Ceļojam ar bērnu/ Filipīnas 2017*. 3.diena – Manila

August 4, 2017 admin No comments exist

Jā, ir jau mūsu ceļojuma 3.diena, jo divas no tām esam pavadījuši lidojumos. Naktī ielidojām Filipīnu galvaspilsētā Manilā un nedaudz izsisti no sliedēm nevarējām līdz pat 03:00 aizmigt līdz mūs tomēr pieveica miedziņš.

Neskatoties uz to, ka gulēt ir aiziets visai vēlu, no rīta esam augšā jau ap 08:00. Miega un noguruma līmenis vēl nav atguvies, tāpēc skaidrs, ka šodien vēl būsim “kā vārīti dārzeņi”.

Laiks iziet ielās un saprast, kur esam nokļuvuši. Uz ielām braukā Filipīnām raksturīgais sabiedriskais transports  – džipniji, kas ir populārs ar savām pārpildītajām sēdvietām un visai ekstravagantajiem rotājumiem. Tas ir kļuvis par vienu no Filipīnu simboliem. Šie unikālie transportlīdzekļi sākotnēji tika izgatavoti ASV militārajām vajadzībām un pēc Otrā Pasaules kara amerikāņi tos pārdeva vai vienkārši atdeva filipīniešiem.

Uz ielām ir ierastais Āzijas bardaciņš – mētājas atkritumi uz katra soļa, turpat izvārīto rīsu ūdens tiek izliets uz ietves…. Miskastes te šķiet īpaši neviens nelieto un kultūras līmenis attiecībā uz atkritumu izmešanu tam paredzētajās vietās nedarbojas. Vadu mudžekļi virs galvas ir kā zirnekļu tīkls. Šķiet katra elektriķa sapnis vai gluži pretēji – murgs. Mūsu ģimenīte jau, protams, ir sajūsmā, jo tieši šis bardaciņš ir tas kas tik ļoti mūs velk uz Āziju.

Brokastu meklējumos esam aizmaldījušies līdz Manilas līcim, kas ir vien nieka 250 m attālumā no mūsu viesnīcas. Lai arī laiks ir nedaudz apmācies, tas nemaina gaisa temperatūru, kas paliek nemainīgi +27 grādi

Uz ielām redzam daudz mazus bērnus. Šis konkrētais vēl ir apģērbts, bet bija arī galīgi maziņi, kas skaida pa pilsētas ielām kā no mātes miesām tikko iznākuši. Redzams, ka ir ģimenes, kas turpat uz ielām dzīvo. Izveidojuši sev apmetni 2×2 m lielumā, noklājuši uz zemes kartona kastes, turpat guļ, tai skaitā galīgi zīdainīši, taisa sev ēst un tas viss uz centrālās ielas.

Brokastis šoreiz uzēdām vienā no Manilas lielveikalos pieejamajiem ēdināšanas restorāniem, jo krietnu gabalu nostaigājuši nevarējām atrast nevienu pienācīgu kafejnīcu, kas mūs uzrunātu.

Pēcpusdienā devāmies uz vienu no Manilas pilsētas lielākajiem parkiem Rizal. Tas 60 ha plašs, ietverot sevī atklātus zālienus, dekoratīvus dārzus, dīķus, bruģētas pastaigu takas un strūklaku baseinus. Lai arī ir jau 26. februāris, tomēr parkā vēl ir palikušas dekorācijas no Valentīna dienas.

Nogājuši jau krietnu gabaliņu nolēmām, ka laiks doties uz izslavēto spāņu cietoksni Intramuros, kas atrodas tepat blakus Rizal parkam. Kājas jau juta nelielu nogurumu, tāpēc neatteicāmies no tuktuka, kas mūs aizvizināja līdz cietokšņa vārtiem.

Tā nu, sanācis, ka neskatoties uz tuk tuka skaņo rūkšanu, kas dūc tepat pie pašas auss, Rēziju tas nemaz neuztrauc un viņu tas pat iemidzina. Piebraucot pie Intramuros mazā ceļotāja bija ielaidusies pusdienas laika miedziņā un lai nebūtu jānēsā dāma uz rokām, jo 14 kg jau ir vērā ņemams svars, nolīgām velorikšu (pedicab). Tas pats tuktuks vien ir tikai mocīša vietā ir velosipēds.

Jāpiebilst, ka es Intramuros neko daudz neredzēju, jo Rēzija gulēja man klēpī un viss mans redzesloks nebija tālāks par velorikšas sēdvietu. Mūsu tētis Renārs gan varēja izpausties nedaudz vairāk, jo velo šoferītis ir vienlaikus arī gids. Apstājas vietās, kas ir redzēšanas vērtas, brauciena laikā izstāsta par nozīmīgākajām ēkām, bet tas, protams, ir atkarīgs kā veicās ar šoferi.

