Category: Gruzija, Armēnija

Tik daudz ir dzirdēts par Gruziju un tik daudzi tur jau ir pabijuši…. Arī mans mīļotais vīrs pirms nepilniem 2 gadiem nolēma izmēģināt vēl nebijušus kalnus un iemainīja jau zināmos Alpus pret Kaukāza valdzinājumu 🙂 Es toreiz paliku mājās, jo nevarēju iedomāties kā atturēties no vilinājuma slēpot un apvienot to ar 6 mēnešus jaunās meitas auklēšanu 🙂 Labi vien bija, ka palikām mājās, jo visu to laiku noslimojām!

Kad Renārs atbrauca no Gruzijas, sajūsma un entuziasms nevarēja rimties un tika apsolīts, ka arī manām acīm ir jāredz šis burvīgais pasaules stūrītis! Vēl vairāk….brauksim ne tikai baudīt Gruzijas āres, bet arī kaimiņu valsts Armēnijas viesmīlību.

Kad pamazām sākām sapņot par Gruziju, neviļus savos plānos ievilkām mūsu tuvākos draugus. Tad nu, šajā ceļojumā būsim kuplāka kompānija.

Diemžēl mūsu plāni strauji izmainījās nākot tuvāk ceļojuma noliktajam datumam un tika nolemts, ka Rēžuks paliks mājās un vecāki laidīs iekarot Gruziju un Armēniju jeb pilnībā nodoties Kaukāza gūstā.

Kāpēc Rēzija nebrauc? 

Mazā dāma, lai arī pierādīja Norvēģijas roadtripā, ka ir gana izturīga, tomēr šoreiz ir nedaudz savādāki apstākļi. Līdzīgā braucienā devāmies pirms 5 gadiem uz Rumāniju vēl neprecēti un bez bērniem, kā arī nesenais Norvēģijas brauciens lika atcerēties cik satriecoši forši ir doties izpētīt valsti pašu spēkiem, bet vienlaikus cik nogurdinoši mēdz būt šādi roadtripi. Ceļš ir garš un grūts, naktsmājas ne vienmēr izdodas atrast kā uz pasūtījumu un to meklēšana mēdz ievilkties līdz tumsai un Rēzijai tas, tomēr ir par grūtu. Šādos braucienos arī dienas ritms tiek izjaukts, jo pusdienas laiks jānoguļ autobenķī un ne vienmēr tas ir pietiekoši ilgs. Dāmīte ir tikko atsākusi bērnudārza gaitas, kas pirmajās dienās nenācās viegli, tāpēc negribas pēc ceļojuma atkal iet visam cauri. Otrs, nav noslēpums, ka 2 gadi bērnam ir niķu, kašķu un raksturiņa izrādīšanas laiks. Arī Rēzija ir maza “drama queen”, kad brīžam liekas, ka dzirdi kā tavas nervu šūnas uzsprāgst vienā momentā. Beigu, beigās mīļie vecvecāki paši piedāvāja, ka ir ar mieru pieskatīt mazmeitu un palaist mūs atpūsties jeb paņemt brīvsoli no saviem vecāku pienākumiem 🙂

Ja godīgi, tad man, kā mammai, šī ir pirmā reize, kad es iekšēji pārdzīvoju, ka nevaru doties piedzīvojumos ar Rēziju, bet lieliski apzinos, ka, tikai tā iemesla dēļ, kad gribu viņu visur ņemt līdzi un likt savas iegribas augstāk par meitas vajadzībām, nebūs labi viņai un pienāk brīdis, kad pauze nenāk par sliktu 🙂 Tas nozīmē tikai to, ka esam savai karalienei parādā laisku atpūtu, bez skriešanas, ar labu diendusu, ūdens priekiem un citām aizraujošām nodarbēm 🙂

Tad nu, sanāk, ka šoreiz esam vesela vecāku kompānija, kas dodas brīvsolī bez bērniem. Mūsu Rēziju (2 gadi 2 mēneši) pieskatīs ome ar opi, tupretim vieniem draugiem mājās paliek 4 gadus jauna dāmīte, otram – 8 gadīga meita, bet trešiem – divi puikas – 2,5 gadi un 9 gadi.

Ceļotāji: Linda, mans liktenīgais vīrietis un lieliskais vīrs- Renārs, draugi – Kaspars, Ģirts ar sievu Annu, kā arī Gints ar sievu Māru.

Kad mēs dodamies iekarot Kaukāzu? Pavisam drīz….

Lidojums turp:

23.09.2016. Rīga – Tbilisi 22:55 – 03.25 (lidojuma ilgums 3h 30min)

Lidojums atpakaļ:

08.10.2016. Tbilisi – Rīga 04:10 – 06:45 (lidojuma ilgums 3h 35min)

Lidojam ar AirBaltic aviokompāniju. Biļetes lidojumam mūsu ģimene nopirka jau agrā pavasarī, ieskaitot Rēziju. Ņemot vērā, ka Rēzija ir “gandrīz pilngadīga”, ja skatās no avio lidojumu redzes punkta, proti, 2 gadus jauna un visas zīdaiņu ekstras ar bezmaksas ratiem jau ir aiz muguras, aviobiļetes cena Rēzijai, no mūsu pieaugušo biļetes cenas, atšķīrās tieši par 20€ lētāk un klāt vēl reģistrējamā bagāža, kura izmaksā 29,99€ katrā virzienā! Līdz ar to, ka ne viss notiek kā plānots, tad Rēzijas biļete šoreiz paliek samaksāta un aiziet vējā! Vienīgais labums, ka reģistrētā bagāža ļaus mums nedaudz brīvāk izpausties ar mantām, ko liksim koferos 🙂

Ar ko mēs pārvietosimies? 

Road trips…tātad jābūt auto 🙂 Jūnija mēnesī jau laicīgi iznomājām busiņu (Mercedes Benz Vito) 8+1 vieta no vietējā Gruzijas kantora GSS Car Rental un tagad gaidām ar nepacietību, kas par aparātu būs tajā galā!
Vienlaikus ar auto nomu, pieteicām arī autosēdeklīša nomu un ar to rēķinājāmies, ka tie būs papildu tēriņi. Patīkams bija pārsteigums, kad tika atsūtīta ziņa, ka sēdeklītis būs par brīvu 🙂 To, protams, atteiksim, jo mazie bosiki šoreiz paliek mājās 🙂

Jāsaka, ka līdz šim komunikācija ar šo auto nomu ir bijusi apbrīnojami laba. Vienlaikus ar viņu starpniecību esam arī nokārtojuši atļauju šķērsot Gruzijas/Armēnijas robežu, kā arī nosūtījuši info par visiem šoferīšiem, kas turēsies pie stūres šajā piedzīvojumā.

Kāds ir plāns?

Plāns ir un plāna nav 🙂 🙂 🙂 Sākumā bijām iecerējuši arī Azerbaidžānas apceļošanu, bet diemžēl pinķerīgās vīzas iegūšanas dēļ atteicāmies no šīs domas! Proti, lai iegūtu vīzu ir jābūt uzaicinājumam no šīs valsts vai arī hoteļu oficiālam apstiprinājumam ar visiem zīmogiem! Mūsu plānos ietilpst braukšana, kur acis rāda un palikšana pa nakti vietās līdz kurām tajā dienā būsim tikuši. Tātad…nekādi hoteļi! Mazi viesu namiņi, istabiņas pie vietējiem un līdzīgas vietas! Protams, Latvijas tūrfirmas mums piedāvāja nokārtot Azerbaidžānas vīzu par zināmu summu, bet beigās parēķinot…šoreiz atteicāmies 🙂

Vienīgā viesnīca, ko esam jau laicīgi rezervējuši pirmajai dienai ir Gorgian Guest House on Asatiani, jo ielidojam 03:25 naktī, un diez vai kaut ko prātīgu atrastu nakts melnumā 🙂 taču tajā pašā brīdī nešaubos, ka viesmīlīgais gruzīnu taksists mūs varētu izmitināt arī pie sevis mājās 🙂 🙂 🙂

 

 

Ko brauksim skatīties?

Jau labu laiku kopā ar draugiem/ceļabiedriem esam izveidojuši grupu iekš Facebook, kur risinām dažādus organizatoriskus jautājumus un dalāmies ar vietām, ko vēlētos apskatīt. Paralēli šim čatiņam izveidoju Gruzijas un Armēnijas karti, kurā atzīmēju vietas, kuras vērts nepalaist garām acīm un ausim (ja ir interese, tad ŠEIT  var aplūkot karti ar apskates objektiem, iespējams noder plānojot savus Kaukāza iekarošanas mēģinājumus).

Mums gribas visu 🙂 Kalnus ar sniegotām virsotnēm un zaļu zālīti piekājē, aitu barus uz ceļiem, zvilnēšanu Melnās jūras kūrortā Batumi, uzkāpt augstu jo augstu līdz baznīcai, kuru ieskauj mākoņi, izbraukt pa garāko trošu celiņu pasaulē, pāriet pāri iekaramajam tiltam, izbraukt ar laivu pa kanjonu, degustēt vīnus un Ararat brendiju, ēst šašlikus, hačapuri, čurčellas, hinkaļus un vēl, un vēl, un vēl…

No kuplās kompānijas Renārs ir vienīgais, kas ir bijis Gruzijā! Mēs visi pārējie esam tikai dzirdējuši labas atsauksmes par viesmīlīgajiem gruzīniem, dzēruši viņu vīnus, gan pirktus tepat mūsu RIMI vai atvestus kā suvenīrus…tāpēc katram no mums tā būs cita pieredze, katram sava piedzīvojumu garša.

Nu, ko! Laiks atpūsties tikai sev, uz brīdi aizmirst par bērnudārziem, skolām, brokastu un vakariņu gatavošanu, vienmēr būt “labākajai mammai” un “gādīgajam tētim” (šis punkts ir pats grūtākais), tvert mirkļus, svinēt dzīvi un baudīt, baudīt, jo priekšā gaida garie ziemas vakari 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Ar taureņu dejām vēderā 23.septembra vakarā plkst. 22:55 pacēlāmies spārnos, lai sāktu savus piedzīvojumus divās Kaukāza valstīs – Gruzijā un Armēnijā. Ja par Gruziju ir dzirdēts daudz un dikti, tad Armēnija bija neliels noslēpums, ko vēl tikai ir jāatklāj…taču visu pēc kārtas 🙂

Jau iepriekš Ceļojam ar bērnu Facebook lapā stāstīju, par to kā ceļojuma sākumā “veiksmīgi” atstāju savu fotoaparātu Rīgas Starptautiskās lidostas kafejnīcā, tāpēc daudz bildes ir fotografētās ar mobilo tālruni un, ar atļauju, nozagtas no  mūsu tuvu  draugu fotoaparāta, ar kuriem kopā pavadījām 16 dienas 🙂

Nakts lidojums, protams, nav nekāda pasaka, bet labi, ka tas ir vien 3h 30 minūtes ilgs. Nolaižoties Tbilisi lidostā secinām, ka te nemaz nav tik silti kā bijām plānojuši. Pūš stiprs vējš un bez vējjakas un garajām biksēs būs švaki.

Lieki teikt, ka taksi līdz mūsu apartamentiem nav ilgi jāmeklē. Līp pie mums kā mušas, lai tik aizvizinātu līdz centram. Viens no aktīvākajiem taksistiem, tomēr mūs savanģo, lai braucam tieši ar viņu. Uz mūsu 7 cilvēku lielo kompāniju uzreiz tiek sarunāti divi vieglie auto. No katra auto mums paprasa 30 larus jeb ~11.40 Eur (katram sanāca 3.25 Eur) par aptuveni 30 minūšu ilgu braucienu.

