Kā jau katrs rīts Fuerteventurā, arī šis sākās ar ikrīta jogas nodarbību un taksītes Mias piedalīšanos. Jogot sākām 08:00 un tikmēr tās 40min. vīrs ucināja Rēziju. Pēc jogas kopīgās brokastis un dienas plāna kalšana.
Secinājuši, ka laika apstākļi atkal nav mūs iepriecinājuši ar sauli un plāniņš par sērfošanu atkrīt, kopīgi ar mājiniekiem vienojamies, ka šodien katrs dara, kas prātā ienāk. OK. Kā nekā, šodien Vecgada diena un nav ko iespringt 🙂
Visi izdomāja, ka laidīs uz netālu esošo pilsētu ar riteņiem, kas mums loģiski atkrīt, jo diez vai mēs pie velo stiķītī iesiesim Rēzijas ratus 🙂
Abi ar vīru izlemjam, ka pakojam vien meitu segā, liekam ratos un ejam ar kājām skatīties, kas notiek pilsētiņā.
Laiks nebija no tiem foršākajiem…. Nebija ļoti auksti, bet gan ļoti stiprs vējš, viļņi okeānā likās tik lieli kā līdz mājas otrajam stāvam, tie sitās pret krastu un piepildīja gaisu ar sāļajām ūdens pilītēm. Mazā dūda tikmēr saldi čučēja 🙂
Dzīvojām rokas stiepienā no pilsētiņas Caleta de Fuste. No mūsu villas līdz pilsētiņai veda garu garā promenāde, pa kuru arī ripojām uz priekšu. Kad bijām aizgājuši līdz pilsētas lielajai pludmalei un pabradājuši pa ūdeni teicu vīram, ka varētu doties atpakaļ, bet viņam bija citas domas. Labi… Neesam jau atbraukuši sēdēt mājās 🙂 Lai atvilktu elpu iegājām kafejnīcā uz tasi karstas tējas un pasakainu skatu uz okeānu. Kamēr malkojām tēju, Rēzija turpat ratos spēlējās ar līdzi paņemtajām rotaļlietām un priecājas par garām esošajiem kamieļiem.
Izdzēruši tēju devāmies tālāk iekarot Caleta de Fuste pilsētas un okeāna piekrastes skatus 🙂 Mežonīgā vēja dēļ Rēzija visu savu pastaigas laiku pavadīja ratos. Ja pirms tam Jūrmalā dzīvojot viņa vienmēr ratos atradās guļus stāvoklī, tad šeit jau uzslējām atzveltnīti, lai bauda eksotiku. Tas viņai bija, kas jauns un viennozīmīgi patika no visas sirds. Tagad atbraucot mājās Rēzija ir iemācījusies jau daļēji sēdēt un izbauda šo pasākumu, kad var redzēt vairāk par griestiem un zemi 🙂
Kamēr mēs ar Rēziju tipinājām pa promenādi, tikmēr mūs tētis ķēra skaistus skatus un šķiet arī okeāna viļņu šļakatas. Kāda dāma man vienā brīdī lūdza, lai pasaku vīram, lai neiet tik tuvu krastam. Pagājušā nedēļā kādu tikpat kaislīgu foto, video un emociju ķērāju, vilnis ierāvis okeānā un bija jāsauc helikopteri ar glābējiem, lai izceltus to ārā.
