Doma par nelielu atelpu no ikdienas dzima neilgi pirms Jāņu brīvdienām. Sākumā gribējām doties kaut kur tālāk, bet beigu galā izlēmām, ka pirms došanās ar mazu bērnu kādā garākā roadtripā, sākumā pamēģināsim kā ir aizbraukt tepat netālu, lai jau nākamgad varētu sēdināt meitu auto un doties uz Gruziju.
Izlēmām par labu Lietuvai, jo kurš teicis, ka ceļojums var būt tikai uz tālākiem galamērķiem?
Rēzijai šis bija pirmais roadtrips 🙂 Tā nu, sakrāmējām mašīnu ar visu nepieciešamo un devāmies ceļā!
Sākumā Rēzija sēdēja savā beņķītī mašīnas aizmugurējā sēdeklī, mamma ar tēti priekšā, bet neilgi pirms Bauskas meita pamostoties no miedziņa uztaisīja nelielu panikas lēkmi, jo nobijās, ka ir pamesta viena. Raudāja tik traki, ka Bauskas Statoil nolēmām, ka turpmāko ceļojumu Rēzija sēdēs priekšējā pasažieru vietā. Tādā vaidā viņa redzēs gan mammu, kas var jebkurā laikā ar viņu papļāpāt, gan tēti, kas sēdēs turpat blakus pie mašīnas stūres.
Ceļojuma pirmajās dienās bijām nedaudz kuplākā skaita, proti, kopā ar draugiem, jo tā ir jautrāk 🙂
Jāsaka, ka ceļojuma pirmā diena bija šausmīga. Lietus lija kā jau pa Jāņiem un nemaz nedomāja pierimt. Kā par nelaimi otrā mašīnā bijām atstājuši ratu lietus plēvi, tāpēc Lietuvas veikalos samedījām lietussargus, lai pasargātus sevi no briesmīgajiem laika apstākļiem.
Mūsu pirmās dienas galamērķis tika nosprausts netālu no Latvijas robežas, proti, Biržai pilsētiņa, kas no robežas atrodas vien nieka 21 km attālumā. Sākumā aizbraucām uzmest aci Dzirnakmeņu muzejam, bet tas mums sagādāja nelielu vilšanos. Muzejs, ja to tā var nosaukt, bija privātmājas pagalms, kur ir izvietoti dažāda izmēra dzirnakmeņi. Šo dzirnakmeņus un dažādus neparastus akmeņus ir savācis Antans Stapuļonis (sagadīšanās, ka mūsu uzvārds ir Antāni 🙂 ) kopš 1979.gada. Kolekcijā ir vairāk kā 300 dzirnakmeņu.
Visu apskatījuši nekavējāmies un lēcām atpakaļ mašīnā, lai brauktu tālāk.
No Biržai dodoties Pasvales virzienā atrodas tādi dabas objekti kā kritenes (bedres, kas izveidojas, iegrūstot zemei). Vieta, kur ir aplūkojamas kritenes ir neliela un visai ātri izstaigājama. Ņēmām ārā ratus, apkarinājām tos ar lietussargiem un ripojām lūkot kā tas izskatās dabā! Lietus lija kā no spaiņiem un pie sevis nodomāju, ka labāk būtu sēdējusi mašīnā 🙂
Iespaidīgākā no visām kritenēm ir “Govs ala”. Ala ir 10-12 metrus diametrā un aptuveni 12,6 metrus dziļumā. Apkārt Karajmišķu dabas liegumā bija aplūkojamas arī citas kritenes, taču nevarētu teikt, ka tās uz mums atstāja lielu iespaidu, taču pieļauju, ka visu priekšstatu bija sabojājis sliktais laiks 🙂
Pēc lietainās pastaigas devāmies uzēst un par labu izvēlējāmies Alaus Kelias restoranas. Šeit atrodas ne tikai kafejnīca, bet blakus atrodas arī alus darītava, kur notiek ekskursijas, kā arī blakus kafejnīcai atrodas Alaus Keilas darītavas veikaliņš, kur var iegādāties pašmāju brūvējumus ļoti pievilcīgā iesaiņojumā.
Mazā Rēzija nu, jau ir 11 mēnešus jauna un vairs nav rokās sēdētāja. Lai arī kafejnīcai bija pieejams bērnu barošanas krēsliņš, meita tajā sēdēja vien nieka 5 minūtes kopsummā. Viņai svarīgāk bija rāpot pa kafejnīcas grīdu, visu aplūkot, ar klientiem padraudzēties 🙂 Sākumā izturējos ļoti piesardzīgi pret rāpošanu pa kafejnīcas netīrajām grīdām, bet brīdī, kad bērns lokās rokās kā tārps un nav noturama, tad metu tam visam ar roku un ļāvu vien izpausties 🙂
Pilniem punčiem, nu, jau varējām braukt tālāk. Mūs nākamais galamērķis bija Biržai pils, kurā atrodas Biržu novada muzejs. Rēzija pēc maltītes bija mašīnā iemigusi, tāpēc deleģēju tēti palikt ar meitu un beidzot iziet kādu līkumu bez meitas 🙂 Dažreiz mammai tā ir lielākā laime, kad var nedaudz atslēgt smadzenes un nedomāt par bēbi 🙂
Ieeja Biržai pilī maksāja 1,70 Eur pieaugušajam (bija arī atlaides studentiem).
Kā pēdējo aplūkojām pāri Sirvenas ezeram uzcelto koka tiltu, kas ir 525 m garš un ir arī garākais tāda tipa tilts Lietuvā. Diemžēl lietus, lietus, lietus…. Domāju, ka smukā saulainā dienā šī vieta varētu būt ļoti jauka pastaigai. Diemžēl man galvā bija tikai doma kā ātrāk tikt uz hoteli, sausā vietiņā ar kādu siltu dzērienu rokās.
Mēs gan slikto laika apstākļu dēļ savu pastaigu pāri tiltam beidzām pusratā, bet gadījumā, ja esat nolēmuši apskatīt šo vietu, tad pāri Sirvenas ezeram atrodas Astravas, jeb Tiškeviča muiža, kas ir viena no vislabāk saglabājušajām romantiskā stila muižām Lietuvā.
Pirmās dienas prieki gumijniekos bija beigušies un varējām priecīgi stūrēt uz hoteļa pusi. Biržai pilsētiņa ir tik maziņa, ka viss ir tepat blakus. Jau pēc 10 minūtēm bijām viesnīcā un iekārtojušies savos numuriņos.
Palikām ļoti vienkāršā viesnīcā Tyla hotel. Lai arī hotelis nebija nekas dižs, toties te bija pieejamas bērnu gultiņas, vakarā varējām paēst vakariņas viesnīcas kafejnīcā un no rīta mieloties ar garšīgām brokastīm.
Rēzija jau meitene liela un pa lielam ēda jau visu, ko pieauguši. Sākumā gan ar lielu ēstgribu meitene nevarēja lepoties, iespējams apstākļu maiņas dēļ, bet acīm redzot viņai uz to brīdi tas daudzums ēdamā bija pietiekošs, jo neapmierinātību neizrādīja.
Vakarā pārrunājām nākamās dienas maršrutu, uz fiksu roku sameklējām naktsmājas booking.com un varējām laisties migās 🙂
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 2.diena 🙂
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
