Šodien dodamies 2 dienu pārgājienā pa Kambodžas džungļiem. Līdzi ņemam tikai lietas, kas nepieciešamas vienai naktij. Pārgājiena organizatori mums ir sarūpējuši 3l ūdens uz vienu cilvēku, sedziņu un šūpuļtīklu. Loģiski, ka viss tas ir jānes uz saviem pleciem, tāpēc neko lieku somās neliekam.
Saule vēl nav uzlēkusi pietiekoši augstu, lai sāktu cepināt, tāpēc tīri priecīgi un enerģijas pilni uzsākam savu pārgājienu kopā ar pavadoni vārdā Vana.
Pēc divu km pievarēšanas sāku just, ka man ir noberzta kāja, jo es nebiju uzvilkusi zeķes. Jā, jā, zinu….. Liels paldies ceļabiedram Normundam, kas piešķīra man savas super zaļās zeķes, kas padarīja trakus uzmācīgos tauriņus.
Sākumā mūsu ceļš vijās cauri stepei, kur pavērās tāds plašums, ka elpa aizraujas. Manā galvā nemitīgi uzplaiksnīja skati no dokumentālajām filmām, ka nu, tik lauzīsimies cauri džungļu biezoknim ar mačeti rokās, bet džungļi nav tikai liānām pilni tropu meži 🙂
Jau pēc neilga laika mēs iegājām tropu mežā un tas bija kā atvieglojums, jo likās, ka ir palicis nedaudz vēsāks.
Gluži kā bērnudārza silītes grupiņa visi paklausīgi gājām rindiņā pa džungļu taku, jo ik pēc 4m redzamās tarantulu mājiņas lika būt možiem. Dzīvība šeit patiesi kūsā, jo tālumā varēja dzirdēt mērkaķu saklaigāšanos, redzēt termītu izveidotus kalnus, mazus baltus zirneklīšus, kas uz pirmo acu uzmetienu liekas, ka ir pūkas no kāda auga.
Nosvīduši un noguruši bijām nogājuši tikai pusi no dienas maršruta. Lai arī vēderi vēl pusdienas neprasīja, tomēr redzot, ka mūsu pavadonis ar saviem 2 palīgiem, kas nesa pārtiku un katlus, taisīja maltīti, arī apetīte sāk rasties.
Nevarētu teikt, ka mūs sagaidīja restorāna cienīgs ēdiens, bet es biju laimīga par to pašu. Diemžēl mans vēders un arī garšas kārpiņas īsti nav iemīlējušas Āzijas ēdienus. Tā teikt es mīlu Āziju, bet nemīlu viņu ēdienu, tāpēc pusdienās ēdot nūdeļu zupu (mūsu Rolton) biju gandrīz septītajās debesīs.
Saulīte bija uzkāpusi pašā zenītā, karstums bija pieņēmies un arī manas kājas sāka just, ka vairs nav labi. Lai arī man kājās bija apavi, kas nekad nebija sagādājuši grūtības, tomēr gandrīz +40 grādu karstums lika sapampt gan kājām, gan roku pirkstiem. Līdz ar kāju sapampšanu arī apavi sāka spiest un tā sākās mans trakākais un mokošākais pārgājiens. Normālos apstākļos es būtu gājusi plikām kājām, bet džungļi sāka palikt biezāki, lapas čaukstēja zem kājām un doma, ka varu satikties ar čūsku vai tarantulu mani nemaz neiedrošināja tos novilkt.
Pēc 6km es biju gandrīz nesama, taču mutīt turēju ciet, jo zinu cik kaitinoši ir, kad kāds nepārtraukti čīkst. Mazā kafejnīciņa bija kā balva pirms mūsu apmešanās nometnē. Auksti dzērieni un iespēja atvilkt elpu.
Vēl jāiztur tikai kādi 2km un būsim mūsu naktsmītnē. Mūsu pavadonim Vana kafejnīcā stāvēja motocikls un man laimējās, ka viņš pusceļā uz nometni paķēra mani.
Mūsu šī nakts apartamenti bija bambusu saslieta nojume un līdzi paņemtie šūpuļtīkli. Šūpuļtīkls ir ar moskītu sietu, kas pasargās no mazajiem “kodējiem” arī tad, kad saldi gulēsim.
Kamēr nebija palicis tumšs steidzāmies uz upi, lai nopeldētos, nomazgātos un nedaudz atvēsinātos. Nosēdējām ūdenī 1,5 stundu un izkāpām ārā tikai tādēļ, ka sākām pārlieku izmirkt.
Domāju nav grūti aizdomājies, ka mūsu bambusa nojumītē nav elektrības, tāpēc vakariņas ieturējām romantiskā gaisotnē 🙂
Kā man patika sarunas sveču gaismā, kad tuvāk iepazīsti savus ceļabiedrus un atklāj, ka mums ir tik daudz kopīga.
Mans vīrs gulēšanu šūpuļtīklā atzina par labu esam, turpretim man tā neraisīja nekādas emocijas. Pa nakti vienā brīdī pamodos no liela blīkšķa, jo viena no mūsu kompānijas meitenēm pamanījās no šūpuļtīkla izkrist 🙂 Gadās arī tā 🙂
No rīta piecēlos un sapratu, ka šodien nebūšu gājējs. Kājas vēl joprojām piepampušas kā bluķi, apavos ievilkt nevaru, kāju īkšķi palikuši zili un viens no nagiem ir ieplīsis vertikāli. Ar mūsu pavadoni sarunājam, ka viņš uz ciemu aizvedīs guļammaisus un tad brauks pakaļ man, bet tikmēr es vai nu, sēžu viena džungļos un viņu gaidu vai arī mēģinu iet kopā ar visiem un pusceļā mani paķers. Protams, otrais variants mani uzrunāja vairāk.
Izrādījās, ka pāris km izvērsās jau 6km un es nespēdama izturēt sāpes, tomēr gāju basām kājām. Svētlaime pilnīga, ja neskaita nokaitēto zemi.
Es ilgi domāju vai pareizs lēmums ir neizbaudīt otrās dienas haikingu un padoties, taču beigās par savu izvēli nemaz nenožēloju, jo šajā dienā gājiens bija pārsvarā pa automašīnu izbraukātiem ceļiem. Tad nu, pilnīgā mieriņā sēdos mocim mugurā un braucu uz ciemu.
Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.
Nākamajā rakstā par mūsu piedzīvojumiem Kambodžā par paradīzi Kambodžā – Koh Rong salu.