 

Nospriežam, ka šeit taksisti ir kā senos laikos, kad brauc nevis pēc navigācijas, bet gan karte ir paša galvā. Protams, aizbraucot līdz mūsu ielai taksists, tomēr izkāpj no auto, lai nakts melnumā (plkst. 04:00) apjautājos pēc meklētās adreses. Jā…dīvaini, te ar tām adresēm… Ja mums Latvijā ielas plāksnīte un mājas numura zīme ir uz katra ēkas stūra, pietiekošā lielumā un skaidri redzamas, tad šeit ir nepieciešamas īpašas spējas, lai ieraudzītu adresi. Beigās sazvanām apartamenta īpašnieku, kas iznāk uz ielas un mūs laipni sagaida.

Dzīvoklītis super! Šķiet tik plašos apartamentos iepriekš neesmu bijusi nedz ceļojot, nedz pie kāda ciemojoties. Mums 3 pāriem katram sava guļamistaba ar divvietīgo gultu un draugam Kasparam visa plašā viesistaba ar izvelkamo dīvānu 🙂 🙂 🙂

No rīta galva dulla un nevis tāpēc, ka būtu jau paspējuši nobaudīt Gruzijas vīnus vai čaču, bet gan tāpēc, ka gulēts ir gaužām maz… taču neesam atbraukuši zvilnēt gultā, tāpēc ejam ieturēt pirmās gruzīnu brokastis.

Brokastīs, protams, hinkaļi – garšīgi un sulīgi pelmeņu brāļi, hačapuri – ar sieru pildīta maizīte pagatavojama dažādos veidos un formās. Viss dikti garšīgs un sulīgs. Priekš brokastīm pieēsts ir pamatīgi un mums latviešiem tas bija nedaudz par daudz 🙂

Vēl nedaudz izšļūcam pa Tbilisi ieliņām, jo divi no mūsu kompānijas ceļojuma viducī mūs pametīs un viņiem nebūs iespēja redzēt Gruzijas galvaspilsētu. Tad nu, pavisam ātrs ieskats pašā pilsētas sirdī, jo mēs pārējie šo visu skaistumu varēsim baudīt daudz nesteidzīgāk pēdējās divās ceļojuma dienās.

Beidzot ir laiks doties uz auto nomu, lai ieraudzītu mūsu pārvietošanās līdzekli un sāktu ilgi gaidīto roadtripu.

Auto ļoti pieklājīga izskata un tīrs. Auto  nomas darbinieks nodod mūsu rīcībā  mašīnas dokumentus kopā ar pilnvaru, kas nepieciešama Armēnijas šķērsošanai. Tagad šis Mercedes busiņš būs mūs draugs uz atlikušajām 2 nedēļām.

Navigācijā iespraužam pirmo galamērķi – Vardzia, taču maz ticams, ka šodien to izdosies sasniegt, jo jānobrauc 240 km, bet no galvaspilsētas esam “izkasījušies” tikai 13:00.

Izvēlējāmies braukt uz Vardzia pa ceļu, kas iet gar Gruzijas pašiem dienvidiem – gar Turcijas un Armēnijas robežu. Pirmajā braukšanas dienā mums nebija padomā nekādi apskates cienīgi objekti, bet tā nebija nekāda bēda, jo pati Gruzijas daba jau bija KAUT KAS!!! Pamazām galvaspilsētas ielas nomainīja mazāki ciematiņi, līdzenumus nomainīja kalni un Gruzijas dabas ainavas sāka pamazām laupīt mūsu sirdis.

Šķiet visa ceļojuma laikā nebija tāda diena, kad kādam no šoferīšiem ceļa segums būtu bijis kā “pa sviestu smērēts”. Manam vīram, kurš bija pirmās dienas Gruzijas ceļu deldētājs, nācās saskarties ar asfalta segumu, kas pēkšņi pārtop dubļu bedrē vai risēs. Aizmugurē sēdošie šo ceļa gabalu varēja izbaudīt pilnā krāšņumā 🙂

Pavisam nejauši savā maršrutā ieraudzījām visai amizantu tiltu pāri kalnu upei, proti, vilciena vagonu, kas šeit jau stāv vairākus gadus. Iemesls visiem izstaipīt kājas un puišiem, gluži kā bērnībā, izložņāt to no no visām pusēm.

Saulīte jau lēnām sāka slīdēt aiz kalnu virsotnēm un tas nozīmē, ka ar steigu jāmeklē naktsmājas. Pirmajā vietā, kur apstājāmies nevarējām sameklēt kādu, kas varētu mums pateikt vai ir iespējas pārnakšņot, otrajā vietā – braucām pēc reklāmas norādēm uz viesu namu, bet attapāmies kāda gruzīna mājas pagalmā, kur bija sabraukuši teju vai visi viņa rada gabali, tad nu, devāmies meklēt laimi tālāk.

Bijām nosprieduši, ka līdzīgi kā pirms 5 gadiem Rumānijas roadtripā, brauksim cik tālu tiksim un tad meklēsim naktsmājas, proti, skatīsimies abām acīm, iesim pie vietējiem un jautāsim, kur var palikt. Centāmies jau tā darīt, bet neslēpsim, ka mūsdienu tehnoloģijas arī netiek izslēgtas un ņēmām palīgā internetu. Tas mums ļāva saprast cik ir brīvo naktsmāju un cik tālu vēl varam braukt. Stāsts par booking.com Gruzijas stilā, vēl atklāsies tikai nākamajās dienās un par to pastāstīšu vēlāk 🙂

Viesu nami vai citas nakts pārlaišanas iespējas ir tikai tūrisma apskates objektu tuvumā un pa ceļam ciematos norādes nevienas nemanījām. Lai vai kā, tomēr otrās dienas naktsmājas atradām netālu no Vardzia alu pilsētiņas. Viesu nams ar 3 guļamistabām… Mums trīs pārīšiem skaidrs, ka kādam jāņem pie sevis draugs Kaspars, kas šoreiz ceļojumā devies viens. Tad, nu, visu atlikušo ceļojumu dalījām Kasparu uz apli, lai ievērotu vienlīdzības principu ???

Dzīvojām mājā kopā ar saimniekiem un viņu jaunāko meitu, kurai pirms nedēļas bija piedzimis mazais. Saimnieki bija saklājuši bagātīgu galdu – cepti kartupeļi, zivis, vista mērcītē, tomāti, gurķi, pašu cepta maizīte un citi labumi.

