Ar taureņu dejām vēderā 23.septembra vakarā plkst. 22:55 pacēlāmies spārnos, lai sāktu savus piedzīvojumus divās Kaukāza valstīs – Gruzijā un Armēnijā. Ja par Gruziju ir dzirdēts daudz un dikti, tad Armēnija bija neliels noslēpums, ko vēl tikai ir jāatklāj…taču visu pēc kārtas 🙂
Jau iepriekš Ceļojam ar bērnu Facebook lapā stāstīju, par to kā ceļojuma sākumā “veiksmīgi” atstāju savu fotoaparātu Rīgas Starptautiskās lidostas kafejnīcā, tāpēc daudz bildes ir fotografētās ar mobilo tālruni un, ar atļauju, nozagtas no mūsu tuvu draugu fotoaparāta, ar kuriem kopā pavadījām 16 dienas 🙂
Nakts lidojums, protams, nav nekāda pasaka, bet labi, ka tas ir vien 3h 30 minūtes ilgs. Nolaižoties Tbilisi lidostā secinām, ka te nemaz nav tik silti kā bijām plānojuši. Pūš stiprs vējš un bez vējjakas un garajām biksēs būs švaki.
Lieki teikt, ka taksi līdz mūsu apartamentiem nav ilgi jāmeklē. Līp pie mums kā mušas, lai tik aizvizinātu līdz centram. Viens no aktīvākajiem taksistiem, tomēr mūs savanģo, lai braucam tieši ar viņu. Uz mūsu 7 cilvēku lielo kompāniju uzreiz tiek sarunāti divi vieglie auto. No katra auto mums paprasa 30 larus jeb ~11.40 Eur (katram sanāca 3.25 Eur) par aptuveni 30 minūšu ilgu braucienu.
Nospriežam, ka šeit taksisti ir kā senos laikos, kad brauc nevis pēc navigācijas, bet gan karte ir paša galvā. Protams, aizbraucot līdz mūsu ielai taksists, tomēr izkāpj no auto, lai nakts melnumā (plkst. 04:00) apjautājos pēc meklētās adreses. Jā…dīvaini, te ar tām adresēm… Ja mums Latvijā ielas plāksnīte un mājas numura zīme ir uz katra ēkas stūra, pietiekošā lielumā un skaidri redzamas, tad šeit ir nepieciešamas īpašas spējas, lai ieraudzītu adresi. Beigās sazvanām apartamenta īpašnieku, kas iznāk uz ielas un mūs laipni sagaida.
Dzīvoklītis super! Šķiet tik plašos apartamentos iepriekš neesmu bijusi nedz ceļojot, nedz pie kāda ciemojoties. Mums 3 pāriem katram sava guļamistaba ar divvietīgo gultu un draugam Kasparam visa plašā viesistaba ar izvelkamo dīvānu 🙂 🙂 🙂
No rīta galva dulla un nevis tāpēc, ka būtu jau paspējuši nobaudīt Gruzijas vīnus vai čaču, bet gan tāpēc, ka gulēts ir gaužām maz… taču neesam atbraukuši zvilnēt gultā, tāpēc ejam ieturēt pirmās gruzīnu brokastis.
Brokastīs, protams, hinkaļi – garšīgi un sulīgi pelmeņu brāļi, hačapuri – ar sieru pildīta maizīte pagatavojama dažādos veidos un formās. Viss dikti garšīgs un sulīgs. Priekš brokastīm pieēsts ir pamatīgi un mums latviešiem tas bija nedaudz par daudz 🙂
Vēl nedaudz izšļūcam pa Tbilisi ieliņām, jo divi no mūsu kompānijas ceļojuma viducī mūs pametīs un viņiem nebūs iespēja redzēt Gruzijas galvaspilsētu. Tad nu, pavisam ātrs ieskats pašā pilsētas sirdī, jo mēs pārējie šo visu skaistumu varēsim baudīt daudz nesteidzīgāk pēdējās divās ceļojuma dienās.
Beidzot ir laiks doties uz auto nomu, lai ieraudzītu mūsu pārvietošanās līdzekli un sāktu ilgi gaidīto roadtripu.
Auto ļoti pieklājīga izskata un tīrs. Auto nomas darbinieks nodod mūsu rīcībā mašīnas dokumentus kopā ar pilnvaru, kas nepieciešama Armēnijas šķērsošanai. Tagad šis Mercedes busiņš būs mūs draugs uz atlikušajām 2 nedēļām.
