Vecāki brīvsolī. Kambodža 2016*/2.diena

Vecāki brīvsolī. Kambodža 2016*/2.diena

2.diena. 16.februāris. Šodiena ir sākusies agri, jo jau 05:30 ir jābūt Bangkokas vilciena stacijā, lai dotos pārbraucienā no Taizemes uz Kambodžu.

20160216_002453

Mūsu vilciens atiet 05:55 un vēl ir nedaudz laika, lai pagūtu nopirkt rīta kafiju un dabūtu sevi pie dzīvības.

22

Lai noķertu īsto ceļojuma garšu un nebrauktu, gluži kā baltie cilvēki pieraduši, kondicionētā vilcienā ar ērtām sēžamvietām, mēs izvēlamies 3.klases vilciena piedāvātas ekstras ….visi logi vaļā, durvis vaļā, putekļi gaisā un mati, kas plīvo vējā.

Pastāv arī iespējas izvēlēties 1.klases vai 2.klases vilcienus, taču mūsu mērķis nav pārvietoties kā “kundziņiem”, bet noķert īsto ceļojuma garšu, baudīt eksotiku un vietējo kolorītu.

23

Biļetes cena par 3.klases vilcienu ir 48 bati (~1,22Eur). Salīdzinājumam 1.klases vilciena biļete maksā 222bati, kas ir ~5,65Eur. Nav slikts cipars priekš 225km liela attāluma pārvarēšanas, bet kā jau iepriekš minēju. Cena nav šoreiz būtiska 🙂

Pats brauciens nav no īsajiem, jo ceļā paiet aptuveni 5h 30minūtes un galamērķī, Aranyaprathet, tas pienāk 11:35.231

Lai arī brauciens ir ilgs, tomēr laiks paiet ātri. No galastacijas Aranyaprathet ir jāmēro ~8km attālums līdz Kambodžas robežai, Poipet. Sazīmējam tuktukus, kas mūs aizvedīs līdz robežai un lecam tajos iekšā. Pats brauciens uz Poipet jau ir piedzīvojums, jo izdodas sarunāt tikai 2 tuktukus uz mūsu 10 cilvēku lielo kompāniju. Tad nu, katrā pa 5 cilvēkiem + šoferītis un katram vēl pa ceļasomai! 7 minūšu smieklu brauciens garantēts 🙂

2321

Robežas šķērsošana Poipet ir atsevišķa stāsta vērta, jo šeit robežsargi un visa robežas šķērsošanas sistēma ir unikāla! Kambodžas vīza maksā 30USD, kas skaidri un gaiši, tieši virs lodziņa, kur iesniedz dokumentus, lieliem burtiem ir rakstīts. Labi, ka mūsu grupas guru Edgars, kas jau kādu laiciņu dzīvojas šajā pasaules daļā, ir atkodis visu sistēmu 🙂 Mēs kā godīgi tūristi sagatavojuši visus nepieciešamos dokumentus un 30USD, sniedzam tos robežsargiem, vīzas saņemšanai, bet ko dara viņi… Pēkšķi tiek izvilkta A4 formāta lapa, uz kuras uzdrukāts, ka mums KATRAM (mēs 10 cilvēki) ir jāpiemaksā 100USD!!! Edgars jau brīdināja, ka šeit tā notiek un tūristi tiek ķerti uz muļķi un mums jāsaka, ka naudiņas nav! Tā arī darām un mūs visus nostāda malā, lai gaidām. Jāpiebilst, ka uz to brīdi telpā esam tikai mūsu kompānija. Stāvam jau kādas 4 minūtes, bet šie, robežsargi, tikmēr loba mandarīnus un stumj vaigos 🙂 Tiklīdz pa durvīm ienāca nākamie tūristi, tā mums uzreiz sāka izdot vīzas. Smieklīgi, jo acīm redzot nedrīkst parādīt nākamajiem tūristiem, ka mēs neņem šos vērā un ātrāk jātiek no mums vaļā, lai turpinātu apčakarēt citus 🙂 Fascinējoši, ka tas viss notiek valsts līmenī 🙂

21

Veiksmīgi tikuši pie vīzām izstāvam, vēl vienu rindu, lai noņemtu pirkstu nospiedumus un varam meklēt mūsu busu uz Battambang pilsētiņu, kas atrodas ~3h 30min brauciena attālumā. Pirms sēšanās busā vēl nopērkam dzērienus un kādu uzkodu, bet te jau sākas galvas mežģis. Norēķināties uz pašas robežas varam gan Taizemes batos, ASV dolāros , gan Kambodžas reālos. Jāskaita līdz ir nepārtraukti…. Katru reizi, kad iepērcies 98% Tev mēģinās apkrāpt, kā arī nauda tiek izdota gan dolāros, gan vietējā naudā un ir nepieciešams laiks, lai pierastu pie atkal jaunas valūtas. Tā piemēram 1USD ir 4000KHR. Kad mēs paskaitījām cik būtu mūsu līdzi paņemtā nauda Kambodžas reālos, tad tie būtu ~26miljoniKHR. Principā nepieciešams koferis 🙂