Vakaru pavadījām garās sarunās ar mājas saimnieku pie mājas vīna krūkas. Daudz jauna uzzinājām par ikdienas dzīvi, par darba iespējām un visu ko citu, kas mums likās interesants.

Jau rītā celsimies, lai dotos izložņāt Vardzia alu klosteri un nobaudītu izslavēto Borjomi ūdeni, kas nāk no pazemes dzīlēm 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā iejutīsimies īstu tūristu āda un dosimies uz Vardzia alu klosteri un Borjomi pilsētiņu.

Šodien rādās būs jauka diena! Saulīte pārrāpusies pāri kalniem spoži spīd tieši mūsu viesu nama logos. Saimnieki saklājuši bagātīgu brokastu galdu un varam mieloties ar mājas ēdieniem…

Vēl pirms iekāpjam auto saimnieks mums ļauj salasīt pilnu maisu ar vīnogām un plūmēm, kas aug turpat pie mājas.

No naktsmājām līdz šīs dienas pirmajam apskates objektam – Vardzia alu pilsētiņai ir aptuveni 7 km. Īsais ceļa posms ir skaists ar stāvu klints sienu vienā pusē un ar tikpat stāvu, tikai uz leju, otrā pusē.

Vardzia

Pavisam drīz ieraugām Vardzia. Pirms autostāvvietas ir iespēja apstāties un aplūkot šo skaistumu gluži kā uz pasta kartītēm – pilnā garumā un augstumā, lai jau pēc tam piebrauktu tuvāk un sāktu savu ekspedīciju pa alu pilsētiņu.

Šī vieta ir patiešām unikāla un ne, velti tā ir iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā… Lai neieslīgtu garās runās par šīs vietas vēsturi, tad nu, īsumā….

1185. gadā pirmo reizi Gruzijas troni ieņēma sieviete, kura vēlējās izveidot klintīs izcirstu klosteri, lai pasargātu savu tautu no mongoļu patstāvīgajiem uzbrukumiem, tāpēc tika dota pavēle izveidot slepenu pazemes svētnīcu. Alas, kas šeit bija izveidojušās dabīgi tika paplašinātas, izveidojot alu pilsētiņu 13 līmeņos, kas ietvēra vairāk kā 6000 dzīvojamo telpu. Vienīgais veids kā iekļūt šajā pilsētā bija caur slepenu tuneli pie Mtkvari upes.

1283.gadā, nepilnus 100 gadus pēc šīs alu sistēmas izveidošanas, notika stipra zemestrīce, kuras rezultātā atklājās slepenais klosteris. Tik iedomājieties….šīs viss bija kalnā iekšā…pašā tā sirdī, bet zemestrīces rezultātā, kalna priekšējā siena nobruka gluži kā pārlauzt valriekstu uz pusēm ….

Ieeja šajā vienreizējā vietā maksā 3 lari (1,12 Eur) no pieaugušā. Sākumā jārēķinās ar “nelielu” iešanu visai stāvā ceļā līdz esam jau klāt pie klints un te sākas nebeidzamu trepīšu, alu, velvju un citu labirintu daudzums.

Skats tiešām pasakains un šodienas saulīte ir kā mierinājums vakardienas vēsajam un vējainajam laikam. Kā jau svētnīcai pienākas arī šeit ir alu klosteris, kur sievietēm ir jāuzsedz galvassegas. Par visu ir padomāts un tām dāmām, kam līdzi nav savas galvassegas ir iespēja tikt pie lakatiem 🙂

Šodien daudzās trepēs tāds nieks vien šķiet, bet jau rīt mēs visi diezgan pamatīgi jutām, ka šīs fiziskās aktivitātes ir atstājušas iespaidu uz mūsu kājām 🙂

Lielu daļu šīs vietas var izstaigāt un izpētīt bez jebkādiem ierobežojumiem, bet tikpat ievērojama šā objekta daļa ir slēgta tūristiem, jo to apdzīvo mūki. 1551.gadā šī vieta tika pamesta, pēc kārtējā ienaidnieku uzbrukuma, un tikai 20.gadsimtā neliela mūku grupa atgriezās Vardzia alu klosterī, lai būtu kā atgādinājums par cilvēkiem, kas aizsargāja savu kultūru.

Borjomi

Tālāk navigācijā iespraužam nākamo galamērķi – Borjomi pilsētu un tajā esošo Borjomi minerālūdens parku. Mums kaut kā izdodas piebraukt pie šī parka no otras puses, proti, no kalnā esošā gaisa tramvajiņa puses, nevis no pilsētas. Nieki…3 lari (1,12 Eur) par braucienu vienā virzienā ar tramvajiņu un esam pie Borjomi minerālūdens parka ieejas.

Par ļoti simbolisku ieejas maksu, proti, 0,50 GEL jeb 0,18 Eur, ejam lūkot vietu, kur  var nobaudīt minerālūdeni nākušu no pašām zemes dzīlēm.

Minerālūdens ņemšanas un baudīšanas vieta ir uztaisīta zem stikla kupola ēkas, kas ir šā parka centrā. Tūristu “karstākās” sezonas laikā, šeit ir aizliegts pildīt 10 litru , 5 litru un 3 litru pudeles, jo pats par sevi skaidrs, ka gribētāju nobaudīt šo ūdeni ir daudz un rindas veidotos garu garās.

Arī mēs kritām kārdinājumā nogaršot šo izslavēto Gruzijas minerālūdeni. Nu, kāds tad tas ir? Nepārprotami jūtama tā dīvainā smaržiņa jeb sēra avotiem piemītošā smaka 🙂 Kas bija neliels brīnums, tad tas, ka tas bija silts. Protams, arī garša ir nedaudz īpatnēja un jāsaka, ka es priekšroku dodu, tomēr Borjomi, kas rūpnieciski ir pildīts pudelēs.

Pats parks ir liels un kā radīts laiskām pastaigām. Šeit ir ierīkotas taciņas, soliņi, tiltiņi un arī bērnu atrakciju parks.

