Šodien dodamies pirmajā ekskursijā un tā ir uz Spānijas pilsētu Sevilju. No mūsu pilsētiņas līdz Seviljai ir 259km. Esam cēlušies pirms 05:00, jo jau plkst. 05:50 sēžamies autobusā, lai brauktu 4h 40minūtes līdz Andalūzijas galvaspilsētai. Rēzija vēl saldi čuč, kamēr mēs mēģinām rīta agrumā iestāstīt saviem vēderiem, ka vajadzētu kaut ko uzēst un iedzert kafiju.
Pa tumsu saģērbju guļošo jaunkundzi un ietītu sedziņā pārceļu ratos. Protams, ka braucot ar liftu viņai acis vaļā un miedziņš uz kādu laiku ir pazudis.
Pie viesnīcas gaidot autobusu vēl iedodu Rēzijai apēst jogurtu un jau ir jākāpj autobusā. Mēs ar vīru iekārtojāmies tā, ka es ar Rēziju sēdēju pa 2 sēdvietām, jo, ja viņa aizmieg, tad man ir vieglāk + arī noturēt viņu klēpī visu ceļu ir traki, tāpēc viņai ir iespēja mīcīties pa blakus sēdvietu, kā arī vīram noveicās, ka blakus neviens neapsēdās. Jāsaka, ka visas pārējās vietas bija aizņemtas 🙂 Labi, ka cilvēki ir saprotoši, kad ceļo ar mazu bērnu 🙂
Biju nedaudz satraukusies vai mazajai būs pa spēkam izturēt šādu braucienu, taču, ja spēja pārvarēt lidojumu, tad arī autobusu pārdzīvos 🙂 Beigās viss bija labāk, nekā biju iedomājusies. Pa ceļam līdz Seviljai meita paspēja nosnausties 2 reizes. Man par prieku, kad bija uznācis miedziņš, tad mazā ceļotāja aizmiga bez trobeļa un lielākā daļa autobusa pasažieru pat nenojauta, ka autobusā ir maza meitenīte 🙂
Iebraucot Seviljā autobuss mūs izvadā pa maršrutu, kuru brauc “hop on, hop off” autobusi un izstāsta par šeit redzamajām ēkām, kas celtas priekš Ibero-American 1929. gada ekspozīcijas. Katra ēka attēlo valsti, kas kādreiz ir bijušas Spānijas kolonijas. Te bija redzamas Portugāles, ASV, Brazīlijas, Urugvajas, Meksikas, Peru, Argentīnas, Čīles, Kolumbijas, Kubas, Venecuēlas, Dominikānas Republikas, Bolīvijas, Panamas, Salvadoras, Korsikas un Ekvadoras Republikas ēkas, kas uzceltas šo valstu arhitektūras stilā.
Autobuss mūs izlaiž netālu no Zelta torņa (Toro del Oro). Šis tornis ir viens no populārākajiem apskates objektiem Seviljā, kas atrodas Gvadalkiviras upes krastā. Gide mūs pavada līdz laukumam, kas atrodas blakus Seviljas katedrālei un vēl sniedz pēdējo informāciju pirms varam doties aplūkot pilsētu uz savu galvu.
Rēzija jau ir iekarojusi mūsu gides sirdi, viņai ir iedots ekskursijas grupu atpazīšanās kociņš un šķiet visa laime slēpjas šajā kociņā 🙂 Tad nu, mūsu rīcībā ir nepilnas 4h, lai gūtu nelielu ieskatu Andalūzijas galvaspilsētas burvībā. Tikuši brīvi no pārējās grupas, uzreiz metamies meklēt soliņu, lai nomainītu pamperu, jo iepriekš negribējās visus aizkavēt dēļ mūsu meiteņu darīšanām.
Pirmais, kas piesaistīja uzmanību Seviljas pilsētas sirdī bija lielais pajūgu skaits, ko daudzi tūristi arī izmantoja kā veidu, lai apskatītu pilsētu. Diemžēl vai par laimi, mēs šo iespēju neizmantojām, jo diez vai bērnu ratus būtu turējuši rokās.
