Portugāle. Algarves reģions. 14.diena. Nobeigums

November 25, 2016 admin No comments exist

Šodien ir ceturtdiena 01.09.2015. un jau rīt celsimies agri no rīta, lai dotos atpakaļ uz rudenīgo Latviju, tāpēc pēdējā diena vēl ir jāpavada ķerot mirkļus, emocijas, piedzīvojumus, smaidus, sauli, ūdeni un nesteidzīgumu. Ar taksi esam atbraukuši līdz Portimao ostai, kur mēs dosimies izbraucienā ar katamarānu. Rēzijai šis būs pirmais brauciens pa ūdeņiem un vēl nezinām kā viņai tas ies pie sirds.

1

Mēs uz klāja uzkāpjam vieni no pirmajiem un ieņemam vietas katamarāna priekšpusē, kur ir gan galdiņi ar krēsliem, gan arī mīkstie pufi. Pavisam noteikti zināju, ka Rēzija jau drīz vēlēsies laisties pusdienas miedziņā, tāpēc arī pufi būs lieliska vieta, kur ieritināt mazo dāmīti.

2

Kādas 30 minūtes pēc atiešanas no ostas, Rēzijai sanāk miedziņš. Motora nepārtrauktā rūkoņa un viļņu šūpošana Rēziju ieaijā un viņa gluži kā mākonītī, ieslīgst pufā. Apkārtējie atpūtnieki un apkalpojošais personāls tikai priecājās par aizmigušo jaunkundzi. Esam vienīgie ar mazu bērnu, tāpēc šķiet, ka visi mūs jau pazīst 🙂

3

Esam pietauvojušies un sākam sadalīties grupiņās, lai pārsēstos mazākās laivās un dotos apskatīt klinšu alas no okeāna puses. Rēzija kā zinādama pieceļas un mums viņa nav lieki jāmodina. Vēl pirms iesēžamies laivās iedodu meitai uzēst biezenīti no izspiežamā iepakojuma, uzvelkam vestes un esam gatavi.

Rēzija glābšanas vestē izskatās tik apburoši. Man smaids līdz ausīm, jo tas izskatās tik mīļi 🙂

20151001_133102

Uzticu Rēzijas iecelšanu un turēšanu laivā tētim, jo zinot cik neveikla mēdzu būt, tad labāk lieki neriskēt 🙂

56

Iekārtojamies laivas pakaļgalā pie paša motora. Uzsākot braukt Rēzija nobīstas un sāk raudāt un es jau nodomāju, ka “bimbā” ir. Tagad visu laivošanas laiku noraudāsim!!! Pēc 15 sekundēm Rēzija jau ir mammas klēpī un raudāšana ir rimusies un nu, jau smaids ir pa visu seju un varam mierīgu sirdi, bez kreņķiem aplūkot okeāna izveidotās alas.

5

Kamēr 30 minūtes braucām ar motorlaivu, tikmēr Rēzija cītīgi košļāja un sūkāja glābšanas vestei piesieto svilpīti.

4

Pēc atgriešanās uz klāja mūs gaidīja bagātības pusdienas ar gaļām, dārzeņiem, sulām un vīniem. Ēd cik lien 🙂

Pēc pusdienām paziņoja, ka tie, kas vēlas var pieteikties, par atsevišķu samaksu, izbraucienam ar ātrgaitas laivu. Tajā brīdī es gandrīz nokritu ceļos, lai izlūgtos šo braucienu, jo zināju, ka kādam ir jāpaliek pieskatīt Rēzija. Tātad mamma vai tētis. Knapi…knapi es tomēr izlūdzos, ka došos vizināties, bet jūtu, ka vīrs arī dikti jo dikti vēlas izbraukt ar ātrgaitas laivu, jo neviens no mums to nav izmēģinājis. Vienā brīdī iedomājamies, ka varētu palūgt vai meitene no apkalpojošā personāla varētu pieskatīt mūsu meitiņu, kamēr vecāki izvizinās 🙂 Mums pat nebija portugāļu meitene jāpierunā, jo jau iepriekš viņa mums lūdza vai var Rēziju paturēt rokās, spēlējās un ākstījās ar meitu, tāpēc viņa uzreiz piekrita. Ja nu, gadījumā Rēzijai uz mirkli uznāk neoma, tad iedevām sosi, cepumus, biezeni un vecāki devās baudīt ātrumu, vēju un viļņu šļakatas sejā 🙂

60

Mēs ar vīru sēdējām pašā priekšā, kur vislabāk var izjust ātrumu un inerci. Kaut kas vienreizējs!!! Bija brīži, kad acis bija grūti atvērt, jo šļakatas sitās sejā, bet rokas nevar atraut, jo saproti, ka ātrums ir tik liels, ka savādāk nenoturēsies. Aizmugurē mums sēdēja britu pāris, kam ar humora izjūtu viss bija vislabākajā kārtībā un tā nu, mēs kopīgi izbaudījām labu kompāniju, smieklus, jokus un ātrgaitas laivas sniegto adrenalīnu 🙂