No parka ieejas, aptuveni 3 km attālumā, aiz atrakcijām atrodas dabīgi veidojies minerālūdens baseins, kur ūdens temperatūra visa gada garumā ir nemainīgi 27 grādus silta. Mēs gan līdz šim dabas veidojumam neaizgājām, jo par tā esamību uzzinājām tikai pēc šī parka apmeklējuma 🙂

Piepildījuši  pudeles, ko visas dienas garumā krājām tieši šim brīdim, ar Borjomi minerālūdeni, paēduši šašlikus un citus gruzīnu gardumus, noskalojuši tos ar  nepārspējami labu mājas vīnu, iebakstām mūsu šīs dienas galējo maršruta punktu – Gruzijas Melnās jūras kūrorta pilsētu Batumi.

Braukšana līdz Batumi ievelkas melnā tumsā un šīs dienas šoferītis Ģirts, šķiet, galīgi nav sajūsmā par tik vēlu braukšanu un pārējo ceļa biedru līksmību – vecākiem, kas sajutuši brīvsoli, iztukšojuši jau kuro vīna pudeli un korķu paukšķi, kas skan viens pēc otra, lai ceļš neliktos tik garš.

Iebraucot Batumi mēs visi pielīpam pie aizsvīdušajiem busiņa stikliem, jo jau pa attālumu bija redzamas izgaismotās pilsētas ēkas, kas radīja sajūtas, ka neesi Gruzijā, bet gan kādā Āzijas valstī. Nu, elektrība šeit netiek taupīta 🙂

Tieši šeit sākām neticēt booking.com. Rezervējām apartamentu 7 cilvēkiem, bet atbraucot stāsts jau izvēršas pavisam savādāks. Mums viena apartamenta vietā tiek piedāvāti divi un katrs citā ēkā! Ja booking.com bija minēta konkrēta summa uz 7 cilvēkiem par  vienu apartamentu, tad tagad mums tiek prasīta šāda summa par katru. Protams, izvēloties naktsmājas internetā rēķināmies ar summu, ko uzrāda minētā mājas lapa. Ir pusnakts un mēs, neapšaubāmi, esam noguruši. Mans vīrs pēc neilgām sarunām ar dzīvokļu saimnieci nokārto, ka abi apartamenti atradīsies vienā ēkā, vienā stāvā un nospiež maksu par dzīvokļiem maksimāli mums izdevīgu. Beidzot varam iekrist gultās, ieiet dušā un aizstaigāt līdz tuvējam diennakts veikalam, jo spēka, kam vairāk vienkārši nav palicis.

Kā jau labiem vecākiem pienākas, katrs no mums vakarus izmanto, lai uzzinātu kā iet mūs atvasēm. Kāds sēž krēslā neizlaižot no rokām mobilo un aktīvi čato Viber, kāds ieslēdzas istabiņā, lai netraucēti pazvanītu omei caur Skype. Arī mēs ar vīru saņemam ikdienas atskaitīti, ka Latvijā ir pasakains rudens un tiek baudītas pēdējās siltās dieniņas.

Nu, visiem sirdis mierīgas un varam baudīt pelnīto atpūtu 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā īss ieskats Gruzijas kūrorta pilsētā Batumi un Melnās jūras kūrortā Ulreki.

Esam Gruzijas Melnās jūras piekrastes galvaspilsētā – Batumi. Vakar iebraucot pilsētā  bija jau melnuma tumsa un Batumi šķita kā Ziemassvētku eglīte. Apgaismots ir it viss…palmas, ēkas, promenādes, panorāmas rats, statujas… Nu, skaisti bez gala un malas… Pēkšņi pavisam pieticīgā Gruzija ir palikusi krāšņa un nepazīstama…

Mūsu naktsmājas atrodas modernā daudzstāvu ēku kompleksa, 12.stāvā un pirmais uzdevums pieceļoties no rīta ir paskatīties kāds ir skats no balkoniņa.

Tepat pāri ielai jau redzama pludmale, pretim slejas tāda pati moderna daudzstāvu ēka, bet turpat blakus atrodas pavisam vienkārša, padomju laikos celta deviņu stāvu ēka, kas ir manāmi noplukusi.

Šī ir pirmā diena, kad saņemamies uzvilkt šortus, kleitas un doties Batumi ielās.

Pirms atrasta kafejnīca brokastīm, “must – have” ir iebrist Melnajā jūrā. Pati Batumi pludmale ir lieliem un maziem oļiem piebērta. Kādam tas patīk, bet citi dod priekšroku smilšu pludmalēm.

Kafejnīcas atrašana izrādās nav nemaz tik sarežģīta un pirmā atrastā tiek atzīta par labu esam.

Šīs bija tās brokastis, kad bija daudz par daudz. Katrs pasūtīja sev kāroto ēdienu, taču mēs nespējām iedomāties, ka tas viss tiek pasniegts tik lielās porcijās. Viss galds bija pilns ar šķīvjiem, kas pildīti ar dažādiem Gruzijas ēdienu šedevriem.

Pēc brokastīm knapi varējām paiet 🙂 Turpat netālu no kafejnīcas ieraudzījām elektromopēdus un nolēmām, ka šis būs ne tikai labākais veids, kā apskatīt 8 km garo piejūras promenādi, bet arī jautrākais.

Super! Mutes smaida, mati plīvo vējā, saule silda un smiekli nebeidz rimties.

Batumi ļoti cenšas būt moderna un tajā tiek ieguldīti milzu naudas līdzekļi, lai attīstītu to par Eiropas līmenim atbilstošu kūrortu. Pilsēta izceļas ar neparastu un modernu arhitektūru. Te tiek celtas jaunas viesnīcas, tai skaitā pasaules slavenu viesnīcu ķēdes (Four Seasons, Hilton, Sheraton u.c), te atrodas ēka, kas uzcelta kājām gaisā, Batumi Tehniskās universitātes ēkas tornis īpaši izceļas, jo tajā ir ierīkots panorāmas rats!!! un vēl, un vēl, un vēl…

Piekrastes promenādi izdaiļo dažādas skulptūras, kas piešķir šai vietai īstu kūrorta garšu.

