Ir agrs 18.februāra, ceturtdienas, rīts. Pirms 10 minūtēm esam izkrituši no gultām, kā jau pēc mirkļa, sēžamies sarunātajos tuktukos. Nekādas brokastis vai rīta kafijas! Daži vēl pat nav sapratuši, ka ir piecēlušies, bet cits tikai pirms 1,5 h ir aizgājis gulēt.
Pulksten 04:30 dažādu pārvietošanās līdzekļu straumes kustas Ankoras tempļu virzienā, jo no 05:00 sāk tirgot ieejas biļetes. Kas ar tuktukiem, kas ar velosipēdu, auto, minibusu vai kājām….. Arī mēs nepārprotami esam ceļā uz Kambodžas Nr.1 apskates objektu – Ankoras tempļiem. Šķiet ir grēks neapmeklēt šos tempļus, ja atrodies šajā reģionā. Tas būtu gluži kā braukt uz Ēģipti, bet neredzēt piramīdas 🙂
15 minūšu laikā esam jau pie kasēm. Iepriekš biju lasījusi, ka biļešu iegāde uz tempļiem var izvērsties par visai ilgu procesu, tāpēc biju priecīga, ka tikām sveikā ātri un nav jāpavada laiks dirnot rindā. Ieejas biļete uz 1 dienu maksā 20$, 3 dienām – 40$, bet uz 7 dienām – 60$. Pērkot biļeti Tevi nofotografē un pēc 30 sekundēm jau izsniedz ieejas karti ar Tavu foto uz tās.
Ņemot vērā, ka mēs iegādājāmies vienas dienas biļeti, tad ir jāizpilda obligātais Ankoras ievērojamāko tempļu “must see” sarakstiņš, jo apskatīt pāri pa 1000 tempļiem būtu par daudz prasīt! Personīgi man bija gana ar populārāko tempļu apskati, jo vienā brīdī smadzenes sāk kūpēt no karstuma un informācijas pārpilnības….un kad info ir par daudz, tad visi tempļi sāk liekties vienādi.
Angkor Wat templis
Šķērsojot smilšakmens ceļu pār aizsarggrāvim un ieejot tempļa teritorijā aizraujas elpa. Saule vēl nav uzlēkusi un tāds bija arī mērķis – redzēt khmeru arhitektūras šedevru saullēktā. Sajūtas ir sirreālas! Šķiet pasaulē ir maz vietas, kas spēj radīt šādas izjūtas un tempļa slēpšanās rīta pustumsā rada vēl lielāku satraukumu.
Angkor Wat templis ir lielākā reliģiskā celtne pasaulē un ne velti uz Kambodžas valsts karoga ir attēlots tieši šis templis. To ieskauj milzīgs aizsarggrāvis (190m plats un veido 1,5km x 1,3km lielu taisnstūri), kur Eiropas piļu aizsarggrāvji tādi meliorācijas grāvīši vien liekās. Var tikai apbrīnot cik tas ir ģeometriski precīzas formas!
Droši vien daudzi no Jums ir redzējuši tās bildes no pasaulē slaveniem apskates objektiem, kur izskatās, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles? Tad šeit ir tas pats stāsts. Cilvēki ir vairāk kā vajag. Katram rokā spīd “uguntiņa” no mobilā telefona, planšetes, fotoaparāta vai video ierīces. Izstieptās rokās katrs tur savu uzparikti, lai noķertu labāko bildi 🙂 Ja jau visi, tad es ar neiešu izlēkt no pūļa 🙂
Paiet krietns brīdis, kamēr sagaida sauli lecam un iznirstam caur Angkor Wat torņiem. Ar katru minūti paliek arvien gaišāks un templis pamazām nomet savu noslēpumainības plīvuru un parādās visā savā krāšņumā. Daudzi no apmeklētājiem sagaidījuši pirmos saules starus uzreiz metas doties iekarot tempļa gaiteņus, taču gudrākie zina, ka vēl nedaudz pacietības un ir viens moments, kad, izraktajā baseinā, iepretim Angkor Wat templim, var noķert kadrus ar tā atspulgu ūdenī.