10

Tie bija mūs labāk iztērētie 10Eur visa ceļojuma laikā!!! Kur vēl pa tādu naudiņu varēsi izbraukt ar ātrgaitas laivu? Un ko darīja Rēzija? Viņa kopā ar portugāļu meiteni bija ciemos pie kapteiņa. Rēzijai pat atļāva pastāvēt pie katamarāna stūres! 🙂 Bija paguvusi iepazīties ar bāra puišiem, izstaigājusies pa otro stāvu un nevienā brīdī nav raudājusi vai pamanījusi, ka mamma ar tēti uz mirkli ir prom. Tik labi! Mēs ar vīru neizsakāmi priecīgi, ka mūs meita nav no raudātājām 🙂

12

Vakarā pirms atgriešanās Latvijā nolēmām, ka sapucēsimies un apmeklēsim restorānu, lai skaisti noslēgtu šo burvīgo ceļojumu. Vakariņas ar skatu uz okeānu, saulrietu un kūrortu, kas ieslīgst naktī!

Baudījām katru mirkli, katru kumosu un skatu no terases. Nesteidzīgi un neiespiesti!

9

Tētis nolēma, ka paliks uzticīgs portugāļu nacionālajam ēdienam Cataplana (sautējums ar jūras veltēm), jo Latvijā šādas garšas nobaudīt diez vai izdosies. Arī Rēzija nesmādēja pa kādai mīdijai vai garnelei.

img_0292

 Ļoti patika, ka šajā restorānā bija piedomāts, lai paši mazākie restorāna apmeklētāji justos lieliski. Šķīvīši ar multfilmu varoņiem, ēdiens, ko var dot arī bērniem, barošanas krēsliņi. Mēs gan krēsliņus nekur neizmantojām, jo Rēzija tajos var nosēdēt vien 4 minūtes un jēga maza 🙂 Protams, atbilstoši ierīkotas labierīcības un draudzīgs apkalpojošais personāls.

20151001_214132_lls

Atpakaļceļā uz viesnīcu Rēzija jau ir ieritinājusies ratos un čuč, bet mēs ar vīru lēnu garu vēl baudām naksnīgo Portugāles dabu.

11

No rīta ar autobusu dodamies 1,5h brauciena attālumā līdz lidostai. Pa ceļam pavadone vēl pastāsta interesantus faktus par Portugāli un iepriekšējās dienās redzēto ekskursijās. Pie viena uzzinām, ka arī autobusā visiem pasažieriem ir jābūt piesprādzētiem, jo šeit uzliek sodu tieši pasažierim, nevis šoferītim un sods bija gana iespaidīgs – nedaudz virs 100Eur. Es ceru, ka mūs neviens nepārbaudīs, jo Rēzija ir kā dzīvsudrabs un kāds tur piesprādzēties, ja nav autobeņķīša.

8

Lidojums ir viegls! Mums laimējas, ka lidmašīnā blakus vieta ir brīva un tas nozīmē, ka varam brīvāk sēdēt, jo arī Rēzijai ir savs krēsls. Līdzi mums ir cepumiņi, dzeramais un dažas uzkodas, ko bijām nopirkuši veikalā. Mantas Rēzijai neinteresēja, jo sēdekļu priekšā ievietotie bukleti un žurnāli bija pats interesantākais 🙂

7

6

Esam mājās! Nedaudz satuntulējušies, bet tikai tik daudz lai uzreiz iesēstos automašīnā 🙂

Kā mums gāja pēc atgriešanās mājās? Iebraucām pie vecvecākiem paņemt savu auto, lai dotos tālāk uz mājām Jūrmalā. Tur, protams, mūs sagaidīja ar zupiņu, kartupelīšiem un kotletītēm. Rēzijai gluži vai atvērās “ēdamais noskaņojums”, jo ceļojuma laikā ēda vidēji daudz. Tagad saēdās gan zupiņu, gan kotletīti, gan no siltumnīcas pēdējos mazos tomātiņus. Aizbraucām mājās un mazā jau bija guļoša un ielikām tikai gultiņā. Pēc 40min augšā un raud vienā raudāšanā. Domājām, ka nobijusies, ka cita vieta un nesam pa māju, lai apskatās, ka viss ir labi. Raudāšana nerimstas un nolemjam ņemt sev blakus! Pēc tā kā meita sāk raudāt sapratu, ka Rēzijai no tās trakās pieēšanās sāp vēderiņš. Noņēmāmies kādu 1,5h līdz aizmiga mums pa vidu. Ko tik nedarīsi, lai bērnam būtu labi! Nekas, ka vecāki slikti gulējuši 🙂 Galvenais, ka jau nākamajā dienā viss bija atkal vecajās sliedēs un arī miedziņš bija tas pats vecais un labais 🙂 Mācība mums, jaunajiem vecākiem!

20151001_211751

Liels paldies visiem, kas lasīja par mūsu piedzīvojumiem Portugālē. Tagad mūsu sirdīs ir vēl viena valsts, kurā esam iemīlējušies 🙂

Gaidām jaunus ceļojumus un jaunus piedzīvojumus 🙂 un pačukstēšu… tie būs pavisam drīz:)

Seko mūsu ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Dalies ar mūsu ceļojumiem arī šeit....Share on FacebookTweet about this on TwitterShare on Google+Pin on Pinterest

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *