Šorīt esam cēlušies ar skatu uz Mekongas upi. Plānā ir tikt ar rolleriem atpakaļ uz Kambodžas galvaspilsētu, izmetot kādu līkumu caur mazajiem lauku ciematiņiem!
Siltie un agrie rīti, kad karstums vēl nav ņēmis virsroku, vējš, kas svilpo gar ausīm, ir jābauda ar steigu, jo pavisam drīz gaisa temperatūra tuvosies +40 grādu atzīmei.
Mūsu šīsdienas “must see” ir bambusa tilts (bamboo bridge).
Braucot rollera mugurā, caur koku zariem, tālumā pavīd šī unikālā tilta konstrukcija un man neciešas to aplūkot tuvāk!
Nolemju, ka ļaušu vīram izbaudīt braucienu pār tiltu vienam, bet pati tikmēr pafotografēšu.
Tilts tiešāk ir kaut kas!!! Katru gadu vietējie iedzīvotāji bambusa tiltu ceļ no jauna, jo līdz ar ūdens tilpuma celšanos, lietus sezonā, tas tiek noskalots. Kad tilts pabeigts, tad šo notikumu atzīmē ar svētkiem!
Ejot pa tiltu, bambusa šķiedras kraukšķ zem kājām un es ar lielu interesi vēroju kā mūsu grupai ies ar tā šķērsošanu! Tas, ka pāri brauc riteņi, rolleri vai zirgu pajūgi vēl būtu nekas, bet kad garām brauc mašīnas, tad gan jābrīnās, cik izturīgs ir šis pasākums!
Ziniet, ja iepriekšējās dienās izcēlās mans vīrs Renārs, tad šodien to darīju es 🙂 Tik ļoti sapriecājos, ka šis kungs ar zirga pajūgu piedāvāja pa 1$ mūs ar ceļabiedreni izvizināt, ka savā eiforijā atstāju pajūgā ķiveri. Protams, es to konstatēju brīdī, kad jau braucām prom un teicu vīram: “Cik forši vējiņš dzesē galvu!”. 🙂
Pēc šīs bildes konstatējām, ka jā….ķivere tiešām ir palikusi uz pajūga. Metos ar vīru uz rollera, cerībā, ka atgūsim pazaudēto, bet nekā…. Vienīgais labums visā šajā bija tas, ka ķiveri šeit var nopirkt uz katra stūra un par nieka 5$ 🙂 Protams, kad sāku izvēlēties krāsu, tad vīrs man atgādināja, ka kāpostgalvām nav balss tiesību 🙂
Meitenes izteicās, ka ar labprāt pazaudētu savu ķiveri, jo pēc sajūtām likās, ka nomas ķiveres ir nēsājuši vai 1/4 Kambodžas iedzīvotāju 🙂 Šī vismaz man nekrita uz acīm vai neslīdēja uz vienu sānu kā pazaudētā 🙂
Mekongas upes pretējā krastā uzkāpām Franču laikā celtajā tornī. No torņa pārraudzīja laivu satiksmi, bet tagad tas ir pamests un tikai drosmīgie izlemj tajā uzkāpt. Es diemžēl šo satriecošo iespēju izlaidu, jo man ir bailes no augstuma, bet pārējie gan, iekrampējušies margās, pārvarēja absurdi stāvās kāpnes.
Mekongas upes pretējā krastā uzkāpām Franču laikā celtajā tornī. No torņa pārraudzīja laivu satiksmi, bet tagad tas ir pamests un tikai drosmīgie izlemj tajā uzkāpt. Es diemžēl šo satriecošo iespēju izlaidu, jo man ir bailes no augstuma, bet pārējie gan, iekrampējušies margās, pārvarēja absurdi stāvās kāpnes.
Pa ceļam piestājām kādā nomaļā, bet ļoti skaistā templī. Mūki šajā svelmainajā saulē bija noslēpušies telpās, kur tos pa atvērtām durvīm varēja redzēt.
Turpat pa tempļa sienām skraidīja kāda paliela ķirzaka. Mums jau tas ir kā brīnums, jo salīdzinot ar Latvijas ķirzakām šī bija milzīga 🙂
Mammas instinkts nekur nepaliek un redzot tik daudz bērnus, protams, atceros par mūsu meitu Rēziju, kas vecvecāku aprūpēta pašreiz dzīvojas pa Latvijas ziemu. Oma ar opi katru dienu mums raksta mazo atskaitīti un mēs kā mazi bērni ar vīru priecājamies.
Bet atgriežoties pie Kambodžas….
Vīram brauciena laikā dikti iegaršojās cukurniedru sula ar ledu, ko pasniedz maisiņā, bet man labāk patika ledus, kas palika pāri no sulas 🙂
Ja iepriekšējā dienā visi brauca “kā lielie”, tad šodien savus spēkus uz rolleriem varēja pārbaudīt arī uz zemes ceļiem! Viena no mūsu damītēm, kas brauca viena nedaudz pārrēķinājās 🙂 Protams, labāk norakties un nespēt noturēt savu braucamo irdenās smiltīs, nekā izsmērēties pret asfaltu 🙂 Šis arī bija vienīgais incidents visā mūsu rolleru braucienā 🙂 Un labi vien ir 🙂
Braukt pa sarkanu smilšu ceļiem, kas vijas cauri Kambodžas mazajiem ciematiņiem, ļāva ieraudzīt šo valsti arī no cita skatu punkta. Redzēt kā patiesībā dzīvo šejienes iedzīvotāji un kāda ir to ikdiena.
Braucot ar katru mirkli arvien vairāk jūti, ka putekļu kārta sāk augt uz augšstilbiem, bet smiltis čirkstēt starp zobiem. Smieklīgākais sekoja, kad apstājāmies vietējā tirdziņā un noņēmām ķiveres, mutes aizsegus un saulesbrilles 🙂
Tirdziņš kā jau tirdziņš 🙂 Pilns ar visu, ko vien spēj iedomāties!
Balles kleitas un turpat pretim meistars kaļ zelta zīmoggredzenus.
Šīs mazās meitenes mums sekoja līdzi kopš nokāpām no saviem braucamajiem. Mēģināja ar mums runāties, skatījās, ko pērkam, ko ēdam un kā runājam.
Vēl pirms iebraukt galvaspilsētas burzmā paspējam izbaudīt ceļa malā augošo lotosa ziedu dīķus ar palmu audzēm fonā. Šodien bija viena burvīga diena. Daudz dabas, skaisti skati, priecīgi cilvēki un lieliska kompānija.
Mūsu motorollers bija uzticams draugs abas dienas. Nekādas ķibeles vai untumu kā tas ir pierasts nomas transportlīdzekļiem. Protams, ka ne visiem veicās, jo vienai no mūsu kompānijas dāmām rollers mēdza “nelekt”, bet labi, ka mums blakus ir vīrieši 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā par mūsu piedzīvojumiem Kambodžā un ierašanos mazā džungļu ciematiņā.