Savu gājienu pa Andalūzijas galvaspilsētu sākām ar Seviljas katedrāli, kas ir trešā lielākā Eiropā. Par to var teikt tikai vienu – skaista! Tā tiešām apbur ar savu greznību! Šeit atrodas vairāku karaļu kapenes, apbedītas dažādas svētas personas un karalisko ģimeņu pārstāvji, kā arī Kristofora Kolumba apbedījums, par ko daudzi vēl strīdas. Lai nu, kā mēs meklējam iespēju, kā tajā var iekļūt. Tikuši līdz galvenajai katedrāles ieejai secinām, ka rinda ir tik gara, ka nolemjam tajā neiet.
Gribam apskatīt pēc iespējas vairāk, tāpēc nolemjam, ka mierīgi izstaigāsimies un nemēģināsim par visām varītēm iekarot katru Seviljas stūrīti.
Pilsētā sastādītie apelsīnu koki ir pilni ar augļiem, jo jau oktobrī sāksies to raža. Sezonas laikā 5kg apelsīnu ir nopērkami par 1Eur. Un garša… Mmmmm…..
Mazās šaurās ieliņas ar kafejnīcām un veikaliņiem rada savu burvību. Acis žilbst no spāņu keramikas skaistuma, mazo dāmu flamenko kleitiņām, kas karājas pie katra suvenīru veikala. Gribas visu, bet aizvest var tikai tik cik ļauj koferis un tā svara ierobežojums.
Rēzija sāka izrādīt neapmierinātību ar tukšo punci un arī mēs neatteicām sev pusdienas kafejnīcā. Lai arī par kafejnīcu trūkumu sūdzēties nevar, jo tās šeit ir uz katra soļa, tomēr nedaudz bija jāpameklē līdz atradām brīvas vietas.
Mazajai dāmai nebija pa prātam ne tas, kas bija uz mammas šķīvja, nedz uz tēta. Labi, ka līdzi vēl bija jogurts, kas glāba situāciju. Viens ir skaidrs, ka jāmēģina atrast veikals, kur nopirkt kaut ko Rēzijai ēdamu (jogurtu, banānu vai ko citu), lai būtu ko uzkost arī atpakaļceļā.
Jāpiebilst, ka braucot uz ekskursijām man vienmēr bija līdzi somā pāris jogurti, banāns, cepumi, dzeramais, bet rezerves sāka iet uz beigām. Rēķinājāmies, ka izdosies atrast arī kādu veikaliņu, kas izrādījās neiespējamā misija, tāpēc iesaku nepaļauties uz iespēju, ka gan jau būs veikals 🙂
Šķiet visa ceļojuma laikā, šīs pusdienas bija vissliktākās. Laikam vienkārši nepaveicās ar izvēli 🙂
Paēduši turpinām baudīt Andalūzijas pilsētas burvību. Vecpilsētas šaurās ieliņas izdaiļo puķu kastes un nelielie balkoniņi, kas slīks ģerāniju un rožu ziedos. Ēku pagalmi, kas pārpildīti ar krāšņi ziedošām puķēm un palmu puķu podiem, ko Spānijas siltajā klimatā var audzēt gandrīz cauru gadu, piedod īpašu šarmu.
Lai arī dienas sākumā nopriecājāmies, ka ir mākoņains un izspruksim no nežēlīgās svelmes, tomēr mākoņi izklīda un karstums sāka likt par sevi manīt. Izstaigājuši vecpilsētu nokļuvām pie senajiem pilsētas nocietinājuma mūriem aiz kuriem pavērās viens no daudzajiem parkiem.
Parks Murillo Gardens ir gandrīz 30 000 m2 liels. Pašā parka centrā atrodas piemineklis par godu Kristoforam Kolumbam. Krītošā ēna no parka apstādījumiem bija tik niecīga, ka cilvēki staigāja pat pa apmalēm (skat. iepriekš. attēlā), mēs tieši tāpat ar Rēziju, ripojām pa pašu maliņu, lai tikai būtu kaut nedaudz ēnā 🙂
Karstums bija nežēlīgs. Rēzija izskatījās kā saulē apvītis telpaugs. Bija jau žēl skatīties, cik ļoti viņai bija grūti. Uz ielas gaisa temperatūru rādīja +34, bet saulē tā bija virs +50. Staigāt jau kļuva grūti, jo karstuma dēļ šķita, ka visa dzīvības sula ir izžmiegta. Parks (Prado de san Sebastian) pāri ielai likās vairāk ēnains, tāpēc devāmies turp.
