Ceļojam ar bērnu/ Filipīnas 2017*. 7.diena

Labrīt no Boracay salas! Šodien ir pēdējā diena uz šīs salas un rītdien jau atkal dosimies tālāk izpētīt Filipīnas 🙂

Diena ir nedaudz mākoņaina un labi vien ir, jo nepieciešama atelpa no saules! Kopš esam Filipīnās nevienu brīdi neesam gulējuši saulē, bet šo nakti gulēju kā baļķis, jo pakustoties sāp tik mežonīgi…. Labi, ka Rēzija šitā nemokās, jo par viņu rūpējāmies divtik, lai saulīte neiekož!

Šī rīta brokastis mazajai dāmai ir latviešu gaumē jeb no Latvijas paņemtās Herkules auzu pārslas, gadījumam, ja ar šejienes ēdieniem ies galīgi švaki! Nav jau tā, ka Rēzija neko neēd, bet nevarētu teikt, ka izceltos ar lielu apetīti 🙂 Vakar brokastīs no lielās pankūkas ar sīrupu apēda pavisam drusciņ, pusdienās apēda pāris kumosus ceptas liellopu gaļas, kādu kartupelīti, pirms tam ielocīja 3 tomātus, vakarā mazie banāni un visas dienas garumā daudz ūdens, mango/ananāsu vai arbūzu šeiki (sablendēti mango, ananāsi vai arbūzs, ledus un nedaudz sīrupa). Karstuma dēļ patiesībā nemaz negribas ieturēt visas ēdienreizes 🙂
Nu, ir te tas ēdiens savādāks un specifiskāks, bet atšķirībā no Taizemes un Kambodžas, šeit tas nav ass un nerodas sajūta, ka ēd plikus čilli piparus, kas svilinātu kā kvēloša ogle mutē. Te viss ir saprāta robežās, maigāks, bet tās garšas, tomēr mums svešas un nepierastas. Lielajiem katrā ziņā ir vieglāk, nekā bērnam iestāstīt, ka ir jāpaēd 🙂

Šodien nolemjam aizstaigāt uz salas pretējo krastu un paskatīties kā izskatās otrā pusē. Lai tiktu līdz pludmalei nogājām ar kājām pamatīgu gabalu, jo gar pludmali atrodas strīpa ar privātmājām, kur pat ir uzlikts uzraksts: “Ja vēlaties tikt līdz pludmalei caur mūsu īpašumu būs jāšķiras no zināmās summiņas!”. Vienā brīdī jau domājām, ka nav ko cerēt, ka te būs kāds ceļš līdz pludmalei un ejam maksāt tos peso, bet volla…. Mēs tomēr tikām līdz ūdenim 🙂

Šo salas pusi ir iecienījuši ūdens sporta mīļi, jo te ir spēcīgāks vējš un arī laivu kursēšana praktiski nav. Pludmalē nav lērums ar kafejnīcām un dažādām izklaides iespējām. Te atrodas tikai ūdens sporta veidu bodītes un atpūtas nami sportistiem.

Pludmale stipro vēju dēļ ir pilna ar ūdenszālēm un citiem labumiem, ko izskalo okeāns 🙂 Rēzija pludmalē staigā tikai pa smiltiņām, bet kā priekšā izskalotās jūras zāles tā nekustās, raud un prasās opā 🙂 Īsta dāma aug 🙂

Labi izstaigājušies paņēmām tuk tuku un atgriezāmies viesnīcā. Lieki piebilst, ka tuk tuka rūkoņa atkal ieaijāja mūsu meitu, kuru pārlikām uz lobijā esošā sofā saldi izgulēt pusdienas laiku. Miedziņš tiešām bija labs, jo nogulēja pāri 2h.

Dienas otro pusi pavadījām nesteidzīgi baudot baseinu, dzerot kokteiļus, kāds ēdot tomātus…. Kur mums skriet? Jā, pēdējā diena uz salas, bet mēs tomēr atpūšamies 🙂

Mūsu ceļojuma nesteidzīgo ritmu nosaka ne tikai Rēzija, bet arī mūsu ģimenes gaidāmais pieaugums. Vēsture atkārtojas, jo ar Rēziju puncī devāmies uz Āziju (Taizemei), bet tagad mazais punča iemītnieks ir atlidojis uz saulainajām Filipīnām 🙂

Uz skaisto balto smilšu pludmali devāmies tikai saulei rietot 🙂 Augšā redzamajā attēlā reklāmas pie ielas stabiem ir uzkārtas tieši tādā augstumā, lai mēs eiropieši aizbrauktu no Boracay ar pārsistu pieri 🙂 🙂 🙂 Vietējiem gan šādu problēmu nav 🙂

Vakars kā vienmēr burvīgs! Lai arī cilvēki ir mežonīgi daudz, tomēr okeāna mierīgais ūdens, saulrieta maigie saules stari un patīkamais siltums rada pilnīgu eiforijas sajūtu 🙂

Bērniem, lai arī skaidri runājošiem, valodas barjera vēl joprojām neeksistē un rotaļu biedrus var sastapt ik uz soļa 🙂 Kamēr mēs ar vīru baudām saulrietu, tikmēr Rēzija jau sadraudzējusies ar meitenīti no Kīnas 🙂

Par šo neprasiet! Rēzija kādam šo lāpstu nozaga un mēs pat nepamanījām 🙂 Skatījāmies uz visām pusēm, bet cilvēku tik daudz kā Centrāltirgū un neviens nepiesakās! Nu, cik tad ilgi gaidīsim! 🙂 🙂 🙂

Vakarā vēl aizejam uz netālo zivju tirdziņu, lai vīra kungs panašķotos ar svaigi nozvejotām okeāna veltēm. Mēs abas ģimenes dāmas neesam jūras velšu cienītājas, tāpēc piebiedrojamies vien kompānijas pēc 🙂 Rēzijai gan esam devuši ēst zivis, bet laikam mammas gēns attiecībā uz zivīm ir stiprāks 🙂

Ņemot vērā, ka rīt 06:00 jādodas uz ostu, lai vēl pēc tam mērotu aptuveni 67 km, kas ir apmēram 1h 30 min, ceļu no Caticlan ostas līdz Kalibo lidostai, tad ieskrienam vēl vietējā bodītē, lai nopirktu ūdeni un graužamos ceļam.