Navigācijā iespraužam pirmo galamērķi – Vardzia, taču maz ticams, ka šodien to izdosies sasniegt, jo jānobrauc 240 km, bet no galvaspilsētas esam “izkasījušies” tikai 13:00.
Izvēlējāmies braukt uz Vardzia pa ceļu, kas iet gar Gruzijas pašiem dienvidiem – gar Turcijas un Armēnijas robežu. Pirmajā braukšanas dienā mums nebija padomā nekādi apskates cienīgi objekti, bet tā nebija nekāda bēda, jo pati Gruzijas daba jau bija KAUT KAS!!! Pamazām galvaspilsētas ielas nomainīja mazāki ciematiņi, līdzenumus nomainīja kalni un Gruzijas dabas ainavas sāka pamazām laupīt mūsu sirdis.
Šķiet visa ceļojuma laikā nebija tāda diena, kad kādam no šoferīšiem ceļa segums būtu bijis kā “pa sviestu smērēts”. Manam vīram, kurš bija pirmās dienas Gruzijas ceļu deldētājs, nācās saskarties ar asfalta segumu, kas pēkšņi pārtop dubļu bedrē vai risēs. Aizmugurē sēdošie šo ceļa gabalu varēja izbaudīt pilnā krāšņumā 🙂
Pavisam nejauši savā maršrutā ieraudzījām visai amizantu tiltu pāri kalnu upei, proti, vilciena vagonu, kas šeit jau stāv vairākus gadus. Iemesls visiem izstaipīt kājas un puišiem, gluži kā bērnībā, izložņāt to no no visām pusēm.
Saulīte jau lēnām sāka slīdēt aiz kalnu virsotnēm un tas nozīmē, ka ar steigu jāmeklē naktsmājas. Pirmajā vietā, kur apstājāmies nevarējām sameklēt kādu, kas varētu mums pateikt vai ir iespējas pārnakšņot, otrajā vietā – braucām pēc reklāmas norādēm uz viesu namu, bet attapāmies kāda gruzīna mājas pagalmā, kur bija sabraukuši teju vai visi viņa rada gabali, tad nu, devāmies meklēt laimi tālāk.
Bijām nosprieduši, ka līdzīgi kā pirms 5 gadiem Rumānijas roadtripā, brauksim cik tālu tiksim un tad meklēsim naktsmājas, proti, skatīsimies abām acīm, iesim pie vietējiem un jautāsim, kur var palikt. Centāmies jau tā darīt, bet neslēpsim, ka mūsdienu tehnoloģijas arī netiek izslēgtas un ņēmām palīgā internetu. Tas mums ļāva saprast cik ir brīvo naktsmāju un cik tālu vēl varam braukt. Stāsts par booking.com Gruzijas stilā, vēl atklāsies tikai nākamajās dienās un par to pastāstīšu vēlāk 🙂
Viesu nami vai citas nakts pārlaišanas iespējas ir tikai tūrisma apskates objektu tuvumā un pa ceļam ciematos norādes nevienas nemanījām. Lai vai kā, tomēr otrās dienas naktsmājas atradām netālu no Vardzia alu pilsētiņas. Viesu nams ar 3 guļamistabām… Mums trīs pārīšiem skaidrs, ka kādam jāņem pie sevis draugs Kaspars, kas šoreiz ceļojumā devies viens. Tad, nu, visu atlikušo ceļojumu dalījām Kasparu uz apli, lai ievērotu vienlīdzības principu ???
Dzīvojām mājā kopā ar saimniekiem un viņu jaunāko meitu, kurai pirms nedēļas bija piedzimis mazais. Saimnieki bija saklājuši bagātīgu galdu – cepti kartupeļi, zivis, vista mērcītē, tomāti, gurķi, pašu cepta maizīte un citi labumi.
Vakaru pavadījām garās sarunās ar mājas saimnieku pie mājas vīna krūkas. Daudz jauna uzzinājām par ikdienas dzīvi, par darba iespējām un visu ko citu, kas mums likās interesants.
Jau rītā celsimies, lai dotos izložņāt Vardzia alu klosteri un nobaudītu izslavēto Borjomi ūdeni, kas nāk no pazemes dzīlēm 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā iejutīsimies īstu tūristu āda un dosimies uz Vardzia alu klosteri un Borjomi pilsētiņu.
