Ārā īsta Norvēģijas vasara. Manas bailes par aukstumu Norvēģijā ir kliedētas 🙂 un esmu tikai priecīga, ka visu ceļojumu nav jāstaigā rudens drēbēs. Šodien priekšā gari kilometri un ir doma tikt līdz Lofotenu salām.
Ik pa brīdim piestājam kādā skaistā vietā izstaipīt kājas, bet to pasakaino vietu ir tik daudz, ka ceļojums gaužām ievilktos, ja apstātos katrā no tām 🙂
Esam uzņēmuši kursu uz Grønligrotta pazemes alu. Rēzija līdz šim vēl nav apmeklējusi nevienu alu, tāpēc nav ne jausmas kāda būs viņas reakcija.
Tā ir vienīgā apgaismotā ala Ziemeļvalstu reģionā, 107 metrus dziļa un izpētīta 2 kilometru dziļumā/garumā.
Alā plūst apakšzemes upe, ierīkotie celiņi, taciņas ir slapjas un dubļainas, kājas slīd uz visām pusēm, tāpēc Rēziju ņēmām opā, lai izbēgtu no lielās šmuces.
Mazo dāmīti nācās turēt pie rokas, jo baidījos, ka šajā pustumsā viņa “paņems vagu” kādā no šaurajām alas ejām. Paldies meitai, ka nesadomāja uzrīkot kādu scēnu atrodoties alā, jo tad gan būtu traki 🙂
Iznākot ārā, gaiss likās divtik silts. Aptuveni 40 minūšu ekskursija un tās gaidīšana mums bija pamatīgi laupījusi šīsdienas laiku.
Pārbraucienos ļoti noderēja dažādi sīki uzkožamie. Rēzija našķojās ar ķiršu tomātiņiem, PicNic sieriņiem, cepumiņiem un citiem našķiem, ik pa laikam pašķirstīja mammas nopirktās grāmatiņas vai rotaļājās ar līdzi paņemtajām mantām.
Veiksmīgi, ka tieši brīžos, kad bija jābrauc garāki gabali lija neliels lietutiņš un nebija lieki jāsaliedējas. Lai arī laiks brīžiem šķiet skarbs, taču ainava ir satriecoša.
Pa ceļam kārtējais prāmis un šoreiz ir kāds brīdis jāpagaida līdz tas pienāk. Tikmēr ļaujam Rēzijai izšļūkāties pa slidkalniņu, kas ierīkots tepat blakus.
Brauciens ar prāmi ir veselu stundu garšu un līdz šim brīdim garākais. Apakšstāvā ierīkota uzgaidāmā telpa, taču nekas cits. Nekādu kafejnīcu vai citu ekstru laika nosišanai nav. Labi, ka pašiem mazākajiem ir ierīkots neliels stūrītis, kur parotaļāties.
Nepārspīlēju, bet Rēzija tiešām 85% no braukšanas ar prāmi, pavadīja šūpojoties uz zirdziņa :), jo droši vien bija nogurusi no automašīnas. Pa starpai izgājām paskatīties kā izskatās Norvēģijas kalni un ainava, veroties no prāmja klāja.
Par ceļam mūsu acīm pavērās Svartisen ledājs. Saulītē apspīdēts tas izskatījās vēl zilāks, vēl skaistāks. Svartisen ledājs ir Norvēģijas otrais lielākais un atrodas 20m virs jūras līmeņa, tādēļ tas ir viegli pieejams tiem, kam patīk haikot 🙂
Kādā ceļa nomalē ieraudzījuši piknika galdiņu nolemjam, ka laiks pusdienām. Tad nu, sākam sarakstīties ar savu norvēģu draugu Benne, kas mūs nedaudz apgaismo par došanos uz Lofoten salām.
Pirmkārt, pēc laikiem galīgi vairs nepaspējam šodien aizbraukt līdz ostai no kuras atiet prāmis uz Lofoten salām, otrs – 3 pieaugušajiem, 1 bērnam (1 gads 11 mēneši) un auto prāmja biļete vienā virzienā izmaksās 253.70Eur!!! Benne mums arī pastāsta, ka tādā laikā kā šobrīd, kad ir ļoti zemu mākoņi, mēs tāpat neredzēsim to skaistumu, bet lai paši izlemjam.
Uz ātru roku uzmetam aci navigācijā cik mums tālu ir līdz norvēģu draugam Benne, kurš dzīvo Kjøpsvik pilsētā un saprotam, ka varam mēģināt paspēt. Navigācija rāda, ka kavēsim prāmi par 16 minūtēm, bet ņemot vērā, ka priekšā ir pāri pa 200km, tad varām mēģināt iedzīt.
Tas bija mūsu ātrākais brauciens visa ceļojuma laikā un par šādu braukšanu vairs pat neliek sodus, bet vienkārši apcietina! Paralēli “skrējienam” ar auto sarakstāmies ar Benni, kurš mums pavēstī par ceļa posmiem, kur policija nemēdz būt un tā mēs traucamies uz prāmi.
Jūs neticēsiet, bet mēs pieripojām pie prāmja bez 1 minūtes līdz atiešanai. Uzripojām uz klāja pēdējie un tieši aiz mums aiztaisīja uzbraukšanas platformu. Bijām tikai divi auto uz prāmja un mēs paspējām! Pēc 50 minūtēm plkst.23:00 bijām Kjøpsvik.
Rēzija pēdējo stundu automašīnā jau bija aizmigusi un uz prāmja uzbraucot nemaz nepamodās. Tā arī ierodoties pie Bennes ap 00:30 ienesu meitu guļamistabā un viņa nogulēja līdz pat rītam.
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā kā mēs makšķerējām Norvēģijā.
