Ir otrdiena un pēc 2 dienām jau braucam mājās. Divas nedēļas paskrien ļoti ātri 🙂 Šodien esam atnākuši pazvilnēt pie okeāna un mūsu acīm, pirmo reizi visa ceļojuma laikā, paveras skats uz līdz šim lielāko bēgumu kādu šeit Portugālē ciemojoties esam redzējuši. Vīrs nespēdams sagaidīt kamēr iemūžinu šo skatu no augstāka skatu punkta, paņem Rēziju ratos un traucas uz pludmali, jo ūdens ir atkāpies tik tālu, ka skatam paveras alas un pludmales, kas bija paslēpušās zem ūdens.
Es vēl uztaisu pāris bildes no klints kores un dodos pie viņiem, bet pirms tam noķeru pamatīgu izbīli, jo kājai paslīdot knapi pietrūka, lai nenokristu no pamatīgas kraujas. Iekšā viss apgriežas otrādi un man gribas tikai ātrāk nokāpt lejā (bildē pludmale paisumā un bēgumā).
Pludmalē ir izkarināts sarkanais karogs, kas liedz visus peldēšanās priekus, bet izskatās, ka lielākai daļai pludmales apmeklētāju nemaz negribas peldēties, jo vairāk interesē apslēptais, kas bijis zem ūdens.
Mēs ar Rēziju tikmēr izstaigājamies. Viens no atpūtniekiem uzdāvina mūsu dāmītei glāzīti ar saķertajiem krabjiem….šķiet, mammītei no krabjiem ir lielākais bailes, nekā meitai, jo viņa droši vēlas tos paņemt rokās.
Pēdējās ceļojuma dienās esam laiski un vienkārši baudām atpūtu. Algarves reģions lielos vai mazos vilcienos ir iepazīts. Šeit ir fantastiskas pludmales ar klinšainiem stāvkrastiem, maza lauku pilsētiņas un lieli kūrorti, jūras velšu un augļu pārbagātība, okeāns un saule. Lieliska vieta atpūtai!
Pie pusdienām izdomājam kā izmantot pēdējās ceļojuma dienas pirms doties atpakaļ uz Latviju. Rīt mums nekādu plānu nav un varam doties pārgājienā, bet pēdējā dienā aizbrauksim ekskursijā ar katamarānu pa okeānu paskatīties klintis no ūdens puses. Nolemts darīts 🙂
Nākamajā dienā no rīta ir mākoņains…ideāli apstākļi, lai dotos pārgājienā, jo nebūs jākarsējas saules staros. No draudzenes esmu aizņēmusies Rēzijas pārnēsāšanai ergosomu, taču neesmu sajūsmā. Jā, iespējams, ja Rēzija būtu jaunāka, tad es nesūdzētos, bet nu, jau meita sver nedaudz vairāk par 10 kg un to nevar nejust. Mēģinu viņu nest gan uz muguras, gan uz vēderā, bet jebkurā pozīcijā pēc 15 minūtēm jūtu, ka kļūst grūti. Ciešos!
Sākot mūsu pārgājienu pa klinšu takām sākumā nebiju domājusi, ka tas varētu būt nervu kņudinošs pasākums. Taciņas šauras, šauras, stāvas un brīžam liekas kā slidkalniņš. Pavisam drīz atklājam okeāna ieskautu vientuļu pludmali un caur alu klintī nonākam tajā. Visa lielā pludmale tikai mums un tikai Rēzijai 🙂
Izmantojam brīdi baudot vientulību no tūristu pilnajām pludmalēm, Rēzija uzēd pusdienas, nomainām dupsi un varam doties tālāk izpētīt daudzās alas, krabju mājiņas un jūras ežus, kas pielipuši pie klinšu sienām.
Pludmale, kurai ir tikai viena ieeja caur klintīs izveidojušos alu, manī rada klaustrofobijas sajūtu. Lai gan tā ir liela, tomēr apziņa, ka apkārt ir stāvas sienas, kur ik pa laikam nokrīt pa kādam akmenim, kas atlūzt no sienām, kā arī ūdens, kas pakāpeniski sāk pāriet no bēguma paisumā un Rēzija, kam sāk nākt miedziņš, liek sakārtot somas un doties tālāk.
Rēziju nododu tēta gādīgajās un krietni stiprākajās rokās nekā manējās, jo sapratu, ka pa šīm takām nebūšu spējīga iznēsāt meitu. Pareizi vien darīju, jo tālāk takas palika arvien šaurākas un stāvākas, brīžiem šķiet gluži vai jāmetas četrrāpus, lai tiktu augšā vai lejā. Dažkārt brīnos par mums pašiem!!! Trakākos kāpienus Rēzija nogulēja somā un nemaz nesaprata cik tie vecāki ir dulli 🙂
Pie sevis jau pukstēju, ka šīm klintīm nav gala! Mākoņi bija izklīduši un saule cepināja kā uz pannas. Beidzot izgājām kādas viesnīcas teritorijā un caur to nonācām pludmalē. Ieraudzījuši pirmo kafejnīcu, dodamies uz to. Cerējām, ka Rēzija turpinās diendusu uz pufa, kas speciāli viņai tiek atnest, bet kā jau tas notiek šādos brīžos….tie mazie mēdz piecelties 🙂 🙂 🙂
Kā reiz vieglas pusdienas 🙂 Rēzija paēdusi un izdzērusi divas lielās glāzes persiku sulas, jūtas apmierināta un enerģijas pilna, lai remdētu karstumu okeāna viļņos.
Ūdens okeānā šodien ir īpaši silts un ļauju meitai plunčāties cik spēki pietiek. Tik patiesu sajūsmu un priekus par ūdeni var redzēt tikai no bērniem! Smaids un spiedzieni nepazūd ne mirkli! Atpakaļ līdz mūsu viesnīcai biju gatava ņemt taksi, jo mūsu pārgājiens izrādījās gana tāls, lai nestu meitu atkal visu gabalu atpakaļ, taču mums nebija lemts. Domājām, ka pa ceļam noķersim kādu taksi, bet nekā. Tā nu, izturējām un ar kājām, tomēr tikām līdz saviem apartamentiem.
Vakarā bijām savus spēkus izsmēluši…pastaiga, saule, ūdens…. Palēnām kravājam koferus atpakaļceļam, bet Rēzija tikmēr tos krāmē ārā. Laikam negrib braukt uz Latviju, jo tur tagad rudens (2015.gada oktobris). Rīt ceļamies 09:00, jo mums ir pasūtīts taksis uz Portimao ostu no kuras dosimies savā pēdējā ekskursijā ar katamarānu.
Nākamajā rakstā par mūsu pēdējās dienas piedzīvojumiem Portugālē un ceļu mājup 🙂
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
