Labrīt, Bohola sala!
Šķiet rīts ir sācies ar smaidu un plkst. 08:00 mums ir sarunāts īres auto ar šoferi kā arī benzīns jau ir iekļauts cenā. Īres auto mums izmaksāja 1700 PHP (32 Eur), kas, manuprāt, nav slikts cipars 🙂 Šoferis mūs izvadā pa Bohol salas ievērojamākām vietām un pašiem nav jābakstās kartē, kā arī ir cilvēks, kas zina, kur vajag pasteigties, lai kaut ko nepalaistu garām!
Kamēr gaidām mūsu auto, Rēzijai sākas niķi un stiķi. Jāuzmet lūpa un nedaudz jāparāda raksturiņš 🙂 Tētis tikmēr ir aizgājis uzzināt, kur ir mūsu sarunātais auto, jo nav ne mazākās nojausmas, kas par braucamo mūs sagaida.
Bijām tiešām patīkami pārsteigti, kad piebrauca mūsu auto 🙂 Jauns, tīrs un komfortabls. Kamēr aizbraucām līdz mūsu pirmajam pieturpunktam Rēzija auto bija paspējusi iemigt 🙂
Mūsu maršruts veda cauri cilvēka stādītam sarkankoku mežam, kas izceļas ar koku lielo augstumu un stumbru platumu, bet mūsu patiesais pirmais pieturpunkts bija Chocolate Hills jeb Šokolādes kalni. Pirms doties uz šo kalnu skatu punktu mums piedāvāja iespēju izbraukt ar kvadraciklu un paskatīties šos kalnus no malas un tikai pēc tam jau ieraudzīt šo elpu aizraujošo skatu no augšas.
Tajā dienā nedaudz līņāja lietus, taču ja jau reiz esam atbraukuši, tad jāmetās piedzīvojumos ar pilnu krūti 🙂 Grants ceļš dažu brīdi bija bedrains un tad nu, kārtīgi izkratījāmies, taču savu kaifu tajā visā noķērām. Brīnījos, ka Rēzija neiebilda pret šādām aktivitātēm, taču, ja vecāki ir dulli, tad bērniem tas iedzimst 🙂
Kvadraciklu brauciena galā mēs varējām aplūkot rīsu terases! Nekad agrāk nebiju redzējusi rīsu vārpstas! Tagad vismaz zinu, kā tās izskatās 🙂
Tālāk jau aizbraucām uz krietni tūristu pārpildītāku vietu, kur šo vareno dabas fenomenu varējām aplūkot no skatu platformas. Tiesa, lai redzētu elpu aizraujošo skatu ir jāpieveic krietna trepju armija, kas manos gandrīz 5-os grūtniecības mēnešos likās kā pamatīgs izaicinājums, taču ar vienu pauzi tiku līdz augšai 🙂
Šeit atrodas 1268 konusveida kaļķakmens kalni, kas ir pārklāti ar zāli. Šokolades kalnu nosaukumu tie ieguvuši tādēļ, ka sausajā sezonā zāle kļūst brūna un kalni atgādina šokolādes pikas.
Laiks bija dūmakains un iespējams saules apspīdēti tie izskatās vēl pievilcīgāki, bet tieši nelielā dūmaka piešķīra tādu maģisku sajūtu.
Tētis Rēziju bija uznesis pičpaunā līdz par pašam kalna galam, bet garo un stāvo trepju ceļu Rēzija lejā mēroja pati, jo savādāk pēc šī brauciena mums abiem ar Renāru būtu nepieciešams iziet kādu rehabilitācijas kursu, dēļ smagumu stiepšanas.
Šķiet Bohol salas apmeklējums nevar izpalikt bez tasīru aizsargājamās teritorijas apmeklējuma. Tas būtu gluži tas pats, kas aizbraukt uz Ēģipti, bet neredzēt piramīdas 🙂
Tie, kas nav pazīstami ar tasīriem, tad stāstu 🙂 Tasīri ir pasaules mazākie primāti. Tie ir no 10 – 12 cm lieli. Tiem ir ļoti lielas acis salīdzinot ar to niecīgo ķermeņa lielumu, proti, 16mm. Ja salīdzinām ar cilvēku, tad mums acis būtu ābolu lielumā! Interesanti, ka mazais dzīvnieciņš neprot tās grozīt un tādēļ tas prot pagriezt savu galvu par 360 grādiem.
