Vecāki brīvsolī/Gruzija, Armēnija 2016* road trip/ 4.diena

February 17, 2017 admin No comments exist

27.septembris, otrdiena.

Šodien atvadāmies no Gruzijas Melnās jūras piekrastes, lai dotos tver šīs pasakainās valsts kalnu skatus un apjūsmotu to varenību.

Mans vīrs Renārs dikti uzstāj, lai vēl pēdējo reizi piestājam pie kādas pludmales, cerībā, ka varēs salasīt gliemežvākus.

14

Viss ko šajā pludmalē varēja salasīt bija tikai un vienīgi atkritumi. Tik piesārņotu pludmali vēl savu mūžu nebiju redzējusi. Acīm redzot tas viss tiek mests ne tikai piekrastē, bet arī pašā jūrā, kas visu drazu skalo ārā. Tad nu, sēdāmies savā busiņā un aidā, kalnu pilsētiņas Mestia virzienā.

img_0456

img_0460-copy21

Šodien ir jānobrauc aptuveni 170 km līdz Svanetijas reģiona pilsētai Mestia. Ik pēc kāda laiciņa apstājamies, lai izlocītu kājas un pamielotu acis ar nepārspējamiem dabas skatiem. Jau pirmie kalni tālumā mūsos rada sajūsmu un apbrīnu.

img_1013

Tikai pāris kilometri nobraukti pa kalnu ceļiem un mēs jau stājamies bildēties. Skaistu dabas peizāžu vietas ir ik aiz līkuma un ja apstātos katrā no tām, tad droši vien savā galamērķī nonākti tikai pēc 2 dienām.

img_0494

Gar šoseju krietnu gabalu vijās Enguri kalnu upe, uz kuras ir uzcelts arī pasaulē otrs augstākais dambis. Episki, bet mums izdevās nepamanīt šo dambi un pabraukt tam garām 🙂 Vienīgais mierinājums bija tas, ka pa šo ceļu rīt brauksim atpakaļ, jo ar mūsu busiņu nebūtu prāta darbs izvēlēties ceļu no Mestia pilsētas līdz Ushguli un tālāk, tāpēc vienīgais veids kā turpināt mūsu ceļojumu ir braukt atpakaļ.

33

Pa ceļam apstājamies pie ūdenskritumu, kur piestājis arī vietējo busiņš, kas nav izturējis serpentīna ceļus un mutuļo vienos dūmos. Pusceļā iebraucam šķiet vienīgajā veikaliņā, ko redzējām un papildinājām vīna krājumus, jo no ēdamajiem nekas prātīgs tur nepārdevās. Tālāk ieraugām arī pirmo kafejnīcu un tā bija arī vienīgā, tāpēc iesakām pirms došanās uz Mestia ieskriet kādā bodē pirms došanās kalnos.

42

Ceļš līdz Mestia pilsētai ir gleznains, bet braukšanas ziņā – lēns. Daudz līkumu, serpentīnu, ceļa segums arī ne vienmēr ir tas labākais, ik pa brīdim redzam nogruvušu vai izskalotu ceļa posmu, kas ir tuvāk kraujai, proti, ceļa daļa nav un tā ir ierobežota ar betona bluķiem.

52

Mūsu šīs dienas šoferītim Kasparam nācās pateikt, lai tomēr nedaudz pamaina savus braukšanas ieradumus, jo man metās bail no izvēlētajām trajektorijām, kā arī pārējās daiļā dzimuma pārstāves nebija īsti sajūsmā. Krauja vienā pusē un busiņa riteņu ripošana vien metra attālumā no tās, lika nedaudz saspringt un iekrampēties vīra rokā.

img_0530

Uhhhh…170 km nobraukti 7 stundās! Esam tikuši līdz Svanetijai, Mestia pilsētai. Līdz pat 19. gs. tā ir bijusi nošķirta no civilizācijas. Vasarā šeit varēja ienākt tikai pa vienu vienīgu ceļu, bet ziemā tas bija praktiski neiespējami. Tas, kas šejienes daba ir skarba un, ka šis reģions ir grūti sasniedzams atspoguļojās automašīnās, kas brauca pa pilsētas ielām – ekspedīciju džipi ar pilnu ekipējumu, vecās, bet tomēr uzticamās krievu laika mašīnas.

img_35421

img_1243

Iebraucot Mestia liekas, ka esi nokļuvis kādā Austrijas kalnu slēpošanas kūrorta ciematā un jā, gruzīni tiešām cenšas šo valsts nostūri padarīt par kalnu kūrortu. Mājas ir celtas no laukakmeņiem ar koka balkoniņiem. Šeit ir veikaliņi, bāri, kafejnīcas. Diezgan tūristam draudzīgi veidota pilsēta.

Novērojām, ka policijas ēku Gruzijā nekad nesajauksi ar kādu citu. Arī šeit, līdzīgi kā Tbilisi, tā ir stiklota un izceļas ar savu neparasto arhitektūras lidojumu uz citu ēku fona 🙂

7413586590_099fd5b7da_o

Veiksmīgi atraduši sarunātās naktsmājas, iekārtojāmies istabiņās. Viss tīrs, smaržīgs, mīksts. Pat sildītājs istabā un jā, tas tiešām noderēja, jo naktis kalnos ir aukstas.

Katram pārim pa istabiņai, bet vieniem atkal jādala savi apartamenti ar mūsu draugu Kasparu, kas ceļojumā devās viens.

img_0559

No balkoniņa pavērās pasakains skats uz Tetnudi kalnu, kas ir 10. augstākā virsotne Kaukāzā, apakšā čalo kalnu upe, kuras krastā ganās govis. Nu, gluži kā Alpos 🙂

img_0557

Saimniece mums bija saklājusi bagātīgu galdu savā kafejnīcā. Ēdieni plūda aumaļām – zupa, pamatēdiens, saldais, dažādas mērcītes, hačapuri maizītes, čača un vīni. Vēderi plīsa, bet mutes nebeidza kustēties 🙂

Laiks gāja un ļoti ātri metās tumšs, tāpēc zvanījām Larisai, kuras kontaktus mums iedeva satiktā ukraiņu gide un steidzām paspēt uz ekskursiju pa slavenajiem svanu torņiem.

Līdz muzejam nav tālu, taču kāpiens pa stāvajām un bruģētajām Mestia ieliņām bija pamatīgs, ņemot vērā, ka pirms 5 minūtēm tikai piecēlāmies no galda.

img_0600

Vietējā muzeja darbone Larisa mūs laipni sagaida. Viņa savulaik ieprecējusies svanā, kura dzimtai pieder šāds tornis un izveidojusi muzeju, lai stāstītu iebraucējiem par šā reģiona kultūrvēsturisko mantojumu.

6

Kā izrādās Svanetijā gandrīz katrai svanu mājai ir savs 10-25 metrus augsts tornis, kuri celti no 6. līdz 16.gs. Tie kalpoja drošības nolūkos pret negaidītiem viesiem, kā arī pret sniega un zemes nogruvumiem. Draudu gadījumā šādā tornī ģimene varēja nodzīvot līdz pat 2 gadiem. Tornim ir 6 stāvi, pagrabs, liela dzīvojamā telpa ar pavardu, pat sava soda istaba, kurā ieslodzīja par dažādiem noziegumiem. Katram tornim bija arī slepeni pazemes tuneļi savienoti ar kaimiņu īpašumiem, kuros bija ierīkotas arī viltus ejas, lai tajās iemānītu ienaidnieku un pretim aizveļot akmeņus ienaidnieks tur arī paliktu.

82

Ekskursijas beigās Larisa aizslēdz muzeja vārtus, bet mums atļauj pašrocīgi izložņāt visus 6 torņa stāvus saviem spēkiem. No augšas var paskatīties uz skatu pāri Mestia pilsētai, kur nakts melnumā gandrīz katrs šejienes tornis ir speciāli izgaismots.

img_0598

Vakarā vēl papļāpājam pie vīna glāzēm, sazināmies ar mājniekiem, jo katram no mums gribās zināt kā iet mazajiem ķipariem un dodamies gulēt.

15

Kamēr mēs pa kalniem, tikmēr mūsu mazā dāma kopā ar vecvecākiem bauda pēdējās siltās rudens dienas pie jūras. Mēs ar vīru varam tikai nopriecāties, ka Rēzija labi pavada laiku. Ik pa laikam meita pieminot mammu un tēti, bet opīši veiksmīgi novērš domas uz citām lietām, lai lieki nesatrauktu mazo sirsniņu. Šī jau ir 3 reize, kad abi ar vīru dodamies garākās brīvdienās bez meitas, tāpēc esam iemācījušies baudīt nopelnīto atpūtu un neuztraukties par Rēziju, jo zinām, ka viņa ir drošās rokās.

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies apskatīt pasaulē otro augstāko dambi un apbrīnot Martvilli kanjonu.

Dalies ar mūsu ceļojumiem arī šeit....Share on FacebookTweet about this on TwitterShare on Google+Pin on Pinterest

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *