Šodien ir svētdiena un varam atpūsties pirms rītdien gaidāmās ekskursijas. Ja iepriekšējā dienā tralinājām pie baseina, tad šodien obligāti ir jādodas uz okeānu.
Mūsu viesnīcai tuvākā pludmale atradās 8-10 minūšu gājienā. Pēc labi paēstām brokastīm, mazā dāma nolēma, ka varētu vēl nosnausties pirms mesties okeāna viļņos.
Jāmin, ka mājās Rēzijai ļoti garšo piens. Mājās dzeram pārsvarā lauku pienu, bet ja tā nav, tad arī veikala piens nav smādējams, tad nu, arī šeit esot vienu vai divas reizes dienā iedodu pa glāzei izdzert. Ej tu sazin vai tas bija no piena, kas nav gluži pierasts mūsu vēderiem vai iepriekšējās dienas sapirkto labumiņu, proti, vīnogu apēstais daudzums, bet Rēzijas puncim tas galīgi nepatika. Neatceros pēdējo reizi, kad mainot pamperus, pat man palika slikti 🙂 Ņemot vērā visus apstākļus un to, ka rīt jādodas ekskursijā uz visu dienu, tad piens no mūsu ēdienkartes uz laiku tika izslēgts.
Viss krasts bija klinšains, tāpēc arī piekļūšana pie pludmales ir tikai noteiktās vietās, kur ierīkoti celiņi. Bija, protams, arī vietas, kur ir stāvas un augstas trepes, bet mums galīgi negribējās stiept ratus gan lejā, gan pēc tam augšā.
Divas reizes diennaktī ir vērojams paisums un bēgums. Vietām paisuma dēļ nav iespējams aizietu uz blakus pludmali, kur iepriekš bēgumā to varēja. Tā bija arī ar mums 🙂 Lai tiktu uz savu izraudzīto vietu bija jāgaida līdz aiziet vilnis un tad žigli jāskrien ar ratiem cauri ūdenim, līdz atkal nāk nākamais vilnis, kas šļakstoties triecas pret klinti.
Pludmalē atpūšas ļoti daudz cilvēku ar maziem bērniem. Šķiet mēs bijām vienīgie, kam bija tik lieli rati pludmalē, jo vairums izvēlas lietussarga tipa ratus vai vispār nāk bez tiem, bet jāsaka, ka ar lietussarga tipa ratiem vecāki varētu būt visai nelaimīgi, jo beigu galā stieptu tos uz pleca 🙂 un vēl jau ir tas vecums, kad pa dienu gribas arī pagulēt.
Atraduši vienīgo ēnas pleķīti, kas krīt no klints, atstājām guļošo ceļotāju guļam, kamēr paši turpat nopeldējāmies. Protams, ka nepagāja ne ilgs brīdis, kā mazais jau ir gatavs jauniem piedzīvojumiem.
Šķiet pirmā lieta pēc pamošanās, kas iešāvās Rēzijas galvā bija tikt līdz ūdenim. Tā tik bija laime! Jā, te jau nav kā pie mums jūrā, kur ir tās mazās peļķes un bērni pa turieni vien ņemas. Šeit visu laiku jāstāv klāt, jo viens ir viļņi, bet otrs – tie mazie jau tik brien iekšā 🙂 Ūdens neapšaubāmi sāļš, taču pēc sajūtām liekas, ka Vidusjūrā tas ir krietni sāļāks.
Gandrīz neizbēgami ir tas, ka bērns kaut ko ieliks mutē. Protams, ka es skatījos un uzmanīju cik varēju, bet bērni ir žigli un pat, ja kaut kas ir mutē, tad ne vienmēr vari tajā tikt. Tā pat bija ar mums. Rēzija tik sāka klepot, uzreiz sapratu, ka būs kaut ko pagaršojusi. Sekoja vēmiens un jā, vainīgs bija mazais gliemežvāciņš, kas acīm redzot likās garšīgs. Pēc tam pati saprata, ka šitos ēst nav vērts 🙂
Mani nedaudz tracināja tās smiltis, kas ir visur, īpaši, kad bija jāpaēd. Jogurtu mēs apēdām bez problēmām, ja neskaita brīžus, kad ar savu smilšaino roku grib iebraukt trauciņā, bet, kad tiek pieprasīts cepums, tad vēlāk tas jau izskatās pēc smilšu rauša 🙂 Nu, nespēju es mierīgi uz to noskatīties 🙂
Pāris stundas pa pludmali un apetīte liek par sevi manīt. Ieturējām pusdienas krodziņā pie paša okeāna. Vīrs sev par pienākumu uzlika katru dienu ēst kaut ko no jūras veltēm vai zivīm, bet es atturējos, jo galīgi neiet pie sirds. Tad nu, Rēzijai bija iespēja paēst gan no tēta zivis, gan no mammas gaļiņu.
Brīžam pēc kroga apmeklējuma kauns vai sametas, jo pēc mums paliek tāda cūku kūts. Rēzija ik pa laikam nomet zemē kādu kartupeli, tomātu, tad izdomā, ka jāsaplucina salvetes vai pastrādā kādas citas blēņas. Lielumu jau paceļam, bet laikam jau jāsarod ar domu, ka kādu laiku vēl tā būs 🙂 Pēc pusdienām vēl aizgājām uz viesnīcas baseinu nopeldēties, jo okeānā lielo viļņu dēļ nekāda peldēšana nesanāk.
Nākot tuvāk vakaram pabarojām Rēziju, sēdinām viņu ratos un devāmies vakariņās. Pa ceļam redzam, ka meitai nāk miegs un par visām varītēm mēģinām viņu noturēt augšā, lai viņa gulētu, kad būs vakariņas. Nu, lai vecāki arī varētu mierīgi pasēdēt 🙂 Ha, visi mūsu centieni tika ignorēti, jo viņai tā nāca miegs, ka bija jau smieklīgi skatīties kā acis griežas uz otru pusi 🙂
Tā arī mazā lēdija aizmiga pirms 20:00 un nogulēja līdz pat rītam. Galu galā nākamajā rītā jau 05:50 ir jāstartē! Mums ar vīru tās bija vienīgās vakariņas un ēdienreize kā tāda, kad varējām mierīgi pasēdēt, paēst, iedzert vīnu un vēl izbaudīt desertu. Parasti kāds no mums vaktē, ko dara Rēzija 🙂
Kā jau katru vakaru mūsu pastaigu uz viesnīcu pavadīja cikādes dziesmas un jau rīt izbraucam 05:50 pirmajā ekskursijā uz Spānijas pilsētu jeb Andalūzijas galvaspilsētu Sevilju. Tas tik būs pārbaudījums vecākiem un Rēzijai!
