Mūs ceļojums varēja turpināties 🙂 Vakardienas briesmīgais lietus nu, jau bija rimies un mums uzsmaidīja arī saule.
Šodien nolēmām, ka iebrauksim atkal Latvijas pusē, lai pie viena aplūkotu Latgales krāšņumu. Kā savu pirmo galamērķi nospraudām skatu torni Ērgļu kalnā. Pagāja kāds laiciņš, kamēr atradām meklēto torni 🙂 Rēzija jau sāka izrādīt neapmierinātību, ka nespējam atrast torni, tāpēc glābiņš tika meklēts kukurūzu nūjiņās. Bērns laimīgs un tornis atrasts 🙂
Skatu tornis atrodas dabas parkā “Svente”. No torņa augšas paveras skats uz Daugavpils pilsētu un ezeru pielieto Latgali. Kāpām tornī pēc kārtas, sākumā vīri un tad mūsu ūsainās aukles pieskatīja mazos un mēs mammītes arī varējām uzkāpt aplūkot apkārtējās dabas skaistumu. Es gan esmu no bailīgajām, jo augstums man liek sastingt. Augšā pa platformu staigāju tā it kā būtu piesieta pie ķēdes. Malai pat tuvumā nerādījos 🙂
Lai arī mūsu vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas šajā braucienā bija mazākumā, būtu kāds prieciņš devāmies uz Sventes muižu. Tur tie varēja pamielot acis pie kara tehnikas, kas atrodas blakus Sventes muižai Militārās kara tehnikas muzejā.
Muzejs iekārtots bijušajā muižas restaurētajā saimniecības ēkā. Ekspozīcijā apskatāmi Otrā pasaules kara tanki, bruņumašīnas un citi militārie transporta līdzekļi. Mēs gan meitenes tankus apskatījām tik no skatloga, jo mums labāk interesē kleitas un krelles.
Nevarējām neizmantot iespēju ieturēt pusdienas skaistās Sventes muižas pagalmā. Protams, cenu līmenis no Lietuvas pieklājīgi pieņemamajām cenām bija atgriezies Rīgas līmenī, bet ēdiens bija pasakaini garšīgs.
Rēzija pirms ēšanas bija smuki nosnaudusies un tieši tad, kad laiks sēsties pie galda, tad meita ir knapi noturama klēpī un mammai izredzes uz pieklājīgu malstīti tiek liegtas.
Meitas lielākā izklaide Sventes muižas pagalmā bija strūklaka. Atlika tik vienreiz parādīt, ka reku smuka strūklaka, kā to vien tik darīju kā skraidīju pakaļ Rēzijai, kas bija uzņēmusi kursu strūklakas virzienā 🙂
Mazajiem rezgaļiem Sventes muižas parkā ir arī ierīkots vesels atrakciju stūrītis ar kāpelēšanu, ložņāšanu un ieniršanu tūkstotis un vienā bumbiņā. Gribēju arī Rēziju pirmo reizi ielikt bumbiņu valstībā, bet diemžēl iepriekšējās dienas lietus bija parūpējies par lielu peļķi zem bumbiņu kalna.
Gardi papusdienojuši kāpām mašīnā un devāmies uz Daugavpili.
Mūsu apskates objekts bija Daugavpils cietoksnis. Pēdējo reizi, kad to apmeklējām tas bija slēgts uz rekonstrukciju, tāpēc šoreiz izmantojām iespēju to aplūkot.
Daugavpils cietoksnis ir pilsētas simbols. Cietoksnī ir iespēja iebraukt arī ar auto, bet mēs nolēmām savu spēkratu atstāt stāvvietā un doties uz cietoksni pa atjaunoto tiltu pār cietokšņa aizsarggrāvim, kas ir 55m garš. Ieeja cietoksnī ir caur restaurētajiem Nikolaja vārtiem, kas kādreiz bija svinīgākie un lielākie Dinaburgas cietokšņa vārti, pa kuriem Krievijas imperatori un augstmaņi izceļoja uz Rietumeiropu.
Braucot ar ratiem caur Nikolaja vārtiem ir nedaudz jāpacīnās ar bruģi. Tas gan vairāk attiecas uz mammām, kam bērnu ratiņi ir ar maziem ritenīšiem. Mūsu rati gāja kā tanks un pat nesajutām, ka kaut kas traucē.
Arī viens no Rīgas gliemežiem ir atvests uz Daugavpils cietoksni 🙂
Jāsaka, ka cietokšņa teritorija ir kaut kas un ar to es nedomāju neko sliktu, bet drīzāk interesantu. Cilvēku uz ielām bija gaužām maz. Iegājām nopirkt pa saldējumam vietējā veikaliņā, kas atgādināja tos mazos lauku veikaliņus, kad viss iespējamais ir salikts entajos plauktos ļoti nelielā platībā. Palasot info par Dinaburgas cietoksni uzzināju, ka teritorija ir sadalīta 2 zonās – dienesta un dzīvojamā.
Dzīvojamā zonā atrodas 14 dzīvojamās mājas, kas uzceltas 19.gs. un 5 daudzdzīvokļu mājas. Cietokšņa dzīvojamajās mājās dzīvo nedaudz vairāk kā 5000 iedzīvotāju.
Tāda sava noslēgta pasaulīte viņiem te 🙂
Pulkstenis jau rādīja, ka jāsāk posties uz naktsmāju pusi, kas mums bija norezervētas Lietuvas pusē, tāpēc ilgi nekavējāmies un turpinājām ceļu.
Mūsu maršruts uz Lietuvi veda cauri pilsētai Zarasai. Kas ir interesanti, tad Zarasai tūrisma mājas lapa piedāvā ļoti izsmeļošu informāciju par pilsētas apskates objektiem arī latviešu valodā 🙂 Izrādās, ka Zarasai pilsētiņa kopā ar Daugavpili ir izstrādājušas 3 maršrutus tūristiem. Super! Tas ir apsveicami 🙂 Ja kādam interesē info par Zarasai pilsētiņu, tad varat to aplūkot ŠEIT.
Braucot cauri Zarasai mūsu acu skatienu piesaistīja panorāmas rats virs ezera. Tā augstums ir 17m un skats no tā ir tiešām skaists. Nokāpjot pa kāpnītēm lejā, var pastaigāties pa taciņu, kas stiepjas gar Zarasajas ezera krastu. Līdz ar to, ka mazā Rēzija bija mašīnā iesnaudusies, tad tiltu lūkot devos viena ar draugiem. Tētis bija palicis pieskatīt guļošo skaistuli 🙂 Man jau, protams, mātes instinkts. Nevaru es tā mierīgi pastaigāties, bet visu laiku domāju vai tik meita nebūs piecēlusies, vai nav jāiet jau skatīties, kas tur notiek 🙂 Būs šis sev kaut kā jāizskauž 🙂
Nedaudz pačakarējāmies kamēr atradām mūsu naktsmājas, jo kaut ko nebijām pareizi izpratuši booking.com karti, taču beigu galā viss veiksmīgi.
Booking.com bijām rezervējuši 2 guļamistabu namiņu Sodybageras. Vieta ļoti sakopta, skaista un prom no pilsētas. Kluss un foršs! Saimniece mūs sagaidīja. Visu izrādīja un tik noprasīja, ko vēlēsimies no rīta brokastīs.
Mūsu rīcībā bija šis jaukais namiņš un visā teritorijā bijām vienīgā kompānija 🙂 Netālu no namiņa bija batuts, kur izlēkāties, smilšu kaste, volejbola laukums, šūpoles.
Līdzi mums bija saliekamā gultiņa, jo viesu nams nepiedāvāja šādu iespēju.
Rēzija nemaz neprotestēja, ka katru dienu paliek citā vietā. Protams, ceļš viņu arī nogurdināja, bet mēs centāmies vietās, kur apstājāmies, kaut vai ceļa malā, ļaut arī mazajai ceļotājai izstaipīt kājas.
No mājām nekādus ēdamos neņēmu, jo centos Rēzijai dot ēst to, ko paši ēdām kafejnīcās. Vienīgais, kas mums bija līdz ir maisījums. Lai gan maisījumu pēdējā laikā ēdam tikai 1 reizi dienā pirms gulēt iešanas, tad šeit tas vairāk noderēja mirkļos, kad meita sāka izrādīt manāmu protestu, ka es gribu ēst, bet mums vēl ir jābrauc vai arī kaut kas no kafejnīcas ēdiena īsti nav pa prātam. Protams, uz vietas kādā veikalā bija ieķerts arī kāds pudiņš.
Nākamajā rakstā par piedzīvojumiem Lietuvā 3.diena 🙂
Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
