Esam Gori pilsētā un viesu nama saimniece mums iesaka apmeklēt šeit esošo Staļina muzeju un cietoksni pilsētas sirdī. Diemžēl visam laika nepietiek un vienojamies par pastaigu pa parku pie Staļina muzeja.
No mūsu 7 cilvēku kompānijas neviens neizrādīja lielu dedzību redzēt muzeja ekspozīciju, tāpēc rīta agrumā nopētījām muzeju tikai no ārpuses. Te atrodas Josifa Staļina statuja un turpat blakus arī viņa dzimtās mājas, kas ierīkotas zem speciāli veidota jumta, parks ar rožu stādiem un strūklakām, kas diemžēl tajā brīdī nestrādāja.
Pavisam neilga, 14 km gara, brauciena attālumā atrodas Uplistsikhe alu pilsētiņa. Pēc Vardzia alu pilsētiņas šī neliekas tik iespaidīga, bet tomēr ir apmeklēšanas vērta. Dikti laimējās, ka esam ieradušies vieni no pirmajiem, jo mūsu pastaigas beigās pretim jau nāca grupas, kas piebraukušas ar autobusiem.
Uplistsikhe ir 2500 gadus sena alu pilsēta, kurā savulaik ir dzīvojuši 20`000 iedzīvotāju! Klintīs ir izcirstas dzīvojamās telpas, tādos kā padziļinājumos, es gan teiktu bedrēs, izveidotas atsevišķas istabas ar ugunskura vietām, zem klajas debess.
No klints augšā esošās baznīcas paveras pasakains skats uz kalniem un apakšā esošo upi.
Pirms braukšanas vēl laiski pasēžam kafejnīcā ar rīta kafijām, nopērkam pa suvenīram un esam gatavi doties vīna reģiona Kahetijas virzienā, bet pirms tam mūsu vīriešus vēl uzrunā blakus automašīnas šoferītis, kas uz šejieni atvedis tūristus. Viņš mums laipni izstāsta pa kuriem ceļiem labāk braukt un vēl padalās ar dažādiem noderīgiem padomiem, bet beigās sacienā ar čaču. Mēs arī parādā nepaliekam, jo pirms brauciena visi draugi sarunājām, ka nopirksim mazos Rīgas balzāmiņus, lai šādos brīžos būtu kāds suvenīrs arī no Latvijas.
Pa ceļam uz Kahetijas reģionu nekādi nesanāk mest līkumu Mtskheta pilsētai, kas ir Gruzijas pirmā galvaspilsēta. Te mēs dodamies apskatīt Jvari katedrāli, no kuras paveras skats uz Mtskheta. Šeit uztaisīt bildi ir “must have” 🙂
Ja jau esam uzkāpuši kalnā ar katedrāli, tad jāieiet paskatīties kā izskatās iekšā.
Viss vienos mūros un mazos, mazos lodziņos! Dāmām pie ieejas ir jāpaņem galvassegas vai arī jātin ap galvu savs lakats. Kā jau baznīcās – altāris, ikonas, ko vietējie cītīgi apglāsta un noskūpsta. Pati baznīciņa iekšpusē nav liela un te nav ierasto solu, kur apsēsties un nolūgties.
Pusdienas nolemjam ieturēt pašā Mtskhetas sirdī, kas izrādās ļoti apburoša pilsēta ar savu viduslaiku šarmu. Te atrodas kārtējais Dievnams ar kārtīgu aizsargmūri, šauras bruģētas ieliņas ar kafejnīcām un suvenīru bodītēm. Viss tāds tūristiem draudzīgs un uzprišināts līdz pilnībai 🙂
Pilnus maisus piepirkuši ar čurčelām, sēžamies auto, jo priekšā 130km līdz Sighnaghi pilsētai. Kahetijas reģions ir Gruzijas līdzenākā daļa, tāpēc braukšana iet nedaudz raitāk. Pa ceļam redzam vīnogu laukus un tieši tagad septembra beigās ir ražas novākšanas laiks.
Pie vīnogu laukiem stāv nebeidzamas automašīnu rindas, kur kravas mašīnām piekabes ir pilnas ar vīnogām, bet mazākie žigulīši steidz piekrāmēt pilnus bagāžniekus.
Pa ceļam, šosejas malā, ieraugām vīna degustācijas un arī pārdošanas veikaliņu un tas bija viens no obligātajiem piestāšanas punktiem. Ak, dieniņ! Iespējams tā bija kļūda, ka šeit piestājām, bet varbūt nē….
Sākumā nosmeķējām visas 4 piedāvātas izlejamo vīnu šķirnes, līdz beidzot vīna glāžu daudzumus mūsu rokās sāka kļūt nekontrolējams, tāpēc katrs iepirkām pa vairākiem litriem šīs brīnum gardās dziras, gan degustācijai pa ceļam busiņā, gan aizvešanai uz mājām. Nu, un kā Tu nepirksi, ka Kindzmarauli vīns litrā maksā tikai 4 lari (1,40 Eur)!!!
Līdz ar tumsu ieradāmies Sighnaghi pilsētā, kas jau nakts melnumā tā likās pievilcīga ar savu neizsakāmo šarmu, ko piedod pilsētas mūri. Rīt atkal jauna diena, lai iepazītu Sighnaghi dienā un dotos uz mūsu nākamo galamērķi – Armēniju.
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā dodamies jau uz Armēniju.