Skan modinātājs…Mobilajā rāda 05:30. Ārā vēl ir tumšs! Mūsu tētis Renārs nolemj aiziet izlūkos un pārliecināties, ka vakar vakarā 5 minūšu laikā sarunātais busiņš mūs gaidīs sarunātajā vietā. Pēc 10 minūtēm ir atpakaļ un mums jau ir jāsteidzas, lai dotos ceļā…
No Kalibo pilsētas līdz Caticlan ostai ir jāmēro aptuveni 67 km, kas ir 1h 30 min ilgs brauciens. Braucam garām rīsu laukiem, pļavās ganās govis, tāda lauku ainava visapkārt, bet ceļa pēdējais posms vijās gar okeānu, kur paveras burvīgs skats uz Filipīnu ūdeņiem. Sākumā esam vienīgie pasažieri un iekārtojamies busiņa pirmajā rindā aiz šoferīša. Nodomājam, ka finansiāli šāds darījums, ja esam vienīgie pasažieri, ir gaužām neizdevīgs! Beigās šoferītis pa ceļam salasa pilnu busu ar vietējiem un varam ripot. Rēzija pa ceļam izguļas, mēs arī paspējam uz mirkli pievērt acis 🙂
Caticlan ostā valda rosība! Te atrodas vairākas būdiņas, kurās var iegādāties kuģīša biļetes, jo to te ir daudz un kursē ik pēc 15 minūtēm. Biļešu iegāde nav nekas sarežģīts un ir visai saprotama.
Patiesībā, lai nokļūtu uz Boracay salas, kas ir vien 10 minūšu brauciens, ir jāiegādājas 3 dažādas biļetes, katra pie sava lodziņa:
- ostas nodoklis – 100 PHP
- vides nodoklis – 75 PHP
- kuģīša biļete – 50 PHP
Kopā sanāk 225 PHP (4,05 Eur) un vari doties uz vienu no pasaulē pazīstamākajām pludmalēm.
Šajā ceļojumā šis ir pirmais brauciens ar kuģīti jeb filipīniešu tradicionālo laivu bangka, kurai pa malām ir izveidoti speciāli balsti. Diemžēl pa lodziņu skatīties nevarēja, jo priekšā tik nolaista plēve, bet labi vien bija, jo tad otrā galā būtu izkāpuši pilnīgi slapji
Izkāpjot uz Boracay salas mūs sagaida skaļa mūzika, bungu rīboņa un krāsainos tērpos ģērbti dejotāji. Rēzija skatās atplestu muti, bet var redzēt, ka viņai šī sala sāk patikt 🙂
Piecus soļus no ostas uzreiz atrodas tuk tuku stāvvieta, kur var sarunāt transportu līdz viesnīcai. Diža kaulēšanās šeit nesanāk, jo tuk tuki brauc pēc izstrādāta cenrāža un ja tā padomā, tad sala tiešām nav diži liela, proti, 7 km garumā un līdz mūsu viesnīcai samaksājam 150 PHP (2,50 Eur).
Tikko ienākuši viesnīcas teritorijā Rēzija jau rauj kleitu nost, jo ieraudzīja baseinu. Skaidrs, ka bērns ir izslāpis pēc plunčāšanās un beidzot to drīkst, jo esam atbraukuši uz vasaru…
Mūsu numuriņš mūs pilnībā apmierina. Tas ir tīrs, gaišs, katram sava gulta… nu, lieliski. Mantas nomestas, peldlietas paķertas un ir laiks doties uz pludmali.
Boracay sala ir sadalīta trīs zonās (stacijās), kas vēsturiski izveidojušās dēļ laivu piestātnes vietām.
