Diena pirms Līgo, 22.jūnijs, sākas ar darba gaitām, bet tas itin nemaz nav galvā, jo ir pirmssvētku saīsinātā darba diena un domās jau esmu Norvēģijā.
Kā iepriekš sarunājām, tad vīrs Renārs ar Rēziju (1 gads 11 mēneši) un draugu Kasparu plkst.12:00 sagaida pie mana darba un varam sākt ceļu uz Tallinas ostu. Navigācija rāda, ka ieradīsimies ostā plkst.16:45, kas nedaudz liek iespringt, jo 17:00 beidzas check in pasažieriem ar automašīnām.
Mēs ar Rēziju esam ieņēmušas auto skūpstu rindu, lai būtu vieglāk tālākajā ceļā gan padodot graužamos, gan papļāpāt un rotaļāties. Sākumā meita izmēģina robežas ko drīkst un nedrīkst, proti, nedaudz paspītējas līdz saprot, ka šitā tās lietas netiks atrisinātas 🙂 un samierinās, ka būs tie senči jāklausa 🙂
Pa ceļam līdz Tallinas ostai Rēzija paspēj gan izgulēties, gan parādīt pārējiem, ka šajā ceļojumā arī viņai ir balss tiesības, jo jau kādu laiku esam sākuši apgūt podiņu un ik pa laikam tiek pieprasīta “zaļā pietura” 🙂
Meita nosēdējusies auto, tiekot uz kuģa klāja, skrēja kā negudra 🙂 Enerģija smēlās pāri malām! Izmantojām arī Tallink piedāvāto iespēju apmeklēt bērnu istabu uz kuģa klāja, kas mazai sirsniņai ir gluži kā Disnejlenda 🙂
Nakts pagāja mierīgi, taču par gulēšanas ērtumu nevaru teikt labus vārdus. Vienā brīdī pārcēlos gulēt pie Rēzijas, jo pastāvēja iespēja, ka viņa var izgāzties no savas migas 🙂
2.diena.
Nākamās dienas rīts kā pasaka. Saulains, silts, pūš maigs vējiņš…drīz jau būsim Stokholmā un tad tik sāksies mūsu pirmais kārtīgais roadtrip kopā ar Rēziju.
Pie labākā scenārija ir plāns šodien tikt līdz Norvēģijai, lai Jāņus nosvinētu jau esot galamērķa valstī 🙂
No kuģa tiekam nost ap 10:30 un uzņemam kursu uz Norvēģiju. Jāsaka, ka pa ceļam nekādus pieturas punktus ar apskates objektiem neveicām, jo galvenais bija tikt pāri robežai. Zviedrijā auto ripoja, ka prieks…autobānis un tik uz priekšu.
Plkst. 18:00 bijām sasnieguši Norvēģijas robežu, nobraukuši 460km un varējām sākt meklēt naktsmājas. Jau iepriekšējā bloga ierakstā minēju, ka nekādas namiņu rezervācijas neveicām, tāpēc izvēlējāmies mazos blakus celiņus un braucām skatīties, kur varam uzsliet savu telti. Neticami, bet pirmajam vakaram izdevās atrast patiešam ideālu vietu 🙂
Tikai vispārīgi zinot par Norvēģu Tūristu apvienības DNT (Den Norske Turistforenin) esošo namiņu sistēmu, esam atraduši vienu no šīs organizācijas izveidotajām naktsmājām. Tiem, kas nav iepriekš dzirdējuši par DNT, tad apvienība nodrošina daudzas kalnu mājiņas ar un bez apkalpes, bieži vien namiņos ir pārtikas rezerves, guļammaisi, iespēja tikt pie uguns utt. Mums gan tāda ekstra kā tikt namiņā neizdevās, jo saskaņā ar organizācijas mājas lapā rakstīto, ir jāsazinās par iespēju tikt pie mājiņas atslēgas.
Bijām priecīgi, ka esam atraduši iekoptu vietiņu pie upes ar piknika galdiņu un aiz šķūņa esošo sirsniņmāju ar tualetes papīru un roku dezinfekcijas līdzekli 🙂 Glauni 🙂
Ceļojumā līdzi bijām sapirkuši no Latvijas pārtiku, lai nebūtu jāšausminās par Norvēģiju cenām. Dažādas “Spilva” zupas burciņās, kartupeļi, sautēta konservēta gaļa, makaroni, cietās desas, žāvēto gaļa, snaki ceļam un vēl citi ēdamā, kā arī līdzi bija prīmuss.
Rēzija jau lielā meitene…redzot, ka mamma no sava šķīvja izdzer to mazumiņu zupas, ko ar karoti nevar iesmelt, izdomā, ka tagad viņa zupu dzers kā no krūzes 🙂
Ne mazums ir dzirdēts, ka Norvēģijā zvejošana ir tīrā bauda, jo zivis pašas metas vai rokās. Mūsu draugs Kaspars nolēma izmēģināja laimi makšķerēšanā, taču šovakar bija jāiztiek ar desām 🙂
Pagaidām manas bažas par Norvēģijas aukstumu nepiepildījās, jo nakts bija satriecoši silta un, protams, arī gaiša, jo ir polārā diena. Telts lampiņu, dodoties uz Norvēģiju šajā laikā, var droši atstāt mājās plauktiņā 🙂 Es tikai pa nakti piecēlos, lai nedaudz atsegtu Rēziju, kas palikusi slapja no svīšanas, jo viņas guļammais izrādās super silts (Pinguin junior outdoor). Odi kā jau odi, bet trakāki par tiem ir mazās mušiņas, kas kož stipri spēcīgāk. Rēzija vēl ne reizi nav sagaidījusi Jāņus Latvijā un arī šoreiz tie ir aizvadīti Norvēģijā 🙂
3.diena.
