Ziniet, kad esat ceļojumā, tad bieži vien laika izjūta pazūd. Tev nav ne jausmas, kas šodien par dienu, kas par datumu un kuru mēnesi rāda kalendārs! Vakar vakarā nāca apskaidrība un, gluži kā ar āmuru pa galvu iesists, sapratu, ka rīt, tātad šodien, ir pirmdiena!!! Tagad vajadzētu rupji nolamāties, jo visus 325 km, ko vakar nobraucām cauri pilnīgi visai Armēnijai, lai šodien izbrauktu ar pasaulē garāko gaisa tramvaju, kas ir vairāk par 6 km garš un apskatītu Tatev klosteri, kas uzcelts pilnīgā nekurienē, bija pa tukšo! Pirmdienās tas NESTRĀDĀ!!! F**K!
Labi, nav ko ķert kreņķi un daudz par to domāt. Rīta agrumā tomēr aizbraucam līdz gaisa tramvajiņam to aplūkot, nobirdinām asaras par to, ka tas būtu bijis vienreizējs brauciens un griežam mūsu busa stūri riņķī un uzņemam kursu uz Armēnijas galvaspilsētu Erevānu!
Braucot busā navigācijā bakstām punktus, ko varētu pa ceļam apskatīt, lai nesanāktu tik traka braukšana visas dienas garumā. No vietējiem bijām dzirdējuši, ka Armēnijā esot karstie avoti un nedaudz pameklējot atrodam tos kartē. Šoreiz mums veicās un tie kā reiz ir pa ceļam.
Ja mērotu ceļu pa šoseju, tad maršruts būtu nedaudz neloģisks, jo jābrauc krietnu gabalu uz priekšu un tad pa atpakaļ ejošu ceļu vēl lielāks gabals atpakaļ. Izvēlamies navigācijas piedāvāto īsāko ceļu, kas izskatās arī aizraujošāks par braukšanu pa šoseju.
Braucam pa grants ceļu…skats pa logu ir kā no pasta kartītēm. Ararat kalns visā tā krāšņumā ar savu sniegoto cepuri mūs pavada visu celu, turpat blakus Mazais Ararts.
Ceļš nav tas trakākais pa kādu ir nācies braukt, bet ja nomas auto ir ar diezgan nodilušām riepām, tad rezultāts ir visi paredzams, jo uz ceļa ir pilns ar palieliem akmeņiem ar asām šķautnēm. Kamēr es karājos ārā pa busa logu un filmēju brīnišķīgos skatus visapkārt, tikmēr dzirdu būkšķi un tad “šššššš…..”. Jā, pārsprāga riepa!
Lādējam visus koferus no bagāžas nodaļas ārā un ceram, ka būs rezerves riepa un instrumenti. Puiši metas četrāpus, bet meitenes var droši pasēdēt kalna malā, pasildīties saulītē un pamāt ar roku Araratam, kas uz šo visu noskatās.
30 minūtes un esam jau atkal auto un turpinām ceļu! Izvēle nav liela, jo esam jau pusi pa no ceļa nobraukuši un nolemjam, ka turpinām virzīties uz priekšu, nevis braukt atpakaļ līdz šosejai. Esam ļoti uzmanīgi un braucam “gliemeža ātrumā”! Ceļš patiesībā fantastisks! Serpentīns, kas vijas apkārt kalna grēdai – vienā pusē kalns, bet otrā krauja ar skatu kā no putna lidojuma!
Nezinu, vai pie vainas bija nelielais stresiņš par pārsprāgušo riepu vai biedējošas skats ar krauju, bet sakām korķēt vaļā visus iespējamos vīna krājumus un tā nu, tā ballīte iegriezās. Mans vīrs Renārs, kam tajā dienā bija iekritusi kārta sēdēt pie stūres jutās kā vērotājs no malas un tā it kā gadsimta labākā ballīte ietu gar degunu 🙂
Esam Jurmuk pilsētā! Vietējais armēnis mūs uzreiz uzrunā un piedāvā pārsēsties viņa auto, lai aizvestu mūs uz karstajiem avotiem. Ceļš līdz tiem esot neizbraucams, tāpēc braucam ar viņa bezceļu auto.
Sasēžamies, saspiežamies un varam braukt. Prāts mums jautrs un armēņa ieslēgtais radio tikai paceļ mūsu garastāvokli vēl augstākā līmenī.
Te viņš ir – karstais avots! Ik pēc 7 minūtēm tas izvirst kā neliels geizers un efekts ir kā džakuzi. Kamēr baudām karsto avotu burbuļvannu, armēņu šoferītis mūs sacienā ar čaču.
Dodoties prom jaunais armēņu paziņa sazvana savu draugu, kas strādā kalnu kūrorta kafejnīciņā pašā kalna galā un sarunā mums pusdienas.
Plāniņš skaidrs un dodamies uz pacēlāju. Uzbraucot augšā mūs jau sagaida kafejnīcas īpašnieks, laipni piedāvā sēdēt ārpusē esošajā lapenē ar skatu no kalna virsotnes uz Armēnijas neizmērojamajām ārēm.
Mums iesaka nogaršot armēņu nacionālo ēdienu HAŠ. Tā ir zupa, kura vārīta no govs kauliem un, gribētos teikt, taukainās govs daļas 36 stundu garumā bez nekādām garšvielām. Tad atnes zupas buljonu ar pamatīgi izvārījušos govs taukaino gaļas gabalu, proti, tāds receklim līdzīgs veidojums. Klāt jāpievieno daudz jo daudz sāls, svaigi spiesti ķiploki un ļoti sauss un plāns lavašs, ko salauž iekšā buljonā, lai tas kļūst biezs.
Piedodiet, mani armēņi, bet es biju spējīga nogaršot vien 3 karotes šīs īpatnējās zupas. Pārējie bija drosmīgāki vai arī pieklājīgāki un apēda vairāk, bet neviens no mums nebija spējīgs šķīvi izēst tukšu. Diemžēl mums latviešiem patīk ēst un labi ēst, kā arī mūs vēderi nekādi nespēja saprast šo zupu.
Laiks bija doties uz Erevānu. Riskējām un braucām īsāko iespējamo ceļo šķērsojot Azerbaidžānas nelielo teritoriju, kas atrodas iekš Armēnijas. Šī vieta interesanta, jo tepat Azerbaidžāna, Irāna un Turcija!
Izbraucam cauri Ararat pilsētiņai, kur nobildējam Armēnijas simbolu – Ararat kalnu vakara saulē. Tiesa Ararts jau sen kā neatrodas Armēnijas teritorijā, bet gan Turcijas, taču armēņi vēl joprojām to uzskata par savu nacionālo simbolu.
Līdz ar tumsas iestāšanos esam iebraukuši Erevānā. Mums ir rezervēts dzīvoklis pašā Erevānas sirdī ar jumta terasi no kuras paveras skats uz pilsētas māju jumtiem, ielām un turpat virs tiem redzama Ararata kalna virsotne. Tiesa, tas gan dienasgaismā 🙂
Erevānā mēs pavadīsim visu nākamo dienu, lai nodotos šīs pilsētas valdzinājumam un nesteidzīgi to iepazītu un atpūstos dienu bez braukšanas ar auto.
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā iekarosim Erevānas ielas un palūkosim, ko šeit var labu redzēt.
