Šorīt ar pirmajiem gaiļiem bijām jau augšā, lai, lieki netērējot laiku, būtu pirmie apmeklētāji vienā no ievērojamākajām Gruzijas alām – Premeteja alas. Kādas 15 minūtes pavadot gaidot, kad mums taps atvērtas durvis, iznāk kāds darbinieks un pavēsta, ka iepriekšējā dienā, lielā lietus dēļ, esot notikusi kļūme ar elektrību un mēs nevarēsim apmeklēt šo vietu. Jā, vilšanās liela, bet neķeram krenķi un dodamies uz 23 km attālo Sataplia Dabas rezervātu un alām.
Izpētīt Sataplia parku kopā ar mums dodas gids, kas pēc neilga brīža jau ļaus mums tālāk doties uz pašu roku. Esam ļoti maza grupiņa tikai mēs 7 un viens pārītis no Baltkrievijas.
Mūs ieved stiklotā ēkā, kur zem jumta ir apskatāmi dinozauru pirkstu nospiedumi. Sākumā biju skeptiski noskaņota, jo parasti solījumi, ka redzēsiet jebkādus nospiedumus ir beigušies ar mēģinājumu, ka sasprindzini acis uz maksimumu un tad nu, centies kaut ko saskatīt. Liels bija mans pārsteigums, kad šie pēdu nospiedumi tik tiešām bija redzami arī tādiem neprofesionāliem kā mēs 🙂
Pati ēka dikti moderni iekārtota ar celiņu, izgaismota un atstāj ļoti labu iespaidu.
Ņemot vērā, ka šajā teritorijā ir atklātas liecības par dinozauru eksistenci, tad arī liela daļa parka ir ieturēta ap un par dinozauriem. No stiklotās mājas ved taka caur pamežu, kur izvietotas dinozauru skulptūras krietni mazākos izmēros, līdz nonākam pie klints sienas, kur savus mājiņas ir izveidojušas bites. Gluži kā mūsu Sietiņiezis. Šeit paveras panorāmas skats uz Kutaisi pilsētu un takas galā, tad arī ir pati Sataplia ala.
Ala ir 900 m gara, 10 m augsta un 12 m plata. Kā jau ierasts šādās alās vērojami stalaktīti, stalagmīti un pazemes upes…
Parka teritorijā ir ierīkots skatu laukums ar stikla grīdu un kafejnīcu, kas mums par prieku bija slēgta, jo tā vien prasījās pasēdēt ar kafijas tasīti un pabaudīt šo mirkli.
Parks izveidots kā pastaigu vieta nesteidzīgai atpūtai, tikai mēs ik pa laikam ieskatījāmies pulksteņos, lai šodien paspētu vēl nokļūt līdz Gruzijas visdīvainākajai pilsētai Čiaturai.
Pa ceļam vēl tikai iebraucam Kutaisi, lai ieēstu pusdienas, jo līdz vakaram diez vai sanāks vēl kaut kur pasēdēt. Izvēlamies pirmo krodziņu, kas ir tuvumā un izrādās gana labs.
Ļoti patika kafejnīcas ēdienu vārdnīca tādiem tūristiem kā mēs 🙂 Vismaz ir kāda skaidrība, ko esi pasūtījis un kā tas varētu izskatīties:)
No Sataplia alām līdz Čiaturai ir jāmēro vien nieka 86 km, bet kā jau tas ir pierasts Gruzijā, tad ar braukšanas laikiem ir jārēķinās lielākiem. Pa ceļam īsinām laiku ar atrastajiem aprakstiem par Čiaturas pilsētu un cenšamies izdibināt, ko iegūst no mangāna.
Esam sasnieguši Čiaturu. Tiem, kas nezina ar ko šī vieta ir īpatnēja, tad tas, ka 1950-jos gados šajā pilsētā tika uzcelti vairāki desmiti gaisa tramvajiņu, lai nogādātu mangāna atradnēs strādājošos darbiniekus no pilsētas, kas atrodas ielejā uz augšā kalnos esošajām šahtām, tādā veidā taupot laiku, kas tika patērēts ik dienas, mērojot šo ceļu ar kājām.
To cik tramvajiņi strādā vēl šodien ir grūti pateikt, jo vienos avotos rakstīts 17 gabali, citos, ka vien nieka 8. Lai vai kā, pilsēta ir apskates vērta. Sajūta ir gluži kā filmās, kad iekāp laika mašīnā un pagriez kādus 65 gadus atpakaļ.