Templis ir milzīgs! Tas ir celts trīs līmeņos, kas no putna lidojuma izskatās kā kvadrāts iekš kvadrāta. Viscaur tempļa ārējai sienai stiepjas gari kolonu gaiteņi, kas rada sajūtas kā nebeidzamā spoguļu zālē. Katra siena ir ciku cakām izcakota un tas viss ir roku darbs!
Angkor Wat tempļa pats augšējais līmenis daudzus gadus bija slēgts, taču šobrīd tas katru dienu uzņem ierobežotu daudzumu apmeklētāju, kuri izstāvot garu garo rindu var pabeigt savu svētceļojumu. Uzkāpjot pa stāvajām trepēm līdz pašai augšai ir iespējams izbaudīt kaut nelielu veldzējoša vēja plūsmu šajā karstajā rīta agrumā. Jāmin, ka apmeklējot tieši šo augstāko tempļa vietu ir jāievēro ģērbšanās etiķete – nekādu plikumu! Šoreiz arī ar lakatu nevarēja izsprukt cauri! Obligāti apģērbs, kas nosedz plecus un gari svārki vai bikses.
Angkor Wat templi viscaur rotā dažādi simboli, zīmes un gravējumi. Kad vīram jautāju: “Vai Tu zini, kas ir Apsara?”, viņš man atbildēja: “Tēja”. Patiesībā apsaras ir dievišķas nimfas, skaistas sieviešu kārtas būtnes, kas rotā daudzu tempļu sienas. Senos laikos apsaras dejota saviem karaļiem “topless”. Mūsdienās ir iespējams apmeklēt Apsaras dejotāju šovus, taču laiki mainās un arī dejotāju apģērbs vairs nav tik pieticīgs 🙂
Apskatījuši Angkor Wat templi, sēžamies tuktukos un braucam uz 3,3 km attālajiem dienvidu vārtiem, kas ieved AngkorThom teritorijā.
Dienvidu vārti ir vislabāk saglabājušies. Pirms ieejas ir uzbērts ceļš, kas stiepjas 50m pāri aizsarggrāvim un gar abām ceļa malām atrodas 54 akmenī cirstas figūras.
Bajonas (Bayon) templis
Angkor Thom teritorijas pašā centrā atrodas otrs “must see” templis – Bajonas (Bayon) kalna veida templis. To atpazīst pēc templī atveidotajām, aptuveni, 216 akmens sejām, kas nolūkojas lejup no torņiem uz svētceļotājiem. Lai arī šis templis nav tik liels kā Angkor Wat, tomēr tas ir daudz piesātinātāks. Lai to pienācīgi izpētītu būs jāiet caur tumšiem un šauriem gaiteņiem, brīžiem jūtoties kā labirintā, kā arī jākāpj pa stāvām trepēm, lai tiktu tā augstākajos stāvos.
Baponas (Baphuon) templis
Iespējams, ka šis nav gluži tas templis, kuru ir nepieciešams obligāti izstaigāt un izpētīt, bet gan vairāk izturēt pārbaudījumu tajā uzkāpt. Tempļa centrālā daļa ir 43m augsta un uz to ved divas stāvas trepes katrā pusē. Es nespēdama izturēt vājprātīgo karstumu atteicos izmēģināts savus spēkus, tāpēc mans mīļotais turp devās viens. Līdzīgi kā tas bija pirmajā dienā Bangkokā, kad vīru aizturēja policija par pīpēšanu uz perona, arī šoreiz viņš neiztika bez incidentiem.
Mēs krietnu laiciņu nevarējām saprast, kur viņš ir palicis un vai nebūs aizgājis uz citu pusi. Beigās pēc 40 minūtēm parādās mans vīrs ar viltīgu smaidiņu uz lūpām. Nu, nu… Izrādās šajā templī ir vairākas ejas, kas ir norobežotas un kur nedrīkst iet. OK. Izrādījās, ka maldoties pa eju labirintiem viņš bija pamanījies tikt līdz visaugstākajam šā tempļa punktam, kur ieeja ir liegta, tikai šoreiz šādu zīmju vai novilktu lentu nav bijis. Pavisam drīz piesteidzās apsargs, kas pēc ilgākas noteikumu skaidrošanas pavēstīja, ka būs jāmaksā sods vai jāatdod sava ieejas biļete. Tajā brīdī vīrs nodomāja, ja sods būs lielāks par ieejas maksu (20$), tad atdos savu biļeti un nopirks jaunu un nāks atpakaļ iešā. Beigās izrādījās, ka sods bija vien nieka 5$ 🙂
Tapruma (Ta Prom) templis
Ta Prohm ir viens no populārākajiem tempļiem Angkoras reģionā, pateicoties kokiem un augiem, kas ir atstāti šeit joprojām augt. Džungļi ir ienākuši tempļos vistiešākajā nozīmē, jo koku sakņu sistēma ciešā tvērienā skauj tempļu mūrus.