Bijām tikuši līdz pilsētiņas centram un nolēmām, ka būtu tā kā laiks kaut kur ieturēties. Ieraudzījuši Indiešu restorānu nolēmām, ka tas ir tieši tas, ko mēs tagad gribam. Kamēr gaidījām ēdienu tikmēr arī guļošā princese bija cēlusies. Protams, kas, tad ļaus mammai ar tēti mierīgi ieturēt pusdienas 🙂 Sākumā dāma sēdēja savos ratos, bet, kad sākās īdēšana, tad ņēmu vien klēpī. Tā nu, Rēzija, kamēr vecāki ēda, plucināja uz galda uzklāto papīra galdautu un piebārstīt grīdu ar papīrīšiem. Viesmīļi gan visur super! Priecājas par katru mazu bērniņu 🙂
Vecāki lūdza, lai mēs viņiem atsūtam mūsu triju kopbildi. Nu, ko! Aizsūtījām ar 🙂 Vēlāk prasīja vai tiešām esam Kanārijās 🙂
Pēc pusdienām nolēmām, ka tālāk vairs neiesim un uzņēmām kursu uz mājvietas pusi. Pa ceļam tētis šķiet aptīrīja vai katru ziedošo koku un krūmu, lai iepriecinātu mazo Rēziju ar ziedu klēpi 🙂
Ņemot vērā, ka satumst šeit visai ātri un šodien ir Vecgada diena, kā arī jāpaspēj vēl ieskriet veikalā pēc svētku mielasta, tad ripojām atpakaļ. Kopumā nogājām 12km lēnā un nesteidzīgā solī. Rēzija pa ceļam paspēja 2 vai 3 reizes nosnausties, paguvām arī samainīt pie indiešiem pamperu un uzēst līdzi paņemto ņammu. Pēc garās pastaigas un diezgan ekstrēmajiem laika apstākļiem likās, ka vakarā iekritīšu savā svētku šķīvī :), taču diezko padomās mūsu kompānija biedri, taču domāju, ka šajā vējā viņiem braukšana ar velo nebija arī diezko viegla 🙂
Ejot uz mājām likās, ka uz promenādes esam vienīgie cilvēki, jo droši vien visi jau bija mājās un šmorēja cepešus. Arī mēs ar mūsu jautro kompāniju izdomājām, ka jādodas uz veikalu pēc mielasta. Svētku laikā veikalu plaukti bija patukši un plānotās cūkas vai vistas vietā, mājās tika pārvests tītars. Jāsaka, ka neviens no mums nebija iepriekš taisījis tītara cepeti, bet nekad jau nav par vēlu. Jautrāka padarīšana par tītara cepšanu bija viņa dalīšana. Ņēmām priekšā žurnālu ar instrukciju un gājām cauri soli pa solim, līdz tītars bija sadalīts 🙂 Gards gan sanāca. Tagad būs vien tas jāatkārto Latvijā.
Tradicionālās eglītes vietā mums bija bambusa koks ar lampiņām. Pirmo reizi Jauno gadu sagaidījām bez eglītes, ne Latvijā, bez prezidenta uzrunas un 12 ēdieniem. Man patika un šķiet netrūka nekas no mūsu tradicionālās jaungada svinēšanas.
Kanāriju salās ir 2h starpība ar Latviju, tāpēc paspējām nosvinēt arī Latvijas Jauno gadu un iedzert arī glāzi šampānieša kopā ar Latvijā palikušajiem radiem.
Jā… atcerējos par alkoholisko dzērienu izvēli veikalā. Latvijā mēs lasām uz etiķetēm, sauss, salds vai pussalds vīns. Der gaļai, sieram vai desertam. Kāds pēta vīnogu ražu utt. Šeit nekas tamlīdzīgs, jo viss ir spāņu valodā un neko no uzrakstītā nesapratām… Tad nu, vadījāmies pēc cenas. Ja dārgāks, tad noteikti būs labs 🙂
Šī ir visa mūsu kompānija, kas dzīvojām villā un, protams, kompānijas dvēsele un, kā redzams bildē, lielākā kārumniece uz šampānieti – Rēzija.
Sagaidījuši gandrīz 00:00 nolēmu, ka mēs ar Rēziju un taksīti Mia paliekam mājās. Suņuks baidās no salūta un man bija bail, ka Rēzija arī nesabīstas.
Salīdzināt Rīgas un Jūrmalas salūtu ar šejienes salūtu nav iespējams. Gaidīto salūta blīkšķu vietā, kas sekos viens aiz otra, sagaidīju vien 4 salūtu piu, piu…. Super! Nebija jāstreso, lai bērns nesabīstas un pati priecīga, ka neaizejot uz pludmali neko neesmu palaidusi garām 🙂
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Fuerteventurā 3.dienā.
