Svētdiena kā jau svētdiena. Laiska un bez stresa… Ieturot jau izveidojušos tradīciju, starp ekskursiju dienām paņemam brīvu dienu un pavadām to pie ūdeņiem.
Braucot ceļojumā biju paņēmusi Rēzijai šādas tādas formītes, grābeklīti un lāpstiņu līdzi no mājām, bet rādījās, ka ar to ir par maz, tāpēc nopirkām spainīti. Gribējās, jau koferī iespiest arī bērnu peldriņķi, bet tas aizņēma tik daudz vietas, ka atstājām to mājās. Prioritāte, tomēr bija drēbītēm 🙂
Brīžos, kad jutu, ka meita manāmi izrāda pazīmes, ka grib gulēt, sāku riktēties uz pusdienas laika snaudienu. Ha! Miegs mazajai nāk virsū, ka briesmas, bet nevar, taču palaist garām visu jautrību pie okeāna. Beigu, beigās…pāris stūmieni ar ratiem un Rēzija čuč kā susurs 🙂
Izgulējušies un noņēmušies pa ūdeņiem, vēderi kurkst…
Katru reizi nolūkojām citu krogu uz kuru aiziet ieturēt pusdienas vai vakariņas. Šoreiz ar izvēli trāpījām desmitniekā! Vienreizējs apkalpojošais personāls, kas lieliski saprotas ar bērniem (jāatzīmē, ka vīriešu kārtas pārstāvji), burvīgs ēdiens un pasakaina vieta pašā okeāna krastā.
Karstums un svelmes dēļ, Rēzija atvēsinājumu meklēja vārtoties pa kroga flīzēm.
Krogā vīrs pasūtīja portugāļu nacionālo ēdienu Cataplana, kam mēdz būt divas versijas. Viena ar jūras veltēm, bet otra ar gaļu. Parasti šāds ēdiens ir paredzēts 2 personām, bet līdz ar to, ka es neēdu zivis, bet vīrs tās dievina, tad viņš sev pasūtīja Catapalna 1 personai. Jāāāā…., lai arī porcija paredzēta 1 personai, tomēr vienam to notiesāt bija pagrūti…
Rēzija papusdienoja gan no mammas šķīvja, gan tēta. Nu, jau mums ir pienācis tas brīdis, kad gribas visu pašai, proti, izmantot dakšiņas, karotītes un nazīti. Sanāk, kad ēdam ar kādiem 5 galda piederumiem vienlaicīgi 🙂
Ir nākamā diena, pirmdiena. Esam cēlušies agrāk, jo šoreiz dodamies ekskursijā uz Portugāles Algarves reģiona mazajiem ciematiņiem, lai redzētu patieso Portugāles garšu.
Pirmā ir Loule pilsētiņa, kurā jau pavisam nesen bijām, kad devāmies uz portugāļu zemnieku tirgu. Intereses pēc iegājām vēlreiz tirgus ēkā un secinājām, ka atšķirībā no sestdienas, cenas tagad ir nedaudz zemākas. Taču visa “sāls” jau ir tajā, ka sestdienās šeit tirgus dzīve kūsāt kūsā.
Līdz ar to, ka Loule pilsētiņā jau bijām pabijuši, tad izmantojām laiku iedzert labu rīta kafiju un ieēst vieglas brokastis.
Mūsu ekskursijas grupa bija plaši pārstāvēta ar vecākā gada gājuma cilvēkiem. Mēs bijām visjaunākie 🙂 Var tikai apskaust ārzemju pensionārus, kas vecumdienas izmanto ceļojot 🙂 Protams, tantiņas un onkulīši visi grib Rēziju pačamdīt, uzsmaidīt un papļāpāt 🙂
P.S. Bija atgadījums 🙂 Mūsu viesnīcas vestibilā bija pieejams WiiFee, tāpēc ik pa laikam pasēdējām omulīgajā vestibilā, lai sazinātos ar mājniekiem. Neapšaubāmi Rēzija drasēja pa visu plašo telpu un gāja draudzēties pie citiem atpūtniekiem. Vīrs sākumā teica, lai neļauju Rēzijai citiem uzmākties, bet es uz to skatos ļoti mierīgi! Lai, taču bērns draudzējas 🙂 Viena no viesnīcas apkalpojošā personāla dāmām garām ejot apķiķināja ar Rēziju, bet pēc tam nobučoja! Es tikai pasmaidīju. Šķiet vīrs ar jau bija apradis ar šejienes cilvēku plašajām sirdīm. Bet vai Jūs varat iedomāties sevi, kad nobučojat pilnīgi svešu bērnu? Man to ir grūti iztēloties 🙂
Mūsu nākamā pilsētiņa bija Querencia. Jūs pat nespējat iedomāties cik tā ir maziņa 🙂 Mūsu grupas gids palūdz, lai nedaudz uzgaidām, jo tūlīt paņems atslēgu no baznīcas. Parasti baznīcas vienmēr ir atvērtas un var tajās iet iekšā, bet te, gluži kā mājās…paņemšu tikai atslēgu 🙂
Mana un Rēzijas baznīcas apskate beidzās visai ātri, jo mazā dāma neuzmanīgi ejot gar baznīcas soliem sadauzīja galvu! Neapšaubāmi tam sekoja raudāšana, kas mazajās baznīcas sienās likās divtik skaļa, tāpēc mēs abas izgājām, lai netraucētu pārējiem!
Kamēr pārējie jūsmoja par baznīcu, mēs abas priecājāmies par mazās lauku pilsētiņas šarmu. Ziedi zied viens par otru krāšņāk, augļi un ogas liec zarus pie zemes un viss apkārt smaržo! Tālumā vien rēgojas kāds neparasts koks. Mēs pat iedomāties nevarējām, ka tas ir no metāla. Patiesībā tas ir mobilo tālruņu tornis! Oriģināli 🙂
Pēc Querencia pilsētas dodamies aplūkot vietējā degvīna ražotni un aplūkot tuvumā korķa koka mizu. Kamēr mēs aplūkojām degvīna ražotni, tikmēr Rēzija gulēja ratos turpat pie ieejas. Vietējais suns uzreiz iekārtojās pie ratiem un uzņēmās sarga lomu 🙂
Pārceļot Rēziju autobusā miedziņš uz mirkli pazuda, bet tā mēdz notikt 🙂 Pats smieklīgākais bija, kad Rēzija katram iekšā iekāpušajam cilvēkam izstiepa pretim roku un visi viņai “iedeva 5”! Laime pilnīga!
Tiklīdz autobuss sāka braukt tā arī meita iekārtojās klēpī un turpināja diendusu 🙂
Jau braukājot pa šīm mazajām pilsētiņām ar vīru runājām, ka varējām jau īrēt auto un visu izbraukāt paši. Protams, nav jau problēmu, bet viens gan ir skaidrs – mēs ļoti daudz uzzinājām, jo mums bija satriecoši zinošs gids.
Tieši Portugāle ir valsts, kur aug visvairāk korķa koku pasaulē. Korķa koks ir vienīgais koks pasaulē, kuram noņemot mizu, tas paliek dzīvs. Kokam sasniedzot 25 gadu vecumu, miza tiek noņemta pirmo reizi un 9 gadu laikā tā ataug vietā. Parasti pirmās divas koka mizu ražas nav kvalitatīvas. Jāatzīmē, ka šis koks dzīvo līdz pat 300 gadiem!
Runājot par korķi pirmais galvā iešaujas – vīna un šampānieša pudeļu korķi. Vīriešiem iespējams tas asociējas arī ar grīdas izolācijas materiālu, bet tā pielietojums ir neiedomājami plašs.
Pa ceļam uz nākamo mazo pilsētiņu mēs uzzinām daudz jauna arī par eikaliptu, kas šeit nav retums. Nemaz nezināju, ka eikalipts ir kā nezāle, kas “izsūc” no zemes visas minerālvielas. Tas izaug vien nieka 7 gados un to nocērtot, tas izaug uz tā paša stumbra.
Lai nu, kā esam atbraukuši uz Alte pilsētiņu. Šeit liekas, ka ziedi ir vēl vairāk, augļi tā vien uzprasās, lai tos noplēstu no koka un tupat nogaršotu. Rēzija ir paspējusi izgulēties un ir gatava iekarot mazpilsētu.
Izmantojam brīvo laiku, lai pastaigātos pa Altes šaurajām ieliņām, apmeklētu vietējās keramikas veikaliņus, kas šeit izceļas ar īpaši krāšņiem traukiem. Vienīgais žēl, ka tie ir tik smagi, jo lielāka izmēra keramikas izstrādājums, šķiet, sver pusi no kofera pieļaujamā svara 🙂
Ekskursiju nobeidzam ar vēlām pusdienām vietējā kafejnīcā. Rēzija kārtējo reizi apliecināja, ka ekskursijas viņai patīk un lielas problēmas vecākiem nesagādā. Par to esam tikai priecīgi, jo gribas meitai parādīt citas zemes, būt kopā visai ģimenei un pavadīt kopīgi laiku atpūšoties ārpus savas ierastās vides. Tā teikt, ne tikai lielajiem vajag izvēdināt galvu 🙂
Nākamajā rakstā par mūsu tālākajiem piedzīvojumiem Portugālē 🙂
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