Tasīri, kas ir vien plaukstas lieluma, ir ļoti jūtīgi. To aizsargājamā teritorijā ir jāievēro klusums, kā arī nedrīkst tos izbiedēt vai mēģināt ņemt rokās. Kāpēc? Tāpēc, ka tasīrs var pats sevi ievainot vai pat izdarīt pašnāvību sitot savu galvu pret koku. Dīvaini, bet tā tas ir!
Asāku izjūtu nobaudīšanai, šoferīts mums piedāvāja iebraukt Lomboc piedzīvojumu parkā, kur ir iespēja izbraukt ar trosi pāri Lomboc upei.
Pavisam lēnā 420m garā braucienā Tu tiec pārcelts 100m augstumā ar trošu vagoniņu uz Lomboc upes otru krastu, kur Tevi iesien trosēs un vari izbaudīt putna lidojumu.
Mēs ar Rēziju palikām gaidīt tēti, jo Rēzija ir pārāk maza šādiem ekstrēmiem pasākumiem, bet es pārāk ļoti gaidu mūsu ģimenes pieaugumu, lai lieki riskētu 🙂 Tad nu, varējām vērot tēti no ierīkotā skatu laukuma, kur paveras neaprakstāms skats uz upes ieleju.
Ilgi gan mums nācās gaidīt, jo nelielā smidzinošā lietutiņa dēļ, šļūkšanu ar trosi nedaudz atlika, jo tā kļūst slapja un pasākums kļūst bīstams. Šķiet gaidījām tuvu stundai, līdz beidzot ieraudzījām lidojošos tēti. Tiesa vēlējos Renāru iemūžināt bildē kā laižas pāri ielejai, bet ņemot vērā, ka pa lielo attālumu cilvēciņš ir tik maziņš, tad bija jāpadzēš dažas bildes ar svešiem vīriešiem, jo nevar jau zināt vai tas, kas šļūc ir tavējais vai kāds cits 🙂
Tā kā nedaudz līņāja, tad izlēmām, ka izlaidīsim tauriņu audzēšanas fermu un dosimies izbraukt ar Lomboc upes kruīzu. Šoferis šoreiz bija savos augstumos. Viņš zināja laikus, kad kuģīši izbrauc un kā apiet rindu, lai mēs pēc iespējas ātrāk tiktu uz kruīza. Tā nu, mēs paspējām vēl uz pēdējo braucienu ar kruīzu tajā dienā 🙂
Cena par upes kruīzu ir tikpat liela kā paēst pusdienas kafejnīcā un ņemot vērā, ka upes kruīzs sevī ietver pusdienas, tad kāpēc nenoķert divus zaķus ar vienu šāvienu vienlaikus piepildot kurkstošos vēderus un pabaudot lēnu kuģošanu pa upi.
Atpakaļ braucot kuģītis piestāj vietā, kur vietējās sievietes spēlē mūzikas instrumentus un aicina kuģīša pasažierus pievienoties dejās. Rēzija bija sajūsmā. Dejoja, aplaudēja un priecājās ne tikai viņa, bet arī visi apkārtējie pasažieri 🙂
Jau dodoties atpakaļ uz viesnīcu izbraucām cauri ostai, lai laicīgi nopirktu prāmja biļetes uz nākamo salu Siquijor, lai nebūtu lieki jādomā par šo lietu.
Meitai kārtējo reizi visai pilna un emociju bagāta diena, tāpēc nav brīnums, ka tikusi auto uzreiz iekārtojas mammas klēpī un ātri vien sāk šņākt 🙂
Viesnīcā mūs sagaidīja ceļojuma uzticamā draudzene Peppa, bet vakaru nosledzām ar vakariņām krogā un vēlāk ar kokteiļiem un uzkodām citā kafejnīcā.
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.