Tieši izbraukājot visu Intramuros Rēzija arī bija izgulējusies. Atpakaļceļu mērojām caur to pašu Rizal parku. Saule un karstums ir vājprātīgs! Brīžiem liekas, ka spiež pie zemes. Ūdens patēriņš ir krietni lielāks kā Latvijā un tas pats par sevi ir saprotams! Lejam to mutēs un meitai uz galvas, lai nepārkarst. Jā, ir karsti, taču mēs neesam nosvīduši un slapji, jo tas viss šajā karstumā pazūd. Arī vajadzība pēc labierīcībām visas dienas laikā ir tik minimāla, ka pat nevarētu komentēt cik pieejamas vai nepieejamas ir šis nolūkam paredzētās publiskās vietas 🙂

Rēzija šīs dienas laikā ir kļuvusi par gluži vai elku katram pretim nākošajam filipīnietim, kā arī tūristiem, kas šeit iebraukuši no tuvākajām Āzijas valstīm – Ķīnas, Japānas u.c. Visi meitu grib nofotografēt vai tas būtu ejot garām, nostājoties viņai blakus vai mēģinot Rēziju dabūt kadrā, kad paši fotografējās 🙂  Tas vēl būtu nieks, ja neskaita to, ka viņi brīžam vēlas arī aptaustīt un pieskarties mazajai Eiropas meitenītei pie katras mazākās izdevības. Mēs kā vecāki īpaši slimīgi šādu uzmanības izpausmi neuztveram, bet jāsaka, ka uz ceļojuma beigām, kad esi šajā valstī sabijis jau 3 nedēļas, tad ir brīži, kad liekas: “Eu, nu, pietiks!”.

Tuvojoties vakaram saule beidzot pierimst un paliek tikai patīkams siltums. Nolemjam, nebūtu slikti pasēdēt Manilas līča piekrastes promenādē, pavērot kuģus, saulrietu, vietējos iedzīvotājus, kas šeit ik dienas peldas un pakaifot par kaut mazo vēja plūsmu no līča puses.

Tieši vakarā šeit ir visvairāk cilvēku, bet nevienā brīdī to te nav tik daudz, lai liktos traucējoši. Rēzija ieraugot bērnu bariņu, kas peldas un šļakstās pa ūdeni paziņo, ka arī grib iet peldēties. Diemžēl redzot milzīgo atkritumu kaudzi, kas ir izskalota no jūras un kas ik minūti tiek mesta pāri norobežotājai betona maliņai, prātā uzaust visādas ainiņas gan par iespējamām sekām pēc šādas peldēšanās, gan par visām tām drazām pa kurām jābrien, lai tiktu ūdenī! Paldies! Mēs vēl nedaudz pacietīsimies līdz tiksim līdz ūdens priekiem 🙂

Vakaru noslēdzam ar mūsu mīļajiem šeikiem, no kuriem es vienkārši nespēju atteikties! Sablendēti augļi ar ledu un nedaudz sīrupiņu… Visas dienas garumā mēs neko neesam ēduši kā tikai brokastis. Jāmin, ka šādā karstumā domas par ēšanu nemaz nešķiet tik svarīgas! Rēzija pa dienu ieēda kādu banānu un iedzēra pa kādam šeikam, kas ir gala biezs, lai puncī arī kaut kas trāpītu 🙂 Vakarā gan kārtīgas vakariņas un tad jau ātri vien likāmies uz auss, lai uzkrātu iztrūkstošo enerģiju…

Uz kartes pavērojot aptuveno mūsu maršrutiņu tāds nieks vien liekas, bet ņemot vērā karstumu un to, ka ceļojam kopā ar savu 2 gadus un 7 mēnešus jauno meitu Rēziju, tomēr kaut kas ir sadarīts… Par Manilu pirms ceļojuma daudz biju lasījusi un gandrīz ikviens ieteica, lai ātrāk brauc prom no šīs pilsētas, jo te nav ko redzēt…. Pēc šodienas mums tiešām likās, ka viss ir redzēts un vairāk šeit iesākt īsti nav ko, bet ņemot vērā, ka ceļojuma noslēgumā mums Manilā būs jāpavada vēl 2 naktis, tad mēs, tomēr beigās atklājām, ka nav nemaz tik bezcerīgi atrast interesantas vietas šajā lielpilsētā….

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā iepazīstam dodamies prom no Manilas un braucam tālāk pa Filipīnām. 

 

 

Dalies ar mūsu ceļojumiem arī šeit....Share on FacebookTweet about this on TwitterShare on Google+Pin on Pinterest

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *