Vecāki brīvsolī. Kambodža 2016*/3.diena

January 10, 2017 admin No comments exist

Trešdiena, 17.februāris. Kārtējais rīts, kad esam cēlušies līdz ar gaiļiem, proti, 06:20. Battambang pilsēta palēnām jau sāk mosties, bet pēc stundas ielas jau ir cilvēku un dažādu pārvietošanās līdzekļu pilnas.

1
Battambang pilsēta agrā rītā

Tie kas nepaslinkoja un piecēlās 06:00, tie tika pie brokastīm, bet, kam miegs ir dārgāks par visu pārējo, tie izlaida dienas svarīgāko maltīti un taisnā ceļā sēdās tuktukos, lai dotos izbraukt ar pasaulē unikālāko vilcienu. Rīts sākās ar +28 grādu karstumu, taču braucot ar tuktuku pat uzsita zosādu, jo šķiet pa iepriekšējām dienām bijām jau saraduši ar tuvu +40 grādu siltumiņu.

2
Bambusa vilcieni jau mūs gaida

Kamēr kambodžieši jau vairāku gadu garumā gaida, kad tiks atjaunotas dzelzceļa sliedes, kuras savulaik celtas franču valdīšanas laikā (1863 – 1953), tikmēr uz tām pārvietojas pavisam savdabīgs braukšanas līdzeklis, kas kļuvis par vienu no tūristu izklaides objektiem.

20160217_022318

Bambusa vilciens (Bamboo train) jeb ,kā vietējie to sauc, nori tiek uzskatīts par vienu no pasaules unikālākajiem dzelzceļa braucieniem, ko vietējie iedzīvotāji izmanto smago pārtikas maisu pārvadāšanai. Tā ir bambusa platforma, kas uzstutēta uz riteņiem, kuru uz priekšu dzen zāles pļāvēja motors. Pats brauciens ir aptuveni 7 km garš un bambusa vilcieniņš var attīstīt līdz pat 50km/h.

20160217_023221
Sliežu “precizitāte” ir apbrīnojama 🙂

 

Sliedes ir izkropļotas un nesaskaņotas….Braucot gar malām paveras skats uz rīsu laukiem, virs galvām pazib tropu koku zari, sliežu malā stāv bērnu bariņš, kas māj vilcienā sēdošajiem tūristiem un, protams, siltais gaiss, kas sitas sejā. Platforma sitas pret sliežu salaiduma vietām ar lielu blīkšķi, šūpojas no vienas malas uz otru, bet tieši tur ir tā sāls! Drošības pasākumi, protams, nekādi 🙂 Sēdi uz paklājiņa, kas noklāts uz bambusa grīdas un, lai dupšiem būtu mīkstāk uzmesti pāris spilveni. Pats brauciens ilgst 20 minūtes katrā virzienā, ar 20 minūšu pauzi. Pieturvietā ir pāris nojumes, kas tirgo suvenīrus, jo kaut kā jau tā naudiņa ir jāpelna 🙂

3
Pārliekam bambusa vilcienu braukšanai pretējā virzienā un varam doties atpakaļ.

Sliedes ir vienas, bet vilcieniņi kursē uz abām pusēm, bet ko darīt, ja uz sliedēm satiekas divi braucamie, kur katrs dodas savā virzienā? Attiecībā uz bambusa vilcieniem ir tikai viens noteikums: vilcienam ar mazāk pasažieriem ir priekšroka un problēma atrisināta.

20160217_080131_richtonehdr

Pēc agrā rīta brauciena, tikko uzlēkušas saules staros ar bambusa vilcienu, tālāk lecam tuktukos un dodamies atpakaļ uz pilsētu, kur mūs Sangker upes krastā jau gaida sarunātā laiva, lai sāktu pārbraucienu uz Siem Reap pilsētu. Uz laivas ir tikai mūsu kompānija, šoferītis un viņa sieva ar 7 mēnešus jauno dēlu. Mums palaimējās, ka uz laivas bija zvilnis, ko izmantojām uz maiņām, jo ik pa laikam bija kāds, kas vēlējās aiziet pagulēt diendusu laivas motora rēkoņas skaņās, viļņu iešūpots un saules sasildīts.

01

20160217_065216
Mūsu ceļojuma biedrene ar kambodžiešu mazuli. Vai spējat iedomāties, ka šim ķiparam pirkstā ir zīmoggredzens?

Jāsaka, ka izmantojām “pēdējā brīža izdevību”, jo ūdens līmenis upē ik dienas krītas līdz tā kļūst neizbraucama un, tad atliek vien gaidīt lietus sezonu, kad atkal var atsākt laivošanu.  Lai arī ceļā pavadītais laiks ir salīdzinoši ilgāks, nekā brauciens ar autobusu, tomēr redzētais ir krietni lielāks, nekā uz pa logu no transportlīdzekļa uz riteņiem.

20160217_075616

Tonle Sap ezers ir lielākais Dienvidaustrumāzijas saldūdens ezers. Gada sausajā periodā tā dziļums ir no 2-3 m, bet musonu laikā tā platība pieaug par 4 reizēm un tā dziļums paaugstinās līdz 16 m. Tā tumši brūnie ūdeņi ir bagātīgi ar zivīm, kas pabaro teju 3 miljonus cilvēku. Mēs paši šā laivas brauciena izskaņā pārliecinājāmies par ezera bagātību ar zivīm, kas pašas lec laivā 🙂

20160217_071941
Veikals
20160217_075833
Veikals

Tieši šo lielo ūdens svārstību dēļ, ezera tuvumā un tā palienu pļāvās dzīvojošie, savus namus ir izvietojuši uz stabiem līdz 10 m augstumā! Peldošo ciemu iedzīvotāji ir pielāgojušies šādam dzīves veidam – tepat zvejo, te mazgājas, vieni audzē cūkas, citi vistas. Kā izrādās kambodžieši, kas dzīvo pilsētās, cenšas likt visus šķēršļus, lai to bērni neieprecētos peldošo ciematu iedzīvotājos!

20160217_080059
Peldošā cūku ferma

20160217_07574720160217_035340

Skatoties uz visiem šiem mazajiem bērniem, mēģinu likt kopā bildi kā ir dzīvot peldošajā ciematā? Tie mazie ķipari, taču visu savu dzīvi ir nodzīvojuši uz ūdens – no zīdaiņa līdz rāpotājam, no nevaldāma zinātkāra bērna līdz pusaudzim un pieaugušam cilvēkam. Un kur nu, vēl sievietes gaidībās!!! Jā, cilvēks pie visa var pierast un pielāgojas, tas mēs ar savu eiropeisko domāšanu uzreiz uztraucamies pa drošību, komfortu un citām ērtībām.

41

Pēc vairāku stundu brauciena esam piestājuši peldošajā kafejnīcā, lai paēstu pusdienas! Izvēle nav liela – omlete ar dārzeņiem, vistas gaļa ar zaļajām pupiņu pākstīm un, protams, rīsi. Pēc maltītes dodamies tālāk, jo līdz šejienei ceļš bija grūts un lēns. Mūsu laivas kapteinis ik pa laikam dabūja kāpj ārā no laivas, jo vietām bija tik sekls, ka laiva bija jāstumj. Man jau liekās, ka tepat arī paliksim, jo tā stumšana sāka dzīt izmisumā. Labi, ka tuvojoties Tonle Sap ezeram ūdens palika dziļāks.

151

20160217_084131

raucot ar laivu sākumā nepamanījām, kas tie īsti ir par koka aplokiem pie vairuma no peldošajām mājām. Tikai, kad mūsu kapteinim gadījās ķibele ar laivas dzenskrūvi un bijām spiesti piestāt pie peldošās darbnīcas pamanījām, ka caur koka dēļiem spīd krokodila zobi.

13
Krokodilu aploki

Izrādās tās ir krokodilu fermas, kur vietējie ezera iedzīvotāji ar dēlīšu palīdzību ir ierīkojuši aploku, kas tos atdala no blakus esošā veikaliņa vai dzīvojamās būdiņas. Krokodili tiek turēti ādas izstrādājumu dēļ, kā arī dēļ gaļas. Mans vīrs Renārs kā reiz vienā no ceļojuma nākamajām dienām nogaršoja krokodila gaļas hamburgeru un atzina to par labu esam 🙂

02
Zvejas tīkli

Tieši šajā dienā mēs pirmo reizi patiesi sajutām saules starus uz savas “aristokrātiski” bālās miesas. Mēs ar vīru un vēl viena dāmīte no mūsu kompānijas izrādījās visdrosmīgākie, jo apzināti cepinājāmies laivas purngalā. Patiesībā nevajag jau nemaz tik daudz līdz iesauļojies. Vīram kopš brauciena ar laivu uz atlikušajām ceļojuma dienām izskatījās, ka visu laiku ir uzvilkts krekls, bet es kā vienmēr pēc šādiem saules glāstiem vakarā esmu nedaudz uzpampusi 🙂 Bet ziniet, tas viss atmaksājās nākamajās dienās, kad āda pie saules jau bija pieradusi un nebija vairs izmisīgi jābaidās nodedzināties.

