Vecāki brīvsolī/Gruzija, Armēnija 2016* road trip/ 5.diena

February 17, 2017 admin No comments exist

28.septembris, trešdiena. Šodien prognozes sola lietu un tas vēl jo vairāk liek mums saprast, ka no Svanetijas pilsētas Mestia tālāk uz Ušguli nav vērts pat mēģināt tikt. Ieturam brokastu kalnu gruzīnu gaumē un dodamies ceļā.

img_0634

Šodienas plānā ietilpst – nepabraukt garām pasaulē otrajam augstākajam dambim, tikt līdz Martvilli un Okatse kanjoniem, kā arī atrast naktsmājas iespējami tuvu nākamās dienas pirmajam apskates objektam – Prometeja alām.

img_1192

Ceļš no Mestia pilsētas atpakaļ uz nedaudz līdzenāko Gruzijas daļu, šodien šķiet daudz braucamāks. Auto ripo ka prieks, jo acīm redzot tas izskaidrojams ar ripošanu lejā no kalna, nevis kāpšanu tajā augšā, kā arī lielu lomu, tomēr spēlē braukšana pa ceļa joslu, kas ir nostāk no kraujas 🙂

2

Pa ceļam apstājamies izstaipīt kājas pie kāda maza kalnu ūdenskrituma un vēl nedaudz vēlāk mūsu acis piesaista vecs kalnraču tilts, kur upes pretējā pusē ir redzams tunelis kalnā.

img_0644

Divi drosminieki no mūsu kompānijas, mana vīra Renāra un drauga Kaspara personā, devās izpētīt, kas tad tā īsti ir par šahtu un tikpat ātri arī atgriezās. Iekšā pilnīga tumsa, ejas kā labirinti skudru pūznī ved uz visām kalna pusēm, bet ik pa brīdim šahtā ir izraktas dziļas, jo dziļas pazemes bedres. Pēc akmens iemešanas šajā bezdibenī un dzirdot, ka tas nokrīt tikai pēc krietna laika, kā arī tā radītā dobjā skaņa, atsitoties pret bedres dibenu, lika saprast, ka zem kājām ir tukšums un vēlme par šahtas tālāku izpēti vairs nelikās tik vilinoša.

4

Pa ceļam vēl apstājamies nofotografēt Enguri upes sanestos kokus, lai pārliecinātos savām acīm to, ko dzirdētajām par šiem sanesumiem. Upes ūdens pirms koku sanesuma ir brūngans un duļķains, bet aiz tā ūdens ir tirkīza zils. Izrādās sanestie koki darbojas kā dabisks attīrīšanas filtrs!

1

Laiks iet un mēs ripojam tālām līdz beidzot arī izdevās atrast pasaulē otro augstāko dambi! Nebija brīnums, ka iepriekšējā dienā mēs tam pabraucām garām, jo tas ir nedaudz nost no ceļa un no tā tas nemaz nav redzams. Tiem, kas iepriekš nav redzējuši upju dambjus tik iespaidīgos izmēros šis skats varētu būt gana interesants. Man diemžēl tas neizraisīja lielas emocijas, jo dažus gadus atpakaļ bija iespēja redzēt līdzīgu dambi Rumānijā. Lai arī Rumānijas Vidraru dambis ir tikai 5 lielākais Eiropā un 9 pasaulē, tomēr tas man liekās iespaidīgāks, varbūt tādēļ, ka bija mans pirmais redzētais lielais dambis 🙂

5

6

Tālāk no dambja dodamies Martvilli jeb sauks arī par Gachedili kanjonu. Līdz tam ir jāmēro 75 km un navigācija mūs ved pa īsāko ceļu, kas izrādās ir diezgan briesmīga paskata. Zemes ceļš, kas ved cauri maziem mazdārziņu rajoniņiem, lietus ūdeņu izskalots un izvagots, vienās bedrēs un neapšaubāmi braukšana pa to ir maksimāli lēna. Šīs dienas laika prognoze arī ir izrādījusies ticama un visam piedevām sāk līt lietus. Ierodoties pie kanjona lietus ir visai spēcīgs, tāpēc nolemjam pirms iet skatīties vēl uz kādiem slapjumiem, labāk ieturēsim pusdienas.

9

10

Tā bija negaršīgākā ēdienreize visa ceļojuma laikā. Vēēēē…Kamēr gariem zobiem izēdām no šķīvjiem to, kas bija vēl garšīgs, lietus arī bija pierimis un varējām iet skatīties kanjonu.

7

Ieejas maksa pieaugušajam maksāja 5 larus (1,78 Eur). Gar upes izgrauzto kanjonu ierīkotas pastaigu takas, tiltiņi un skatu platformas, turpat netālu atrodas piknika vietas un kanoe laivu piestātne. Jā, šeit ir iespēja izbraukt ar kanoe laivām, bet pieļauju, ka tas prieks braukt ar laivām ir pirms šiem ūdenskritumiem 🙂

img_1321

img_1314

07

8

Tālāk esam ieplānojuši turpat 27 km attālumā apmeklēt Okatse kanjonu, bet lietus atkal pieņemas spēkā un doma par vēl vienu kanjonu sāk šķist nereālāka. Ceļā uz to apstājamies pie stāva zemes ceļa posma, kur kāds gruzīnu auto ir palicis pusceļā, jo tālāk auto “nevelk”. Mūsu vīrieši ar lielāko prieku steidz iestumt auto, lai tas varētu turpināt ceļu. Te nu, arī satiekam gruzīnu ar Delica auto, kas ved atpakaļ tūristus no Okatse kanjona un saka, ka šodien tur vairs darīt nav ko, bet piedāvā mums pārsēsties pie viņa auto un viņš mūs aizvedīs uz Kinchkha ūdenskritumu.