Vasaras mēnešos šī promenāde ir populārs pastaigu maršruts, kad atpūtnieki var baudīt siltās vasaras naktis un jūras šalkoņu, bet tiem kam mierīgas aktivitātes nav pa prātam var apmeklēt neskaitāmos naktsklubus vai kazino, kas šeit netrūkst. Ne velti Batumi tiek dēvēta par Gruzijas Las Vegasu. Viens iemesls tam ir visas tās gaismiņas, bet otrs ir pavisam vienkāršs –  15 km attālumā atrodas Turcijas robeža, kur azartspēles ir aizliegtas 🙂

Izbraukājušies pa promenādi kopīgi vienojamies, ka šodien paņemam “brīvdienu”, izbraucam no Batumi, atrodam viesu namu kādā no blakus esošajiem piejūras ciematiem un baudām momentu!

Nolūkojam viesu namu Ureki ciemā un dodamies turp. Izrādās mūsu izvēle ir bijusi pareizā! Katram savs numuriņš, viss sakopts un tīrs, netālu pludmale un apkārt miers un klusums.

Atbraukuši nometam mantas numuriņos un laižam uz jūru peldēties.

Šeit esošās Melnās jūras ciematu piekrastes ir pazīstamas ar izslavētajām magnētiskajām smiltīm. Saka, ka ierokoties šajās smiltīs uzlabojas imunitāte un palīdzot dziedēt sāpošas locītavas! Diemžēl atvest šīs smiltis neizdosies, jo kā saka vietējie, tad magnētisko daļiņu skaits šajās smiltīs ir tik liels, ka lidostas kontrole var tikt neizieta 🙂 🙂 🙂

Pati pludmale ir netīra un piedrazota, bet izskatās, ka vietējiem tas nekādu diskomfortu nesagādā.

Izpeldējušies Melnās jūras ūdeņos ir laiks palutināt arī vēderus. Viesu nama pārvaldnieks ir vienlaikus arī pavārs, kuram pasūtam šašliku, hinkaļus un citus gruzīnu gardumus. Tā nu, mēs atlikušo vakaru nosēžam sarunās pie baseina un ar vīna glāzēm rokās.

Pats foršākais šajā viesnīcā bija satiktā ukraiņu gide, kas Gruzijā jau vairākus gadus vada ekskursijas. Tad nu, vakara gaitā parādījām viņai mūsu maršrutu un uzzinājām kuras vietas ir vērts apmeklēt un kuras droši var izlaist.

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies Gruzijas kalnos iepazīt Svaneti reģiona skaistumu.

27.septembris, otrdiena.

Šodien atvadāmies no Gruzijas Melnās jūras piekrastes, lai dotos tver šīs pasakainās valsts kalnu skatus un apjūsmotu to varenību.

Mans vīrs Renārs dikti uzstāj, lai vēl pēdējo reizi piestājam pie kādas pludmales, cerībā, ka varēs salasīt gliemežvākus.

Viss ko šajā pludmalē varēja salasīt bija tikai un vienīgi atkritumi. Tik piesārņotu pludmali vēl savu mūžu nebiju redzējusi. Acīm redzot tas viss tiek mests ne tikai piekrastē, bet arī pašā jūrā, kas visu drazu skalo ārā. Tad nu, sēdāmies savā busiņā un aidā, kalnu pilsētiņas Mestia virzienā.

Šodien ir jānobrauc aptuveni 170 km līdz Svanetijas reģiona pilsētai Mestia. Ik pēc kāda laiciņa apstājamies, lai izlocītu kājas un pamielotu acis ar nepārspējamiem dabas skatiem. Jau pirmie kalni tālumā mūsos rada sajūsmu un apbrīnu.

Tikai pāris kilometri nobraukti pa kalnu ceļiem un mēs jau stājamies bildēties. Skaistu dabas peizāžu vietas ir ik aiz līkuma un ja apstātos katrā no tām, tad droši vien savā galamērķī nonākti tikai pēc 2 dienām.

Gar šoseju krietnu gabalu vijās Enguri kalnu upe, uz kuras ir uzcelts arī pasaulē otrs augstākais dambis. Episki, bet mums izdevās nepamanīt šo dambi un pabraukt tam garām 🙂 Vienīgais mierinājums bija tas, ka pa šo ceļu rīt brauksim atpakaļ, jo ar mūsu busiņu nebūtu prāta darbs izvēlēties ceļu no Mestia pilsētas līdz Ushguli un tālāk, tāpēc vienīgais veids kā turpināt mūsu ceļojumu ir braukt atpakaļ.

Pa ceļam apstājamies pie ūdenskritumu, kur piestājis arī vietējo busiņš, kas nav izturējis serpentīna ceļus un mutuļo vienos dūmos. Pusceļā iebraucam šķiet vienīgajā veikaliņā, ko redzējām un papildinājām vīna krājumus, jo no ēdamajiem nekas prātīgs tur nepārdevās. Tālāk ieraugām arī pirmo kafejnīcu un tā bija arī vienīgā, tāpēc iesakām pirms došanās uz Mestia ieskriet kādā bodē pirms došanās kalnos.

Ceļš līdz Mestia pilsētai ir gleznains, bet braukšanas ziņā – lēns. Daudz līkumu, serpentīnu, ceļa segums arī ne vienmēr ir tas labākais, ik pa brīdim redzam nogruvušu vai izskalotu ceļa posmu, kas ir tuvāk kraujai, proti, ceļa daļa nav un tā ir ierobežota ar betona bluķiem.

Mūsu šīs dienas šoferītim Kasparam nācās pateikt, lai tomēr nedaudz pamaina savus braukšanas ieradumus, jo man metās bail no izvēlētajām trajektorijām, kā arī pārējās daiļā dzimuma pārstāves nebija īsti sajūsmā. Krauja vienā pusē un busiņa riteņu ripošana vien metra attālumā no tās, lika nedaudz saspringt un iekrampēties vīra rokā.