Starp šiem diviem parkiem atrodas Seviljas universitāte, kas agrāk bijusi tabakas fabrika. Iespaidīga celtne, kas agrāk nodrošināja lielāko tabakas eksportu Eiropā.
Lielā karstuma dēļ, ļāvu Rēzijai šļakstīties ar ūdeni un slapināju viņai galvu. Meita uzreiz uzplauka un atkal palika žiperīga. Pie viena varēja arī izskraidelēties, apmainījām bikses, lai dupsis sauss un bērns laimīgs 🙂
Nedaudz atvilkuši elpu, devāmies tālāk, jo atradāmies pavisam netālu no Spānijas laukuma.
Šeit atrodoties gribas visu laiku izdvest tādas skaņās kā “Uhhh” un “Ahhh” 🙂 Spānijas laukumu ieskauj pakavveida ēku komplekss ar kanālu, kur var izvizināties ar laivām. Blakus atrodas pilsētas lielākais Marijas Luīzes parks ar eksotiskiem kokiem, ziediem un zirgu pajūgiem, kas ik pa mirklim aizrikšo garām.
Rēzija jau atkal bija izmisumā no lielā karstuma, bet diemžēl daudz variantu šajā situācijā nebija. Kad ir auksti, tad var vienmēr kaut ko uzģērbt, kad ir karsti, tad esi maksimāli izģērbies, bet labāk nepaliek.
Karstums un nogurums ņēma virsroku un mazā dāma aizmiga. Mēs tikmēr no parkiem devāmies atpakaļ uz pilsētu, lai atrastu veikalu, jo bija jāiepērk ēdamais Rēzijai atpakaļceļam. Lai cik dīvaini, tas nebūtu, bet šajā pilsētā pārtikas veikalu atrast mums neizdevās. Vienīgais, ko sanāca nopirkt bija sagriezti augļi krūzītē.
Vēl pirms došanās uz autobusu noēdām pa saldējumam un izmantojām iespēju nedaudz atvēsināties zem kafejnīcas nojumes izveidotā smidzinošā ūdentiņa. Super izgudrojums 🙂 Atgriežoties autobusā gide pastāsta, ka šodien nebūt nav karsti, jo vasaras vidū šeit gaisa temperatūra ir +36, tātad saulē ir vēl lielāks cepiens!
Atpakaļ uz Portugāli braucām tās pašas 4h 40min. Bijām priecīgi iekāpt kondicionētā autobusā 🙂 Rēzija visu ceļu dauzījās un koķetēja ar priekšā un aizmugurē sēdošajiem ekskursantiem. Nekādas mantas nebija vajadzīgas, jo interesantāk likās iedot roku kādam caur autobusa beņķiem.
Ēdiena jautājumu mēs atrisinājām vienā no pieturvietām atpakaļceļā uz Portugāli, kur mazā dāma izdomāja, ka ēdīs nopirkto sviestmaizi. Man galvenais, lai bērnam puncis pilns un ja atsakās ēst jebko citu, tad der arī sviestmaize.
Atbraukuši atpakaļ uz viesnīcu paspējām vēl nosūtīt ziņu mājās palikušajiem un ierakstīt postu Ceļojam ar bērnu lapā. Ar ekskursiju bijām vairāk kā apmierināti. Rēzija uzvedās izcili un garie pārbraucieni turp un atpakaļ nemaz nesagādāja problēmas. Protams, diez vai es būtu gatava atvaļinājuma laikā doties vairākās ekskursijās, kur jābrauc tik garš un ilgs ceļš + vēl ar mazu bērnu, bet vienā vai pāris noteikti ir tā vērts, ja jau atrodaties tik tuvu ievērības un apskates vērtām vietām. Galvenais nebaidīties 🙂
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Portugālē, Algarves reģionā 5. un 6. diena.
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