Mājas kā bija uzceltas toreiz, tā arī stāv šodien – noplukušas, nodrupušas, nesaudzīgi “laika zoba” skartas. Tas tikai vairāk piedod šai pilsētai tādu kā maģiskas vietas burvību. Ieripojam ar savu busiņu pašā centriņā pie kāda tirdziņa, kas izveidots uz rampas un nolemjam, ka iesim meklēt kā tikt uz tramvajiņiem.
Tirdziņš arī kā bērnībā. Rotaļlietas vēl no Padomju laikiem, dažas lietas jau galīgi aizmirstas, bet ieraugot ataust atmiņā, tepat nopērkamas galošas un citi brīnumi. Drīz jau pienāk klāt viens gruzīns, kas mūs uzrunā. Nepagāja ne 5 minūtes kā esam izkāpuši no sava busiņa kā jau sēžamies gruzīna vāģī, lai aizbrauktu līdz vagoniņiem.
Nedaudz pariņķojam…sākumā aizved līdz vienai vagoniņu stacijai, kas jau labu laiku kā nestrādā, līdz beidzot esam klāt.
Izrādās mēs esam atvesti uz centrālo vagoniņu staciju, kas bijusi arī viena no greznākajām pilsētā. No šīs stacijas atiet divi vagoniņi, katrs uz savu pusi – vecākais un zilais vagoniņš – stāvākais.
Jā, šeit ir gan vecākais vagoniņš, gan stāvākais, tad pilsētā ir arī garākais vagoniņš un citi “titilēti” tramvajiņi. Mēs izbraucām ar vecāko un stāvāko. Jāmin, ka šos vagoniņus mēdz dēvēt arī par “dzelzs zārkiem”, jo to tehniskais stāvoklis ir visai apšaubāms.
Vagoniņa kabīnē sēž operators, kas otram vagoniņam ar zvana signālu pavēsta, kad ir gatavs atiet no stacijas. Trešais zvans ir pēdējais un tad var doties braucienā. Biju iedomājusies, ka tas čīkstēs, krakšķēs kā vecās šausmenēs, ka līgosies vējā un būs kaut neliels adrenalīna pieplūdums, bet nekā… brauciens bija tik līgans kā ar laivu pa mierīgu ezeru.
Augšā uzbraucot apgājām līkumu, lai nopētītu vietējo dzīves apstākļus un skats nedaudz šokēja. 50% no mājas ir neapdzīvojama, nav logu, durvju uz balkoniem, vieniem logi aizstikloti, citiem ar plēvi aizpakoti. Skaidrs, ka par apkuri te nav nekādas runas, jo redzami skursteņi, gluži kā mums laiku rajonos.
Arī augšējā stacija ir bijusi grezna būve. Ciku cakām izcakota, kolonas un mazie lodziņi…Tagad viss nodrupis!
Pirms lecam atpakaļ busā, lai meklētu naktsmājas, vēl iegriežamies pilsētas tirgus paviljonā. Te mums vairāk kā ekskursija, nekā iepirkšanās!
Sapērkamies vīnogas, granātābolus, tomātus, kastaņus, mandarīnus un visus 107 km līdz mūs naktsmāju pilsētai Gori šmakarējām vēderos iekšā.
20:30 iebraucām Gori un paļaujoties uz booking.com un navigācijā jau piedāvātajām nakšņošanas iespējām, devāmies izmēģināt laimi. Interesanti, ka booking.com mūs atrastās naktsmājas rādīja kā “fully booked”, bet realitātē viņiem bija viens viesis, kas dzīvoja 1.stāvā un viss otrais stāvs ar 4 istabām bija tukšs.
Šīs bija superīgākās naktsmājas Gruzijā. Dzīvojām kopā ar gruzīnu ģimeni, bet tos tik pat kā nemanījām. Saimniece neizsakāmi laipna, bet ne, uzbāzīga, saklāja mums tādu galdu, ka knapi to apēst varējām. Gaļas, kartupeļi, salāti, dažādas mērcītes, maizītes, vīni un sieri. Perfekti! Guest house “Nitsa” iesakām, iesakām, iesakām!
Lai arī šodiena sākās ar nelielu vilšanos par Prometeja alu, taču beigās diena ar visiem piedzīvotajiem skatiem un emociju gammu iegriezās tik vareni un interesanti, ka gulēt gājām ar smaidu uz lupām. Rīt atkal jauna diena un jauni piedzīvojumi!
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā dodamies uz Uplistsikhe alu pilsētiņu, bijušo Gruzijas galvaspilsētu Mtskheta un uzņemam kursu uz vīna reģionu un šī reģiona burvīgāko pilsētu Sighnagi.
