Rīts sākās ar mākoņiem, bet jogas nodarbība tāpēc netika atlikta. Taksīte Mia visas 40min., kuras mēģināju stiepties cik nu, no sevis varēju izspiest, grauza man blakus savu kaulu un nemaz nedomāja, ka uz paklājiņa vieta ir domāta tikai man.
Pie brokastu galda nopūtāmies un nodomājām, ka šodien ir kārtējā diena, kad mums gar degumu aizslīd sērfa dēlis un okeāna viļņi, tad nu, mainām plānus un lecam busā, lai dotos pretim piedzīvojumiem.
Rēzija tiek ielikta ratu kulbā, lai braukšanas laikā nebūtu atkal jālien vai ārā no ādas, lai izdomātu kā bēbi izklaidēt un spēt tik mainīt pozas. Mazā jutās tiešām omulīgi. Spēlējās, gulšņāja. Pēc pusstundas braukšanas nonācām vienā no Fuerteventuras zaļākajām pilsētiņām Pajara. Kopumā Fuerteventuras dabas skati izskatās līdzīgi kā bildēs no Mēness. Koku praktiski nav, ik pa laikam parādās kāda vientuļa palma, visapkārt ir plašumi, plašumi, tuksnešaini skati ar akmeņainu virsmu un izkaltušiem tuksneša krūmiem, tāpēc Pajaras pilsētiņa likās kā oāze.
Šodien bijām gudrāki un līdzi paņēmām savu ķengursomu. Jā, tā tiešām noderēja, jo beigās izrādījās, ka visas vietas uz kurām devāmies bija ar ratiem nepieejamas, vai arī laiks, ko pavadījām ārpus auto bija tik īss, lai nebūtu vērts staipīt ratus iekšā un ārā 🙂 Ja patiesi vēlaties izbaudīt savu atpūtu un visu redzēt, nevis sēdēt pie mašīnas vai neaiziet no tās tālāk par pāris 100m, tad ķengursoma vai kāda cita uzparikte ir tā vērta 🙂
Pilsētiņa ir maziņa un tāpēc visu var paspēt apskatīt ļoti īsā laikā. Izstaigājām El Palmeral sastādīto palmu audzi, priecājāmies par krāšņi ziedošajiem krūmiem, kas biezā slānī saauguši gar izžuvušās upes gultni. Ņemot vērā, ka tajā dienā bija 1.janvāris, tad cilvēku, šķita, ka uz ielām vispār nav. Pa palmu audzi un pilsētiņu staigājām mēs vieni paši. Tik vietējie bērnu spēlēja bumbu. Super! Mierīgi bez stresa, bez spaidīšanās tūristu burziņā…
Bijām iegājuši arī vietējā baznīcā. Neesam nekādi ticīgie, kas apmeklē baznīcas, tieši pretēji…. bet šeit bija vienkārša ziņkāre. Kāda sieviete staigāja par baznīcu ar Kristus lelli rokās un lika mūs kompānijas mazajam Klāvam (9 gadi) to nobučot! Kā Jums liekas, ja 9 gadīgam puikam liek bučot lelli un viņš ir manāmi apjucis vai viņš to nobučo? Jap, Klāvs vienkārši nevarēja vairs izlocīties. Bija vien jābučo 🙂
Kamēr pārējie vēl lēnā solī šļūca pa Pajaras ieliņām, tikmēr Rēzija kļuva čikstīga un mēs divatā devāmies bišku ātrākā solī un busiņa pusi. Ieraudzījusi biezo kaktusu noaugušo pleķi, abas metāmies iekšā, lai visu izpētītu.
Par cik devāmies piedzīvojumu meklējumos, tad nezinājām uz kurieni tiekam vesti. Noparkojāmies iepretim burvīgai vulkānisko smilšu pludmalei ar skatu uz klintīm. Laiks beidzot bija pamainījies un nu, jau nevarējām sūdzēties par mākoņiem un vēju. Tagad vējš likās kā glābiņš no karstuma. Sapriecājušies par lielajiem viļņiem, tiešā ceļā devāmies uz pludmali. Kā jau katrs bērns ieraugot ūdeni, viļņus, arī Klāvs (9 gadi) nespēja pretoties vilinājumam paskraidīt gar okeāna krastu. Viss beidzās ar pilnīgi slapjām drēbēm un atlikušo dienas daļu staigājot meiteņu kreklā, jo vilnis bija spēcīgāks par puiku 🙂
Kamēr citi jau mērcēja kājas okeāna ūdenī, tikmēr mēs ar Rēziju samainījām pamperu un tagad ar sausu dupsi varējām iekarot klintis un alas, kuras izskalojuši okeāna viļņi.