Uhhhh…170 km nobraukti 7 stundās! Esam tikuši līdz Svanetijai, Mestia pilsētai. Līdz pat 19. gs. tā ir bijusi nošķirta no civilizācijas. Vasarā šeit varēja ienākt tikai pa vienu vienīgu ceļu, bet ziemā tas bija praktiski neiespējami. Tas, kas šejienes daba ir skarba un, ka šis reģions ir grūti sasniedzams atspoguļojās automašīnās, kas brauca pa pilsētas ielām – ekspedīciju džipi ar pilnu ekipējumu, vecās, bet tomēr uzticamās krievu laika mašīnas.

Iebraucot Mestia liekas, ka esi nokļuvis kādā Austrijas kalnu slēpošanas kūrorta ciematā un jā, gruzīni tiešām cenšas šo valsts nostūri padarīt par kalnu kūrortu. Mājas ir celtas no laukakmeņiem ar koka balkoniņiem. Šeit ir veikaliņi, bāri, kafejnīcas. Diezgan tūristam draudzīgi veidota pilsēta.

Novērojām, ka policijas ēku Gruzijā nekad nesajauksi ar kādu citu. Arī šeit, līdzīgi kā Tbilisi, tā ir stiklota un izceļas ar savu neparasto arhitektūras lidojumu uz citu ēku fona 🙂

Veiksmīgi atraduši sarunātās naktsmājas, iekārtojāmies istabiņās. Viss tīrs, smaržīgs, mīksts. Pat sildītājs istabā un jā, tas tiešām noderēja, jo naktis kalnos ir aukstas.

Katram pārim pa istabiņai, bet vieniem atkal jādala savi apartamenti ar mūsu draugu Kasparu, kas ceļojumā devās viens.

No balkoniņa pavērās pasakains skats uz Tetnudi kalnu, kas ir 10. augstākā virsotne Kaukāzā, apakšā čalo kalnu upe, kuras krastā ganās govis. Nu, gluži kā Alpos 🙂

Saimniece mums bija saklājusi bagātīgu galdu savā kafejnīcā. Ēdieni plūda aumaļām – zupa, pamatēdiens, saldais, dažādas mērcītes, hačapuri maizītes, čača un vīni. Vēderi plīsa, bet mutes nebeidza kustēties 🙂

Laiks gāja un ļoti ātri metās tumšs, tāpēc zvanījām Larisai, kuras kontaktus mums iedeva satiktā ukraiņu gide un steidzām paspēt uz ekskursiju pa slavenajiem svanu torņiem.

Līdz muzejam nav tālu, taču kāpiens pa stāvajām un bruģētajām Mestia ieliņām bija pamatīgs, ņemot vērā, ka pirms 5 minūtēm tikai piecēlāmies no galda.

Vietējā muzeja darbone Larisa mūs laipni sagaida. Viņa savulaik ieprecējusies svanā, kura dzimtai pieder šāds tornis un izveidojusi muzeju, lai stāstītu iebraucējiem par šā reģiona kultūrvēsturisko mantojumu.

Kā izrādās Svanetijā gandrīz katrai svanu mājai ir savs 10-25 metrus augsts tornis, kuri celti no 6. līdz 16.gs. Tie kalpoja drošības nolūkos pret negaidītiem viesiem, kā arī pret sniega un zemes nogruvumiem. Draudu gadījumā šādā tornī ģimene varēja nodzīvot līdz pat 2 gadiem. Tornim ir 6 stāvi, pagrabs, liela dzīvojamā telpa ar pavardu, pat sava soda istaba, kurā ieslodzīja par dažādiem noziegumiem. Katram tornim bija arī slepeni pazemes tuneļi savienoti ar kaimiņu īpašumiem, kuros bija ierīkotas arī viltus ejas, lai tajās iemānītu ienaidnieku un pretim aizveļot akmeņus ienaidnieks tur arī paliktu.

Ekskursijas beigās Larisa aizslēdz muzeja vārtus, bet mums atļauj pašrocīgi izložņāt visus 6 torņa stāvus saviem spēkiem. No augšas var paskatīties uz skatu pāri Mestia pilsētai, kur nakts melnumā gandrīz katrs šejienes tornis ir speciāli izgaismots.

Vakarā vēl papļāpājam pie vīna glāzēm, sazināmies ar mājniekiem, jo katram no mums gribās zināt kā iet mazajiem ķipariem un dodamies gulēt.

Kamēr mēs pa kalniem, tikmēr mūsu mazā dāma kopā ar vecvecākiem bauda pēdējās siltās rudens dienas pie jūras. Mēs ar vīru varam tikai nopriecāties, ka Rēzija labi pavada laiku. Ik pa laikam meita pieminot mammu un tēti, bet opīši veiksmīgi novērš domas uz citām lietām, lai lieki nesatrauktu mazo sirsniņu. Šī jau ir 3 reize, kad abi ar vīru dodamies garākās brīvdienās bez meitas, tāpēc esam iemācījušies baudīt nopelnīto atpūtu un neuztraukties par Rēziju, jo zinām, ka viņa ir drošās rokās.

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies apskatīt pasaulē otro augstāko dambi un apbrīnot Martvilli kanjonu.

28.septembris, trešdiena. Šodien prognozes sola lietu un tas vēl jo vairāk liek mums saprast, ka no Svanetijas pilsētas Mestia tālāk uz Ušguli nav vērts pat mēģināt tikt. Ieturam brokastu kalnu gruzīnu gaumē un dodamies ceļā.

Šodienas plānā ietilpst – nepabraukt garām pasaulē otrajam augstākajam dambim, tikt līdz Martvilli un Okatse kanjoniem, kā arī atrast naktsmājas iespējami tuvu nākamās dienas pirmajam apskates objektam – Prometeja alām.