Mūs braukšana pa ezeru jau tuvojās 9 stundai! Atlicis pavisam nedaudz… Saule jau norietējusi un acis nespēj vairs redzēt tālāk par pāris desmitiem metriem, jo krēslo. Lai mums nebūtu skumji, tad neilgi pirms kāpšanas ārā no laivas, tajā ielēca zivs. Nobijos pamatīgi, kad pēkšņi pret kāju atsitās kaut kas slapjš un vēl spirinās pie pēdām. Varonīgie puiši ātri saķēra vaininieci un apjautājušies kapteiņa sievai, atstājām to viņiem vakariņām 🙂

0161

Krastā jau gaidīja 3 sarunātie tuktuki. Mēs ar vīru iesēdāmies vienā no tiem un traucāmies Siem Reap pilsētas virzienā. Braucām pa smilšainu, putekļainu ceļu pilnīgā nakts tumsā. Ik pa laikam bija jāizkāpj, jo irdenajās smiltīs tuktuks īsti negāja uz priekšu, bet pats labākais bija tas, ka mūsu tuktukam bija izbeigusies priekšējā apgaismojuma lampa un braucām uz aklo. Vienā brīdī atdalījāmies no pārējiem ceļabiedriem, lai iegrieztos vietējā būdiņā, kur tuktuka šoferītis nopirka, nevis spuldzīti savam braucamajam, bet gan uz gumijas uzliekamu lukturīti uz galvas. Mēs vēl nodomājām, ka gan jau šis kādus 2 gadus šitā arī braukās 🙂

20160217_153008

Siem Reap mūs sagaidīja ar welcom drink, kā arī viesnīcu ar baseinu. Ieraugot baseinu pārņēma svētlaime, jo tas bija tieši tas ko tik dikti gaidīju. Pati Siem Reap pilsēta atrodas aptuveni 15 minūšu brauciena attālumā ar tuktuku no slavenā Ankor Wat tempļa, kur dosimies jau rīt, tāpēc šeit ir tūristu pārpilnība. Bāri, diskotēkas, spilgtas gaismas, restorāni, masāžas un nebeidzama ballīte, ballīte, ballīte… Dzīve šeit sit augstu vilni un tūristi to tver ar pilnu krūti 🙂 Diemžēl 9 stundu brauciens ar laivu un nākamās dienas celšanās 05:00 mūs ātri pierunā iet gulēt un taupīt spēkus rītdienas tempļiem.\51

Abi ar vīru pēc kārtīgām vakariņām vēl izstaigājam Siem Reap pilsētas ballīšu ieliņas un pirms gulēt iešanas vēl palutinām kājas ar zivju SPA. Cena šim pasākumam bija 3 dolāri un sēdi cik vēlies. Sarunājām 5 dolāri uz abiem 🙂

Kā ik vakaru vēl sakstāmies ar vecvecākiem, kuri pieskata mūsu lolojumu, meitu Rēziju. Diemžēl nekas priecīgs, jo Viber atrakstīja, ka Rēzija ir apslimusi un uz dārziņu nav aizvesta. Noķērusi klepu un iesnas. Mēs ar vīru, protams, pārdzīvojam, gan par meitu, gan par omi un opi, kuriem tagad liekas klapatas, jo slims bērns bieži vien ir kašķīgs un čīkstīgs. Taču abi esam gana mierīgi un nešaustām sevi ar pārmetumiem vai domām, kā nu, tagad būs 🙂 Esam atbraukuši atpūsties un bērns ar iesnām vai klepu nav nekāds akūts gadījums, lai sevi lieki uzvilktu ar sliktām domām.

Rīt atkal jauna diena un jauni piedzīvojumi….dodamies uz Kambodžas pašu populārāko tūristu apskates objektu – Ankor Wat templi, lai redzēto tos pašā krāšņumā saulei lecot 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā par mūsu piedzīvojumiem Kambodžā 4. dienā.

Dalies ar mūsu ceļojumiem arī šeit....Share on FacebookTweet about this on TwitterShare on Google+Pin on Pinterest