Jau pirms krietna laiciņa abi ar vīru vienojāmies, ka ir atkal pienācis laiks doties tālāk par Eiropas robežām. Vairāku pašsaprotamu iemeslu dēļ, mazā ceļotāja Rēzija nebrauks mums līdz un tiks atstāta pie vīra vecākiem.
Jā, zinu, zinu, ka bloga nosaukums ir “Ceļojam ar bērnu”… Lai arī cik tas skarbi neskanētu, arī vecākiem ir nepieciešama atpūta, jāpavada laiks tikai diviem vien, lai uzlādētos ar enerģiju un būtu vēl labāki vecāki savai mīļajai meitai.
Pavisam nesen, janvārī, abi ar vīru kritām avantūrā un aizbraucām uz Itālijas Alpiem slēpot un mazo dāmu pirmo reizi atstājām pie vecvecākiem uz ilgāku laiku, tāpēc tagad tā jau būs otrā reize, kad Rēzija paliek pie omas un opja.
Šoreiz rakstīšu par to, kā ir aizbraukt ceļojumā, kad atstāj tavu lolojumu mājās, kādas ir sajūtas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi ceļojuma laikā, kā mēs sazināmies ar meitu un kā Rēzija uzvedas, esot tik ilgi bez savas mammas un tēta.
Pēc mūsu ģimenes pirmā kopīgā ceļojuma trijatā uz Kanāriju salu Fuerteventuru, kad braucām ar Piedzīvojumi.lv, mēs bijām priecīgi, ka tomēr izvēlējāmies tieši šādu ceļojuma veidu un vienlaikus iepazināmies ar lieliskiem cilvēkiem Aigu un Raimondu, kas ir Piedzīvojumi.lv sirds un dvēsele. Divus mēnešus pēc atbraukšanas no Kanārijām pieteicāmies, ka esat braucēji uz Kambodžu 🙂 un domāju, ka šis nebūs pēdējais ceļojums ar Piedzīvojumi.lv.
Ir pagājuši 9 mēneši kopš brīža, kad nolēmām doties uz šo dienvidaustrumu Āzijas valsti, Kambodžu. Paldies Rēzijas omai un opim, kas piekrita pieskatīt mazo dāmīti, kad mēs lūdzām vai varēs uzņemties rūpes par mūsu “briljantiņu”. Tad Rēzijai bija vien 7 mēneši un vecvecāki piekrita nemaz nenojaušot, kāds būs raksturiņš Rēzijai tagad, kad ir jau 1 gadu 6 mēnešus jauna!
Mūsu ceļojums sākas, kā mēs smejamies, Valentīna dienā, proti, 14.02.2016., kas ir jau šo svētdien. Interesanti, ka tieši šajā pašā datumā, pirms 2 gadiem, bijām pirmo reizi trijatā Taizemē, tikai mazā piedzīvojumu meklētāja bija mammas puncī jau 4 mēnesi 🙂
Lidojums turp 14.02.2016.
Rīga (RIX) – Kijeva Brispole (KBP) – 16:25 – 18:00 (1h 35min)
Starp lidojumiem jāgaida – 1h 15min.
Kijeva Brispole (KBP) – Bangkoka Suvarnabhumi (BKK) 19:15 – 09:55 (+1) (9h 40min)
Lidojums atpakaļ 29.02.2016.
Bangkoka Suvarnabhumi (BKK) – Kijeva Brispole (KBP) – 01:45 – 08:05 (11h 20min)
Starp lidojumiem jāgaida – 6h (Uhhh, ilgi gan!)
Kijeva Brispole (KBP) – Rīga (RIX) – 14:05 – 15:45 (1h 40min).
Lidojums ir diezgan garš, taču mums šī nav pirmā reize, kad lidojam tik tālu, jo no garajiem lidojumiem mūsu kontā ir Dominikānas Republika un, jau pieminētā, Taizeme.
Jā, Jūs pamanījāt pareizi, ka ielidojam Taizemē, nevis Kambodžā, jo mūsu piedzīvojumi sāksies tieši no Taizemes galvaspilsētas Bangkokas.
Iemesli kāpēc mēs šoreiz neņemam līdz Rēziju ir tas, ka katru dienu mēs pārvietosimies arvien tālāk pa Taizemes un Kambodžas valstīm, visas savas mantas, proti, ceļošanas mugursomas ir jānes uz saviem pleciem, tāpēc ir ļoti svarīgi nepārforsēt ar līdzi ņemamo drēbju un citu lietu daudzumu, kā arī mūsu pārvietošanās līdzekļi būs gan vietējais transports, motorolleri, laivas, velosipēdi, motorikšas jeb tuktuki un citi zvēri. Ar mazu bērnu tas būtu visai sarežģīts pasākums + 3 dienas pavadīsim džungļos, tāpēc nevēlamies lieki riskēt. Lai meitene paaugās, mums viņai vēl ir daudz skaistas vietas padomā, ko parādīt 🙂
Mūsu meita Rēzija (1 gads 6 mēneši) pavadīs 17 dienas pie saviem vecvecākiem. Ņemot vērā neseno pieredzi atstājot meitiņu pie omas un opja uz nedēļu, kā arī pārcilājot savā galvā daudz un dažādas lietas, ko jāizdara un ko labāk nedarīt, secināju:
- Neļaut likt sev justies vainīgai.