Atšķirībā no citām tempļu teritorijām, kas tiek pakāpeniski atjaunotas, šeit liela daļa ēku ir atstātas neskartas, lai parādītu laika ietekmi un ļautu iejusties to cilvēku ādā, kas šos tempļus atklāja.
Tajā pašā brīdī notiek arī vērienīgi restaurācijas darbi, kur sabrukušos tempļus kā puzzli liek kopā, jo celtniecībā netiek izmantotas nekādas saistvielas.
Neapšaubāmi tūristus uz šo templi vilina arī fakts, ka šeit ir filmēta filma “Lara Krofta. Kapeņu izlaupītāja” (2001) ar Andželīnu Džolī galvenajā lomā.
Staigājot pa Tapruma (Ta Prohm) tempļa teritoriju jutām, ka saule ir pašā zenītā un karstums pavisam noteikti ir tuvu 40°C. Pulkstenis jau bija 14:00, kad mūsu Ankoras tempļu tūrei pielikām punktu. Ja paskaita, tad esam pa tempļiem staigājuši 9h, tad likās jau pietiekoši. No vājprātīgā karstuma jutu, ka esmu tuvu ģībšanai un šajā momentā noderēja pirmā ūdens pudele, kas tapa uzlieta uz galvas, lai nedaudz uzlabotu situāciju. Vienīgās manas domas šajā brīdī bija par viesnīcas baseinu un glāzi veldzējoša kokteiļa.
Šajā vakarā bijām nolēmuši nedaudz “pašaut vaļā” un atpūsties pēc sirds patikas. Sākām ar pavisam nevainīgu gājienu uz zivju SPA un beidzām ar dejām uz bāra letes, iesaistīšanos ielu dejotāju cīņās, droši vien tā to sauc 🙂 un dziedāšanu kopā ar vietējiem māksliniekiem uz vienas skatuves.
Pašsaprotami, ka vienas no pēdējām bildēm ir nedaudz miglainas, ņemot vērā, ka nākamajā dienā mums jātiekas tikai 11:00.
Kā iet mūsu meitenītei? Rēzija jau otro dienu ir kā apaukstējusies un lielākā ņemšanās ar meitu sanāk opim līdz brīdim, kad Rēzijas tante Estere nāk mājās no pusslodzes darba un vēlāk līdz oma nāk mājās no sava darbiņa. Protams, mūsu plānos šāds scenārijs neietilpa. Bijām domājuši, ka Rēzija apmeklēs bērnu dārzu un vecvecākiem tik vien būs kā pēc dārziņa pavadīt 3h un tas jānoliek mazmeitu gulēt. Jā, ne vienmēr viss notiek pēc plāna 🙂
Vismaz prieks, ka Rēzija slimošanas dēļ nav zaudējusi savu apetīti un lielas galvassāpes vecvecākiem nerada. Protams, ir savas kaprīzes un jāpārbauda robežas – ko drīkst un ko nedrīkst. Augšās bildes labajā pusē var redzēt kādas krokodila asaras bira, kad oma nav ļāvusi sev sists. Rēzija sapratusi, ka nedz tante Estere, nedz opis viņu par šādu gājienu pret omu neatbalsta, turpmāk neko tamlīdzīgu pat nav mēģinājusi. Mēs turpinām sarakstīties Viber un kaut attālināti piedalīties meitas ikdienas dzīvē. Vecvecāki lieki nepiemin mammu un tēti, lai meitai nerastos liekas cerības, ka vecāki tūlīt nāks pa durvīm iekšā, jo mums vēl priekšā 13 dienas ceļojot pa šo Āzijas nostūri.
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā par mūsu piedzīvojumiem Kambodžā 5. dienā. Dosimies uz Kambodžas galvaspilsētu Phnom Penh.