Ārā ir +22 grādi un Norvēģija atkal mūs sveic ar saules stariem. Sēžamies auto, lai uzņemtu virzienu uz slaveno Geiranger fjordu. Laika apstākļi mainās ļoti strauji. Te spīdēja saule, bet jau pēc mirkļa pūš auksts vējš un smidzina lietus.
No mūsu naktsmītnes 170km attālumā atradās Lillehammere, kur 1994.gadā notika XVII ziemas olimpiskās spēles. Mūsu ceļš ved gar Norvēģijas lielāko ezeru Mjēsa, kur pāri tam jau var redzēt Lillehammeras olimpiskās spēļu tramplīnu. Lai arī ir pagājuši 22 gadi kopš olimpiskajām spēlēm, tomēr ir jūtams sportiskais gars.
Uzbraucot augšā pie tramplīna paveras skaists skats uz pilsētu un ezeru. Tepat vēl stāv olimpiskā lāpa, kur zinātkārie var uzkāpt un uzņemt kādu foto 🙂
Norvēģija liekas kā nebeidzamu ūdenskritumu bagāta valsts. Šķiet tik daudz ūdenskritumus es savu mūžu nebiju redzējusi, kā šeit vienas dienas laikā! Ir nedaudz sācis smidzināt un no šortiem esam iekāpušas garajās biksēs un siltākās jakās.
Pirmais lielais ūdenskritums ceļa malā un mēs piestājam, lai ietu apskatīties. Rēzijai ir liela interese un uzmanīgi vēro ūdeni, kas gāžas pa klinti lejup. Beigās jau ūdenskritumi ir tik daudz, ka nav laika par katru jūsmot 🙂
Mašīnā aizrunājāmies un nedaudz nošaujam greizi nekā navigācijā norādītais maršruts, bet beigās labi vien ir, jo sanāk braukt garām vienai no Norvēģijas vecākajām stāvbaznīcām Lom pilsētiņā.
Laiks izstaipīt kājas! Plkst.ir 18:30 un nekas neliecina, ka tuvojas vakars. Laiks būtu sākt meklēt vietu, kur pārlaist nakti. Rēzija uzvedas tīri omulīgi un garos ceļa gabalus spēj nosēdēt savam vecumam ļoti labi.
Nomainām meitai pamperi un varam braukt tālāk, bet brīdī, kad atkal jāsēžas automašīnā, tad mazā dāma uztaisa trādi rīdi un no visa spēka neļauj sevi nedz apģērbt, nedz autobeņķī ielikt. Mēs abi ar vīru knapi tikām galā ar mazo spītnieci, jo mazajam cilvēciņam spēka ir diez gan. Pēc neilgas braukšanas Rēzija jau saldi čučēja un skaidrs, ka lielais tracis bija miedziņa dēļ.
Tālumā nopriecājamies, ka jau redzamas pirmās sniegotās kalnu galotnes, bet nezinājām, ka mūs acīm drīz pavērsies vēl pārsteidzošāks skats.
Ceļa malā zied pļavas ziedi, kalnus līdz pat lejai klāj sniegs, bet ezerā peld zili ledus bluķi. Šādu skatu redzēju pirmo reizi. Gaisa temperatūra bija nokritusi līdz visa ceļojuma laikā zemākajai temperatūrai, proti, +11 grādi un lietus.
Ceļa malā sniega augstums sniedzās teju pāri mašīnas jumta bagāžniekam, bet vīrs ar draugu Kasparu abi šortos, jo ir taču jūnija vidus 🙂
Tepat aiz stūra jau esam sasnieguši slaveno Geiranger fjordu. Kalna augšā ir izveidots skatu laukums ar tālskati (brīnums, bet tajā nav jāmet monēta), lai varētu redzēt fjordā ienākošos kruīza kuģus. Diemžēl šo skaisto skatu mums pabojā laikapstākļi un viss izskatās pelēks, kā arī zemie mākoņi neļauj skatu baudīt ar pilnu krūti.
Lai arī vēss un nemīlīgs laiks trāpījies, tomēr jāatzīst, ka skaisti uz visām pusēm veroties. Jāmeklē naktsmājas, bet man pat iedomāties negribas, ka būtu jāguļ teltī – slapjš, vēss, ko ar malku darīt..ehhh…Braucot tālāk sākam pētīt kempingus un nejauši piestājam pie mājiņā, kur viena no tām tieši ir brīva.
Mājiņas durvju slēdzenē karājas atslēga, mēs droši soļojam iekšā un pēc neilga laika atnāk vecs vīrs, kas iekasē no mums 600 NOK (~67 EUR). Lēti nav, bet ar to rēķinājāmies!
Jā, jā, jā… iekšā silts kā jūlija vidū kādā no Vidusjūras valstīm, liels logs ar skatu uz apsnigušajiem kalniem, plaša viesistaba ar virtuvi, divas guļamistabas un vannasistaba. Mēs visi to novērtējām un labāk nevarējām vēlēties 🙂
Diena izvērtās ļoti gara, jo tikai 21:40 bijām iekārtojušies mājiņā un nekāda ilga sēdēšana nesanāca, jo nogurums dara savu. Negribas ticēt Google Maps aprēķinātajiem kilometriem, bet sanāk, ka šodien esam nobraukuši 730km!!! Nolemjam, ka nākamajās dienās naktsmājas ir jāsāk meklēt laicīgāk! Rīt atkal jauna diena un jauni piedzīvojumi 🙂
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā braucam skatīties slaveno Atlantic road Norvēģijā.