Šo nakti pavadījām Sighnaghi pilsētā. Saimniece mums bija sagatavojusi tik neparastas brokastis, ka dažs labs no mūsu mammu un tētu kompānijas bija neizpratnē. Proti, cepti kartupeļi, ar salātiem un tradicionālo cepto maizi! Neesam īsti pieraduši jau 08:30 pielikt vēderus ar ceptiem kartupeļiem, bet ak, dieniņ! Cik tie kartupeļi, tomēr bija gardi un izrādījās, ka bijām noēduši tos pa tīro 🙂
Laiks doties apskatīt šo Kahetijas reģiona pērli – Sighnaghi pilsētu! Tā ir ievērojama dažādu iemeslu dēļ un viens no tiem ir 1770-jos gados celtais 5 km garais mūris ar 23 vērošanas torņiem. Blakus mūsu naktsmāju pagalmam atradās viena no mūra sienām, kas atjaunota tūristiem.
Sighnaghi pilsēta tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Gruzijas mazpilsētām. Tā atrodas 750 metru augstumā virs jūras līmeņa, paverot skatu uz skaisto Alazanijas ieleju un Kaukāza kalniem. Tā ir vīna un mīlestības pilsēta, jo kā izrādās, tad šeit var teikt Jāvārdu savam mīļotajam cilvēkam 24/7.
Itālijā gan esmu bijusi, ja, nu, vienīgi, dodoties slēpot uz Alpiem, bet saka, ka Sighnaghi skati esot gluži kā Itālijā. Laikam atliek tikai doties uz Itālijas mazajām pilsētiņām un pārliecināties par to pašai.
Nespēju noturēties pretim kārdinājumam nopirkt filca čībiņas, jo Latvijā roka neceļas maksāt tās neadekvātās cenas. Toties šeit tādas maksāja vien nieka 10 lari jeb 3,50 Eur!!! Tagad ziemas mēnešos varu vien priecāties cik silti ir manām kājām 🙂
Lai pilsētas apskati padarītu interesantāku nolēmām noīrējam kvadarciklus. Tiesa mums pa priekšu brauca pavadonis, kas izveda jau pa iestrādātu maršrutiņu un nevarējām braukāt kur prātā ienāk, bet tāpat savu kaifu noķērām.
Kvadraciklu īre nebija no tām lētākajām 50 lari jeb 18 Eur par stundas braucienu, bet, ja atpūšas, tad atpūšas un nelielas vaļības jau var atļauties.
Pirms došanās prom vēl uzmetam skatu Sighnaghi pilsētai no tālienes un esam gatavi doties pretim Armēnijai. Jo tuvāk Armēnijai, jo laiks paliek siltāks un pamazām sākam mest pa vienam apģērba gabalam nost.
Uz robežas automašīnā var palikt tikai šoferītis un visiem pasažieriem ir ar kājām jāiziet robežkontrole. Mums ir sagatavoti visi nepieciešamie dokumenti automašīnai, lai robežas šķērsošana noritētu bez starpgadījumiem.
Nezinu, vai tās ir tikai manas iedomas, bet robežsargi tik ļoti “lūrēja” uz mūsu kompānijas meitenēm, ka palika gluži vai neērti. Turpat samainījām arī naudu uz Armēnijas dramiem un nu, varējām justies kā karaļi, jo naudas žūksnis bija visai iespaidīgs.
Mūsu pirmais un vienīgais šīsdienas apskates objekts Armēnijā bija Haghpat klosteris netālu no Gruzijas – Armēnijas robežas, jo diena strauji gāja uz otru pusi, kā arī saulīte drīz taisījās pazust aiz kalniem. Pats klosteris atrodas kalna galā un braucot uz to nemaz neliekas, ka tepat aiz šīm mazajām dzīvojamajām koka mājiņām slēpsies tik iespaidīga celtne un ar tik debešķīgu skatu uz kalniem.