31

Mūs buss uz Battambag bija gana ekstravagants 🙂 Šoferītis ne vārda nesaprata angļu valodā, kā arī bija sajūta, ka nekad mūžā nav redzējis ceļu karti, kuru rādījām, lai nokļūtu līdz viesnīcai. Jautrākais bija brīdī, kad mums vajadzēja “zaļo pieturu”, bet vārdus “WC” un “Toilet” šoferītis neatpazina un tik brauca tālāk. Tad nu, ķērāmies pie primitīvākām metodēm un teicām, ka vajag “Pipi”, “Pis Pis”. Nekā! Beigās šoferītis uzzvanīja savam draugam, kuram mēs pateicām, ka gribam uz tualeti. Kad draugs viņam iztulkoja mūsu lūgumus, tad sākās smieklu jūra un nākamo reizi jau mūsu lūgums pēc “Pis pis” bija skaidrs 🙂

42

Mūs buss uz Battambag bija gana ekstravagants 🙂 Šoferītis ne vārda nesaprata angļu valodā, kā arī bija sajūta, ka nekad mūžā nav redzējis ceļu karti, kuru rādījām, lai nokļūtu līdz viesnīcai. Jautrākais bija brīdī, kad mums vajadzēja “zaļo pieturu”, bet vārdus “WC” un “Toilet” šoferītis neatpazina un tik brauca tālāk. Tad nu, ķērāmies pie primitīvākām metodēm un teicām, ka vajag “Pipi”, “Pis Pis”. Nekā! Beigās šoferītis uzzvanīja savam draugam, kuram mēs pateicām, ka gribam uz tualeti. Kad draugs viņam iztulkoja mūsu lūgumus, tad sākās smieklu jūra un nākamo reizi jau mūsu lūgums pēc “Pis pis” bija skaidrs 🙂

20160216_123447Tikko ieradušies viesnīcā, mums piedāvā 15minūšu laikā sataisīties, lai izmantotu iespēju aizbraukt uz netālu esošajām klintīm un paskatītos kā sikspārņi izlido no klinšu alas, lai dotos maltītes meklējumos. Paspējām tik nomest somas un jau pie viesnīcas durvīm mūs gaida 2 tuktuki un motorollers. 30 km brauciens par vienu tuktuku (turp – atpakaļ) izmaksā 3USD, kā arī mūsu šoferīši bija parūpējušies par sēdvietām pirmajā rindā.

32

Tepat blakus dzīvojās mērkaķu ģimenīte, kur mazākā atvase ik pa laikam uzrāpās kādam tūristam rokā. Mūs šoferītis mums sagādāja uzkodas – ceptu žurku! Drosmīgākie pamēģināja un atzina par labu esam 🙂 Bet jau saulei aizejot aiz apvāršņa, no klints augšā esošās alas, sāka lidot sikspārņu lērums. Tie bija skaitāmi nevis tūkstošos, bet es teiktu miljonos. Gluži kā bites, kas lido spietos, arī tie lidoja vienā līnijā, kas ilga vairāku minūšu garumā. Tas bija kaut kas neredzēts!

43

Sikspārņu dancis nebeidza vien rimties, tāpēc sēdāmies tuktukos un devāmies vakariņās. Lai aptuveni rastos priekšstats par cenām, tad nofotografēju ēdienkartes atvērumu, kur gandrīz visi ēdieni maksāja 2USD.

24

Atkal pagājusi iespaidiem un piedzīvojumiem bagāta diena! Kamēr mamma ar tēti bauda Āzijas valsts eksotiku, tikmēr mūsu meitiņa Rēzija ir gādīgajās vecvecāku rokās. Sazināmies caur mobilo aplikāciju Viber. Sūtam bildes un rakstām kā iet. Laika starpības dēļ, ne vienmēr sanāk sastiķēt laikus, jo katram ir savādāks dienas ritms. Oma mazo dāmu ved uz dārziņu, bet rīti tomēr ir tie grūtākie, jo nemaz negrib atvadīties, toties vakarā ir tik priecīga un apmierināta, ka grūti pierunāt doties mājās. Prieks, ka ēstgriba neskatoties uz vecāku prombūtni ir tikpat laba 🙂

11

Jau rīt atkal jāceļas kā cīruļi, lai pirms tūristu pieplūduma izbrauktu ar Kambodžas slaveno Bambusa vilcienu un tālāk jau sēstos laivā un nesteidzīgi virzītos Siem Reap virzienā pa Dienvidaustrumāzijas lielāko saldūdens ezeru Tonle Sap.

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā par mūsu piedzīvojumiem Kambodžā 3. dienā.

 

Leave a Reply

Close Menu