama pieredze.
Viens no Fuerteventuras plusiem ir tas, ka tā ir neliela saliņa, kas nozīmē, ka attālumi nav lieli (forši, jo bēbim ir grūti nosēdēt garus gabalus) un tā ir arī iespēja apskatīt salu pēc pilnas programmas
Ieradāmies lieliskā krodziņā, kuru ieskāva kaktusu mežs. Kamēr mamma ar tēti un pārējo mūsu jautro kompāniju baudīja Kanāriju virtuves šedevrus, tikmēr mazā dāma zvilnēja zem krāšņi ziedoša krūma
Kas man patika visvairāk šajās dienās, kad baudījām saulīti bija tas, ka Rēzija varēja nomest pāris apģērbu kārtas un ļaut gaisam palutināt mazo ķermenīti.
Ņemot vērā to, ka Kanārijās nakts iestājas jau ap 18:00/19:00, tad paēduši visādus gardumus devāmies atpakaļ uz savu villu. Atpakaļ ceļā bijām gudrāki un izdomājām, ka nav ko Rēziju ņurcīt pa rokām, jo ne mums bija viegli, ne Rēzijai tas diezko patika. Jo meitai, tad tā nav labi, tad tā nav labi. Spēj tik mainīt pozas, lai bērnam viss forši un nečīkst Tad nu, ielikām busiņā ratu kulbiņu un lieta bija atrisināta. Rēzija varēja gan košļāt savas kājas, gan spārdīties, gan forši izgulēties.
Jāsaka, ka kulbiņa mums bija ne tikai superīgākais transportlīdzeklis gan uz pašu ratu riteņiem, gan uz busiņa riteņiem, bet mums tā bija arī kā gultiņa visa ceļojuma laikā. Mājās Rēzija jau no dzimšanas guļ savā gultiņā un savā istabā un pie sevis gultā viņu neņemam, jo mums tā patīk un godīgi sakot, nevaram izgulēties, ja meita guļ ar mums vienā gultāKatram savs
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Fuerteventurā 2.dienā.