Pasakot draugiem vai ģimenei, ka dosimies ceļojumā bez meitas nākas dzirdēt frāzes: “Viņai Jūs ļoti pietrūksiet!”, “Nesaprotu, kā Jūs to varat – es nekad nevarētu savu bērnu atstāt!”. Neapšaubāmi, ka tādos brīžos es sāku pati sevi “uzvilkt” ar vainas apziņu un žēlumu. Tomēr labākais padoms šajā visā ir nejusties vainīgai! Tas nav nekas slikts, ka vecāki paņem brīvsoli, lai vienreiz pa ilgiem laikiem atpūstos un atbraucot kļūtu par vēl labākiem vecākiem savai meitai.
- Tas ir normāli – apraudāties.
Pilnīgi noteikti zinu, ka ar savu emocionālo dabu vienā brīdī acīs izzagsies asaras. Tas nebūt nenozīmē, ka lēmums par ceļojumu ir bijis nepareizs, bet gan parāda, ka visi mēs esam cilvēki.
- Palīdzēt ar padomu pieskatītājiem.
Neapšaubāmi, ka neviens cits savu bērnu nepazīst labāk kā vecāki, tāpēc uzrakstīšu sarakstiņu ar lietām, kas patīk meitai un atvieglos vecvecākiem pieskatīšanu (mīļākās rotaļlietas, ēšanas un gulēšanas paradumi, grāmatiņas, spēles). Tajā pašā brīdī apzinos, ka šo sarakstiņu varu uzreiz izmest miskastē, jo…. Jau nolemjot, ka vecvecāki būs tie, kas pieskatīs mazo dāmu, esam viņiem uzticējušies un ļāvuši viņiem rūpēties par savu mazbērnu savā veidā. Tas ļaus mazajam cilvēciņam iemācīties jaunas lietas, pavērs citu redzes loku un ļaus viņai pilnveidoties vēl vairāk, par to esmu pārliecināta, jo pēc iepriekšējās reizes, kad meita palika uz nedēļu pie omas un opja, viņa bija samācījusies daudz jauna un ar to pārsteidza mūs 🙂
- Dakterītis un citi zvēri.
Lai arī neesam no slimotājiem, tomēr vecvecākiem tiks atstāts mūsu pediatres mobilais tālruņa numurs un darba laiki gadījumā, ja Rēzija saslimst. Iedošu līdzi arī zāles, kas noderēs, ja meita būs saaukstējusies vai, ja būs temperatūra.
- Pašai savs koferīts.
Jākrāmē soma ne tikai vecākiem, bet arī Rēzijai. Drēbītes, autiņbiksītes, rotaļlietas, ceļojuma gulta, zeķubikšu kalns, jo mācamies podiņu, kā arī citas lietas. Labi, ka nepieciešamības gadījumā var aizskriet visam pakaļ uz mūsu mājām vai nopirkt veikalā 🙂
- Nekādi Skype vai FaceTime.
Lai arī cik ļoti mums gribētos redzēt mazo smaidiņu, dzirdēt viņas balsi un smieklus, tomēr esam nolēmuši, ka ceļojuma laikā neizmantosim Skype vai FaceTime, jo nevēlamies, lai meita lieki tiktu mulsināt. Mazā drīzāk būs vairāk apmulsusi, jo diez vai Rēzijai varēs iestāstīt, ka mamma un tētis ir ceļojumā un tu viņus redzēsi pēc vairāk kā 2 nedēļām. Savos ceļojumos vienmēr esam izmantojuši aplikāciju Viber. Arī šoreiz sarakstīsimies, sūtīsim bildes un, ja sanāks, sazvanīsimies, bet bez videozvana iespējām 🙂
- Nedrīkstam aizšmaukt neatvadoties.
Jā, vecāki bieži vien dodoties ārā no mājas un atstājot bērnu, mēdz nemanot izšmaukt, lai izvairītos no mazās sirsniņas asarām un pārdzīvojumiem. Mēs Rēzijai jau labu laiku mācam, kad tētis vai mamma ir izgājis pa durvīm…. drīz būs atpakaļ un nav jāsatraucas, viss būs labi. Arī dodoties uz Kambodžu mēs ar vīru negrasāmies aizlavīties, bet sabučot un samīļot meitu. Pat, ja Rēzija raudās, kad iziesim pa durvīm, tas viņai radīs mazāku apjukumu, nekā, ja mēs būtu vienkārši aizlavījušies. Meita vismaz zinās, ka esam izgājuši pa durvīm un būsim atpakaļ, nevis skraidīs pa māju un actiņas šaudīsies uz visām pusēm, jo vecāki ir pazuduši.
- Pateikt paldies!
Meitai līdzi iedotajās lietās, piemēram, autiņbiksītēs atstāsim kādu mazu dāvaniņu, lai zina, ka mēs novērtējam vecvecāku rūpes un, kad mums tas ļoti daudz nozīmē.
Tas brīdis tuvojas! Jau šo svētdien izlidojam un varēsim izbaudīt ceļošanu tikai divi vien ar vīru, jo mūsu pēdējais ceļojums divatā, nu, varētu teikt, ka trijatā (Rēzija bija puncī jau 4 mēnešus) bija uz Taizemi, tāpēc ar lielu nepacietību gaidu atkalredzēšanās ar Tevi Taizeme, Bangkoka un iepazīt Tevi, vēl neredzētā, Kambodža:)
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