Haghpatas klosteris ir celts 10.gadsimtā un ir perfekts piemērs viduslaiku Armēnijas arhitektūrai. Tas ir fantastiski saglabājies līdz mūsdienām un ir iekļauts UNSECO pasaules mantojuma sarakstā. Ieeja ir par brīvu. Izstaigāt var visas klostera telpas un tikai pabrīnieties par tā senatnīgumu.
Mūsu vēderi lika par sevi manīt jau diezgan skaļi pieprasot savu tiesu un bija ar steigu jāmeklē kāda ēstuve. Izrādījās, ka tas nav nemaz tik viegli!
Nobraukuši jau vairākus desmitus kilometrus – nevienas kafejnīcas!!! Ja arī tāda bija, tad jau kā gadus piecpadsmit bija slēgta. Beidzot laime uzsmaidīja vienā no Armēnijas pilsētiņām, kas izskatījās kā kalnraču ciemats. Tipiska padomju laiku ēdnīca un tas bija pats tas!
Mūs ieveda vienā no daudzajām ēdnīcas banketu telpām, apsēdināja pie gara jo gara galda un tad atnāca kundzīte, kas speciāli mums uzklāja baltus galdautus. Pēc neilga brīža ieradās pati pavāre. Kundze diezgan kupla miesās ar visu balto tūtai līdzīgo pavāra cepuri. Ēdienkartes nav, ēdienkarte ir pavāre 🙂 Izstāstīja, kas viņiem ir, ko var uztaisīt un izdarījām pasūtījumu. Tad nu, galdā kājās jēra un cūkgaļas šašliki, cepti kartupeļi, lavašs (Gruzijā tādu galdā nelika), viena no Armēnijas raksturīgajiem ēdieniem, tomāti un gurķi, kas šeit garšo tik dievīgi, zirņu zupa, kuru nenobijās pasūtīt 2 no 7 mūsu piedzīvojumu meklētājiem, bet pārējie vēlāk varēja tikai nožēlot, ka vajadzēja arī to ņemt….un, protams, armēņu vīns. Ak, dies, ak, dies, cik tas ir garšīgs!
Tagad uzdevums ir tikt līdz tuvākai lielākai pilsētai, lai atrastu vietu, kur pārlaist nakti. Ceļš līdz Vanadzor pilsētai izrādījās tīrā elle! Pēc plkst. 19:00 iestājas “vistas aklums”jeb pilnīga tumsa un ceļš, ko rāda navigācija ir slēgts uz remontdarbiem. Pat vietējie armēņi stāv pie barjeras un jautā citiem kā labāk izbraukt. Nu, neko! Duram pirmajā ceļā un braucam pa to cerībā, ka virziens pareizais 🙂
Ja man tajā brīdī prasītu iespaidus par Armēniju, tad nesteigšos tos skaļi paust, jo Armēniju dienas gaismā paspējām redzēt vien pāris stundas. Galvenais ceļš, kas ved no Tbilisi uz Erevāru ir grūti nosaucam par galveno maģistrāli vai jebkādi definējams par automašīnām “draudzīgu”. Ja ir asfalts, tad sliktāks par jebkuru mikrorajona iekšpagalmu, bedres vietām ir automašīnas riteņa dziļumā, te pēkšņi asfalts pārtop smilšu/grants ceļā, kas savu mūžu nav redzējis greideri. Vienīgā cerība bija uz rītdienu, kad dienasgaismā apkārtējā ainava spēs apburt tik ļoti, ka ceļa seguma kvalitāte liksies tāds nieks vien!
Braucot ar 20km/h jau tuvu 2 stundām esam nokļuvuši Vanadzor pilsētā un pēc 30 minūšu meklēšanas iekārtojušies vienā no šīs pilsētas lielākajām viesnīcām. Padomju garša ir jūtama gaiteņos, numuriņos un pat piepīpētajā gaisā. Labi, ka te jāpavada tikai viena nakts 🙂
Laiks doties gulēt un rītdien iepazīties ar Tevi, Armēnija tuvāk 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā – dodamies iekarot Armēnijas āres.