Rati bija jāatstāj mašīnā, jo tikšana līdz alai bija pa klinti. Lai pie tās tiktu bija jākāpj diezgan stāvā klintī un pēc tam gar klints maliņu, gar krauju, kur apakšā skalojās viļņi devāmies līdz alai.
Iet pa šādu segumu nebija diezko viegli, taču neesmu no čīkstētājām, ka viss ir grūti. Kāpšana uz augšu, uz leju, pa klintīs izcirstām trepēm… Vīram uzticēju visus agregātus, lai fočē un filmē, bet pati ķengurēju ar Rēziju. Karstumiņš bija pamatīgs un slodzīti jau arī varēja just. Ik pa laikam pūtu un elsu, bet kopumā nekas nepaveicams 🙂
Super! Mēs ar Rēziju bijām to izdarījušas. Pievarējām klintis un tikām līdz alai. Iespaidīgi:) Pārējie mūs grupas biedri devās dziļāk tumšajā alā. Izrādījās tā ir diezgan dziļa un otrā pusē pa mazu caurumiņu var izkļūt pie ūdens, lai gan ieejot alā neviena gaismas plūsma neliecināja par to. Mēs ar Rēziju neriskējām kāpelēt pāri akmeņiem līdz otram alas galam, bet gan apgriezāmies un devāmies atpakaļ uz busu, pludmali, jo mums ar to iešanu pa tādu segumu gāja nedaudz lēnāk. Kā nekā mammai bija lieki 7kg 500g, ko nest!
Pa ceļam Rēzija ķengursomā aizmiga, jo saulīte spīdēja tieši sejā un žmiedzot acis ciet meitene izdomāja, ka gulēt varētu būt foršāk, nekā cīnīties ar saules stariem. Tūristi, kas nāca pretim tik priecājās par mazulīti, kas tik smuki gulēja un mammu, kas sadūšojusies uz tādu kāpienu.
Atnākusi uz mašīnu noliku Rēziju pačučēt kulbiņā un pati tikmēr aizgāju pabradāt pa ūdeni. Arī mani nedaudz vilnis pārsteidza nesagatavotu 🙂 Sagaidījuši visus pārējos devāmies augšā kalnos. Ceļš bija līkumots un serpentīniem kaisīts. Rēzija vienā brīdī sāka raudāt, jo nedaudz bija jūtama spiediena maiņa. Beigās izrādījās, ka meitenei vienkārši vajadzēja svaigu gaisu, jo attaisot logus un izlaižot siltumu no mašīnas, Rēzija atkal priecājās par dzīvi.
Uzbraukuši augšā kalnā un izkāpuši no busiņa varēja dzirdēt pārsteiguma saucienus. Visapkārt bija vāveres! Salas iedzīvotājiem šie dzīvnieciņi ir diezgan lieka sērga, jo tie vairojās, ka prieks. Tās iznīcina visu zaļo, kura uz salas tā jau ir tik maz, bet tūristam tā ir eksotika, ka var pabarot vāveri no rokas. Par kādu kumosiņu pārtikas ar vāverēm konkurēja arī pa kādam putnam.
Kamēr mēs priecājāmies par vāverēm, tikmēr Rēzija tusēja pa busu, jo vējš augšā bija mežonīgs un arī diezgan auksts. Mēs jau, protams, nevarējām atturēties un pamēģināt vai kādu no vāverēm var noķert. Kā Jūs domājat? Jā, mēs noķērām vāveri.
Diena bija pavadīta godam un kurš teicis, ka ar zīdaini nevar kāpt klintī, ielīst okeāna izskalotā alā un noķert vāveri? Nezinu, bet mēs to izdarījām 🙂
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Fuerteventurā 4.dienā.