img_1373

img_1325

Saprotot, ka šodien tā būs pēdējā atrakcija, jo laika apstākļi ir sabojājuši visus plānus, piekrītam. No mums paprasa 25 larus (8,65 Eur) par 5 cilvēkiem. Ūdenskritums atrodas 5 km attālumā un ceļš līdz tam, lai gan asfaltēts, tomēr ir ļoti stāvs un runājam, ka mūsu busiņš būtu krietni jāmoka, lai tiktu te augšā. Delica auto logi ir aizsvīduši, skan ļoti skaļa gruzīnu mūzika un šoferītis ,šķiet, ir nedaudz iešāvis čaču.

Izkāpjam stāvlaukumā un dodamies pa pielijušu pļavas taku uz upes pusi. Ūdens un dubļi žļurkst kurpēs, kājas slīd uz visām pusēm, bet gruzīns “nesās pa priekšu kā dulls” un mēs knapi tiekam līdzi.

11

Lietus līst un trakais gruzīns mūs vēl ved pa pašu upes gultni. Viņam katrs solis zināms no galvas, bet mēs, kā pīles uz ledus, klumburējam līdzi. Nevaru saprast, ko viņš ir uzņēmis tādus tempus, bet drīz top skaidrs – līdz tumsai nav palicis ilgi un ir jāpaspēj, kamēr gaišs.

21

Upes vienā krastā ir pamatīga klints siena, kuras augšu nemaz nevaram saskatīt, jo visu laiku līst tāds maziņš, bet riebīgs smidzeklis. Viens ir skaidrs, ka paši saviem spēkiem šo vietu nebūtu atklājuši. Jā, iespējams būtu tikuši līdz pirmajam ūdenskritumam, kas traucās lejup pa klints sienu, bet droši vien pie tā arī pagrieztos un dotos atpakaļ….bet te šādi ūdenskritumi bija trīs un tikai pašās beigās saldajā ir īstais Kinchkha ūdenskritums.

3

Atpakaļ ceļu līdz automašīnai mērojām pa nedaudz īsāku ceļu, izvairoties no upes forsēšanas, bet pielijusī pļavas taka nebija labāka un mūsu apavi un apģērbs šovakar lūdzās, lai tos izžāvētu.

img_1375

Neskaitot to, ka ceļš līdz naktsmājām bija vēl dažādu piedzīvojumu pilns, proti, pilnīgā tumsā iemaldījāmies kārtējā mazajā celiņā, pēc kura mūs veda navigācija. Ceļa jēdziens tobrīd bija diskutējams jautājums, jo tas drīzāk atgādināja grants akmeņu sanesumus, kurus šķērso upe. Tad nu, mēs pārbaudījām sava busiņa izturību šķērsojot upes braslu, pēc neilga brīža iestigām un dabūjām pielietot arī spēku, lai izkustinātu auto no vietas, bet beigu rezultātā ceļš nepilnus 2 km, no kartē redzamās šosejas, beidzās nekurienē un dabūjām mest auto riņķī un braukt pa garāko ceļu.

dsc_2897

Mierinājums bija naktsmājas ar pirti, kur varējām gan izsildīties, gan pēc tam izžāvēt drēbes. Saimnieki no tuvējās kafejnīcas 23:00 mums atveda spaiņos hinkaļus, salātus, šašlikus un vīniņus. Nav jau labi piestumt kuņģi tik vēl vakarā, bet pēc tādas dieniņas tā vien gribējās, ko kreptīgu. Visi kopīgi nospriedām, ka šodien bija visgrūtākā ceļojuma diena. Grūti bija gan šoferītim Gintam, jo šodienas ceļi nebija nekāda pasaka un tas, ka braukšana ievelkas tumsā arī nav gana jautrs pasākums. Mēs pārējie arī nedaudz izmocīti un izlijuši jutāmies noguruši.

Šovakar tieši nodomāju kā diez šo visu būtu izturējusi mūsu meita Rēzija (2 gadi 2 mēneši)? Nu, ir mums bijis viens bezceļu piedzīvojums ar 4×4 džipiem, kur visu dienu kratījāmies pa meža stigām, šķērsojām grāvjus un upes kopā ar Rēziju un viss tas pasākums arī ievilkās līdz 00:00. Brīnījos kā toreiz viņa bija paspējusi pat izgulēties, jo man bija jātur viņas galva esot sēdeklītī, jo tā valstījās no vienas malas uz otru!

Domāju, ka mūsu roadtrip koncepts šoreiz nebija bērnu draudzīgs, jo diez vai mazajam būtu pacietība nosēdēt auto 2 nedēļu garumā! Nevienu dienu nevar īsti prognozēt cikos vakarā nobāzēsimies, katru dienu, tomēr braucam tikai uz priekšu un tādas brīvās dienas, kad laiskoties kūrortā nemaz īsti nav. Droši vien lēmums par meitas atstāšanu mājās šoreiz bija prātīgākais, jo pat mums lielajiem pēc dienas braukšanām bija tāds nogurums, ka vakarā tikai paēst, duša, vīna glāze un gulēt 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies uz visdīvaināko Gruzijas pilsētiņu – Čiatura.

Dalies ar mūsu ceļojumiem arī šeit....Share on FacebookTweet about this on TwitterShare on Google+Pin on Pinterest

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *