Trešās ceļojuma dienas rīts sākās nesteidzīgi. Kamēr vieni vēl pa dušām, tikmēr mūsu mazā ģimenīte jau bija ar ratiem apstaigājusi viesu nama Sodybageras teritoriju un mazā Rēzija jau atkal bija ielaidusies miedziņā.
Saimniece mums uz terases bija saklājusi galdu brokastīm, jo vasarā jau gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt ārā. Katrs brokastīs dabūja, ko bija izvēlējies, proti, omleti, karstmaizes vai pankūkas. Viss gards un svaigā gaisā garšo vēl labāk 🙂 Izprašņājam saimnieci par vietām, ko varam apskatīt tepat tuvumā un viņa ar lielāko prieku mums izpalīdzēja ar dažādiem bukletiem un ieteikumiem.
Līdz ar to, ka bijām apmetušies pavisam netālu no pilsētiņas Anīkšči, saimniece mums pastāsta par nu, jau visu ilgi gaidīto pastaigu taku virs koku galotnēm, kas atvērsies 2015.gada 7.augustā. Zinu, ka ļoti daudz latviešu gaida, kad varēs sēsties mašīnās un traukties uz Anīkšči, bet rādās, ka brangs lietuviešu bars būs jau priekšā, jo vietējie šīs takas atklāšanu gaida tikpat dedzīgi.
Ieteikusi mums dažādas vietas, ko apmeklēt tepat netālu Anīkščos, saimniece vēl sagādā prieku Rēzijai (11 mēneši) un Emīlijai (gandrīz 3 gadi) – mazas dārza šūpoles un šūpoļzirdziņu.
Sasēdāmies mašīnās un devāmies lūkot ieteikto šaursliežu bānīti Anīkščos. Šeit ir iespēja izbraukt ar pašu bānīti un turpat netālu uz blakus esošajām sliedēm, gan mazi, gan lieli vai izmēģināt braucienu ar drezīnu. Mums kā jau tas bija paredzams sāka līt lietus un mūsu lūriņš uz bānīšiem beidzās visai ātri, bet, ja godīgi, tad arī teritorija nav liela, lai paspētu visu apskatīt pat neilgā laikā.
Blakus šaursliežu bānītim atrodas arī koka dzelzceļa stacija, kas līdzīga Jūrmalas koka dzelzceļa stacijām. Sīkāku info var aplūkot ŠEIT.
Tālāk devāmies uz 6km attālo Zirgu muzeju. Zirgu muzejs ļoti atgādina miniatūru etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur vienkopus atrodas vairākas ēkas, kas atspoguļo zirgu nozīmi cilvēku dzīvē, dažādas ar zirglietām apskatāmus objektus. Mums šo vietu ieteica, kā vienu no iespējām, kur doties kopā ar bērniem, jo arī tiem šeit ir gana daudz, ko darīt.
Pirmajā mājā bija dažādi eksponāti, kas saistīti ar ugunsdzēsēju darbu, kur, protams, piedalās arī zirgi.
Mazajiem bērniem uz sienas bija iespēja spaidīt pogas, kur katra no nospiestajām pogām atskaņoja dažādas zirga izdotas skaņas.
Nākamajā klētī bija iespēja aplūkot dažādas karietes un pajūgus. Konkrēti šī attēlā redzamā esot Lietuvas Zemkopības ministrijas kariete.
Mazie dauzoņas savu enerģiju droši var izlikt uz šī koka karuseļa, kas godam var izvizināt arī lielos, kam sirdī vēl mīt mazs bērns. Izmēģināju, atcerējos bērnību, tiesa gan galva sagriezās pamatīgi, bet bērniem tas galīgi netraucē 🙂
Turpat blakus atrodas smēde, kur tiek kaltas dažādas metāla lietiņas. Durvis plaši atvērtas, jo no krāsns mazajā telpā karstums pamatīgs. Mums gan tā vien gribējās nedaudz siltuma, jo ārā ne īsti lija, ne īsti nelija.
Kamēr mēs ar Rēziju un pārējiem ceļotājiem sildījāmies pie smēdes atvērtajām durvīm, tikmēr mazā Emīlija jau brašā solī devās pie mazā ponija. Tante Emīliju ar prieku izvizināja, taču vislielākais prieks jau neapšaubāmi meitenei.
Vienā no mājiņām, kas izskatījās gluži vai kā no pasakām bija iespēja redzēt kā agrāk guldināja veļu, cepa maizi vai ķēra peles. To paskatīties varētu būt interesanti bērniem 🙂
Zirgu muzejā iespējams arī izvizināties zirga vilktos ratos, izšūpoties, apmeklēt kafejnīcu, iegādāties suvenīrus.
Pēc pastaigas mēs tiešām jutām, ka vēderi sāk kurkstēt un devāmies uz Zirgu muzeja kafejnīcu. Nu, nez! Viesu nama saimniece mums teica, ka šeit ir garšīgi ēdieni, bet mūsu kompānijai domas dalījās.
Mans vīrs pirmo reizi pagaršoja lietuviešu tradicionālo ēdienu cepelīnu un šķiet tā bija arī pēdējā reize. Viņa garšu sajūtas sabojāja treknais cepelīns, kas šķiet būs radījis neatgriezeniskas sekas jebkad paprovēt to vēlreiz. Mūsu mazā dāma izstaigājusies pa svaigo gaisu arī pieprasīja savu tiesu.
Šodien bija tieši Līgo diena, tāpēc būtu grēks neuzpīt vainagus. Stājām šosejas malā un bridām vien iekšā pļavā. Rēzija tikmēr mašīnā gulēja, bet jau pēc 5 minūtēm, sajutusi, ka mēs vairs nebraucam, acis bija vaļā. Piecēlusies raudāja un nebija noturama, lai pasēdētu autobeņķī. Protams, ka izņemta no tā ārā, smaids līdz ausīm un pasaule atkal ir skaista.
Kaut kā mums latviešiem ir ieradums izrotāt ne tikai meiteņu un Jāņu galvas ar vainagiem, bet arī izpušķot savus auto. Lietuvieši gan dikti skatījās uz mūsu spēkratiem. Nevarēja saprast vai viņiem dikti patīk vai neizprata kāpēc tā jādara 🙂 Kamēr mūsu tētis salauza ozola zarus, es turpat vēl noplūcu pāris puķes priekš vainadziņa. Kāds bija mūsu šoks, kad pēc 2 minūtēm atnācām uz mašīnu, lai aizvērtu tās durvis un brauktu tālāk.
Rēzija bija dabūjusi šķīstošās kafijas bundžiņu un ar saviem zobiem to dabūjusi vaļā. Visa mute brūna, rokas, vēders, beņķis.. Vēlāk, kad mainīju pamperu, pat tur bija tikusi kafija. Nobijos, ka Rēzijai varētu palikt slikti, bet nē…stipra meitene. Nekas neliecināja, ka darījusi blēņas un arī miedziņam tas netraucēja.
Pa ceļam, lai nebūtu visu laiku tikai jāsēž mašīnā, tad centāmies iebraukt arī vietās, kur bija brūnās ceļa zīmes. Tad nu, ietrāpījām kādā vietējā muižā, kas arī rosījās un pucēja apkārtni Jāņu svētkiem.
Jāņu vakara sagaidīšanai bijām rezervējuši 3 guļamistabu villu Vila Terra Resort. Smieklīgākais bija, kad zvanījām saimniekiem, lai uzzinātu vai būs, kur uzcept gaļu un citi jautājumi. Saimniece atbildēja un tad mums saka: “Tad Jums bija 3 guļamistabu villa un vēl 4vietīgi apartamenti!”. Mēs nedaudz apstulbām un sakām, ka mums tikai 3 guļamistabu villa! Izrādās mūsu draugs Ģirts Legzdiņš (no Tīraines) ir rezervējis 3 guļamistabu villu, bet Ģitrs Lagzdiņš (no Rīgas) apartamentus. Tāda sagadīšanās!!! Atšķirība tikai vienā burtā! Divas dažādas personas 🙂
Apkārtne pie mūs mazās villas bija ļoti skaista, plaša un sakopta teritorija pie ezera. Ezera krastā bija uztaisīts ugunskurs, kur vakarā varēja iet visi namiņu viesi. Mums Lietuvā nebija nekas savādāks, kā Latvijā. Lietus, paldies Dievam, sāka līt tikai, kad bijām jau iekārtojušies.
Villas terasē bija galds ar soliem, 2 ādas dīvāni un paklājs, uz kura abas mazās draudzenes varēja spēlēties un nemaz nebēdāt par lietu.
Jā, intereses abām meitenēm neskatoties uz vecuma starpību, Rēzijai (11 mēneši) un Emīlijai (gandrīz 3 gadi), ir visai vienādas 🙂
Rēzija savus pirmos Jāņus ir sagaidījusi mazajās ārzemēs un izskatījās dikti jau laimīga. Gulēt meitene aizgāja 23:00. Lai gan mūsu gulēt iešanas laiciņš ir 21:00 vai pēc 21:00, tad laikam jau tas, ka apkārt viss jauns, kā arī braukšana mašīnā ar gulēšanu, lika gulēt iešanas laikam nobīdīties. Namiņā abām meitenēm bija sarūpētas bērnu gultiņas, kas bija gaužām labi. Savu līdzi paņemto ceļojuma gultiņu izmantojām pirmajā stāvā kā sētiņu brīžos, kad rokas bija aizņemtas.
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 4.diena 🙂
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