1.stacija – luksus klases viesnīcas, pasakaina pludmale, smalkāki restorāni un dārgāka dzīvošana;
2.stacija – iepirkšanās (veikali, suvenīri) un nebeidzama ballīte ar naktsklubiem un restorāniem, vienmēr pārpildīta ar cilvēkiem un cenu ziņā daudz pieejamāka;
3.stacija – miera osta par pieejamām cenām, nav cilvēku masas, pludmale nav tik plaša, bet tīra.
Mēs dzīvojām 2.stacijā, kas ir izslavēta ar savu skaļo naktsdzīvi un cilvēku pārpildīto pludmali, tāpēc apzināti izvēlējāmies viesnīcu The Sun Villa Resort and Spa Hilltop, kas atrodas 500 m attālumā no pludmales, kalna galā, klusā un mierīgā vietā, lai nebūtu jāuztraucas par meitas naktsmieru.
Šodien ir pirmā diena pludmalē un esam nolēmuši nedarīt neko un vienkārši nodoties ūdens priekiem. Rēzija ir sajūsmā par iespēju spēlēties smiltiņās un iemērkt savas mazās kājiņas tirkīza zilajos ūdeņos.
Mazo dāmu no galvas līdz kājām noziedu ar 50 SPF sauļošanās krēmu, bet tāpat atļāvu saulītē gozēties pa neilgiem laika sprīžiem.
Ar ēšanu Rēzija ļoti neaizrāvās. Es katru reizi ejot uz kafejnīcu izvēlējos ēst tādu ēdienu, ko varētu ēst arī meita, nevis ko pati vēlētos 🙂 Tāds ir to mammu liktenis 🙂 Paņēmām pusdienās savus iecienītos šeikus un picu uz abām. Rēzija noēda tikai desiņas, bet man atstāja visu pārējo 🙂
Saule, ūdens, svaigs gaiss, dauzīšanās viļņos beidzot bija nokausējis Rēziju, tāpēc apmetāmies uz zviļņiem zem palmām ēnā. Laikam saulīte, tomēr bija pieķērusi arī Rēziju, jo ik pa laika viņai uzmetās zosāda!
Mēs arī lieki laiku netērējām un abi ar vīru izmantojām iespēju nodoties masāžai.
Katram pa stundai pilnīgas relaksācijas un kā reiz mazā arī pieceļas 🙂 Vēl nedaudz pastaigājamies un dodamies uz viesnīcu 🙂
Ļaujam Rēzijai vēl iztrakoties pa baseinu ar saviem jaunajiem draugiem 🙂 Es kā apzinīga mamma nemitīgi vaktēju meitu un nenolaižu ne skatienu, bet neskatoties uz manu vērību Rēzija pamanījās atmuguriski iekrist bērnu baseinā. Lai arī biju rokas stiepiena attālumā, tas viss notika kā palēninātā filmā – kritiens atmuguriski un es tik redzu, kā meita paiet zem ūdens! Tūlīt izrāvu ārā! Rēzija šķiet pat īsti nebija sapratusi, kas notiek! Vairāk nobijusies, bet neraudāja! Pat tagad 3 mēnešus pēc ceļojuma viņa man ik pa laikam saka: “Atceries! Es iekritu baseinā?”. Bet labi, kas labi beidzās!
Līdz ar tumsu gājām aplūkot vietējo zivju tirdziņu un suvenīru bodītes. Kādi te tik vien mošķi nebija nopērkami un viss svaigs!
Izmantojām blakus zivju tirdziņam esošās kafejnīcas piedāvājumu – nopirkt savu kāroto jūras velti vēl dzīvu no tirgotājiem un dažu minūšu laikā to jau pasniedz ar Tevis izvēlētajām garšvielām un mērcītēm uz šķīvja 🙂 Mmmmm….
Pirms nakts miedziņa vēl izgājām gar pludmales krodziņiem un kafejnīcām, iedzērām pa kokteilim, Rēzija izplosījās kārtīgās dejās un diskotēkas uguņos un varējām iet gulēt 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā dodamies laivas braucienā gar Boracay salas piekrasti.