Ceļš no Mestia pilsētas atpakaļ uz nedaudz līdzenāko Gruzijas daļu, šodien šķiet daudz braucamāks. Auto ripo ka prieks, jo acīm redzot tas izskaidrojams ar ripošanu lejā no kalna, nevis kāpšanu tajā augšā, kā arī lielu lomu, tomēr spēlē braukšana pa ceļa joslu, kas ir nostāk no kraujas 🙂

Pa ceļam apstājamies izstaipīt kājas pie kāda maza kalnu ūdenskrituma un vēl nedaudz vēlāk mūsu acis piesaista vecs kalnraču tilts, kur upes pretējā pusē ir redzams tunelis kalnā.

Divi drosminieki no mūsu kompānijas, mana vīra Renāra un drauga Kaspara personā, devās izpētīt, kas tad tā īsti ir par šahtu un tikpat ātri arī atgriezās. Iekšā pilnīga tumsa, ejas kā labirinti skudru pūznī ved uz visām kalna pusēm, bet ik pa brīdim šahtā ir izraktas dziļas, jo dziļas pazemes bedres. Pēc akmens iemešanas šajā bezdibenī un dzirdot, ka tas nokrīt tikai pēc krietna laika, kā arī tā radītā dobjā skaņa, atsitoties pret bedres dibenu, lika saprast, ka zem kājām ir tukšums un vēlme par šahtas tālāku izpēti vairs nelikās tik vilinoša.

Pa ceļam vēl apstājamies nofotografēt Enguri upes sanestos kokus, lai pārliecinātos savām acīm to, ko dzirdētajām par šiem sanesumiem. Upes ūdens pirms koku sanesuma ir brūngans un duļķains, bet aiz tā ūdens ir tirkīza zils. Izrādās sanestie koki darbojas kā dabisks attīrīšanas filtrs!

Laiks iet un mēs ripojam tālām līdz beidzot arī izdevās atrast pasaulē otro augstāko dambi! Nebija brīnums, ka iepriekšējā dienā mēs tam pabraucām garām, jo tas ir nedaudz nost no ceļa un no tā tas nemaz nav redzams. Tiem, kas iepriekš nav redzējuši upju dambjus tik iespaidīgos izmēros šis skats varētu būt gana interesants. Man diemžēl tas neizraisīja lielas emocijas, jo dažus gadus atpakaļ bija iespēja redzēt līdzīgu dambi Rumānijā. Lai arī Rumānijas Vidraru dambis ir tikai 5 lielākais Eiropā un 9 pasaulē, tomēr tas man liekās iespaidīgāks, varbūt tādēļ, ka bija mans pirmais redzētais lielais dambis 🙂

Tālāk no dambja dodamies Martvilli jeb sauks arī par Gachedili kanjonu. Līdz tam ir jāmēro 75 km un navigācija mūs ved pa īsāko ceļu, kas izrādās ir diezgan briesmīga paskata. Zemes ceļš, kas ved cauri maziem mazdārziņu rajoniņiem, lietus ūdeņu izskalots un izvagots, vienās bedrēs un neapšaubāmi braukšana pa to ir maksimāli lēna. Šīs dienas laika prognoze arī ir izrādījusies ticama un visam piedevām sāk līt lietus. Ierodoties pie kanjona lietus ir visai spēcīgs, tāpēc nolemjam pirms iet skatīties vēl uz kādiem slapjumiem, labāk ieturēsim pusdienas.

Tā bija negaršīgākā ēdienreize visa ceļojuma laikā. Vēēēē…Kamēr gariem zobiem izēdām no šķīvjiem to, kas bija vēl garšīgs, lietus arī bija pierimis un varējām iet skatīties kanjonu.

Ieejas maksa pieaugušajam maksāja 5 larus (1,78 Eur). Gar upes izgrauzto kanjonu ierīkotas pastaigu takas, tiltiņi un skatu platformas, turpat netālu atrodas piknika vietas un kanoe laivu piestātne. Jā, šeit ir iespēja izbraukt ar kanoe laivām, bet pieļauju, ka tas prieks braukt ar laivām ir pirms šiem ūdenskritumiem 🙂

Tālāk esam ieplānojuši turpat 27 km attālumā apmeklēt Okatse kanjonu, bet lietus atkal pieņemas spēkā un doma par vēl vienu kanjonu sāk šķist nereālāka. Ceļā uz to apstājamies pie stāva zemes ceļa posma, kur kāds gruzīnu auto ir palicis pusceļā, jo tālāk auto “nevelk”. Mūsu vīrieši ar lielāko prieku steidz iestumt auto, lai tas varētu turpināt ceļu. Te nu, arī satiekam gruzīnu ar Delica auto, kas ved atpakaļ tūristus no Okatse kanjona un saka, ka šodien tur vairs darīt nav ko, bet piedāvā mums pārsēsties pie viņa auto un viņš mūs aizvedīs uz Kinchkha ūdenskritumu.

Saprotot, ka šodien tā būs pēdējā atrakcija, jo laika apstākļi ir sabojājuši visus plānus, piekrītam. No mums paprasa 25 larus (8,65 Eur) par 5 cilvēkiem. Ūdenskritums atrodas 5 km attālumā un ceļš līdz tam, lai gan asfaltēts, tomēr ir ļoti stāvs un runājam, ka mūsu busiņš būtu krietni jāmoka, lai tiktu te augšā. Delica auto logi ir aizsvīduši, skan ļoti skaļa gruzīnu mūzika un šoferītis ,šķiet, ir nedaudz iešāvis čaču.

Izkāpjam stāvlaukumā un dodamies pa pielijušu pļavas taku uz upes pusi. Ūdens un dubļi žļurkst kurpēs, kājas slīd uz visām pusēm, bet gruzīns “nesās pa priekšu kā dulls” un mēs knapi tiekam līdzi.

Lietus līst un trakais gruzīns mūs vēl ved pa pašu upes gultni. Viņam katrs solis zināms no galvas, bet mēs, kā pīles uz ledus, klumburējam līdzi. Nevaru saprast, ko viņš ir uzņēmis tādus tempus, bet drīz top skaidrs – līdz tumsai nav palicis ilgi un ir jāpaspēj, kamēr gaišs.

Upes vienā krastā ir pamatīga klints siena, kuras augšu nemaz nevaram saskatīt, jo visu laiku līst tāds maziņš, bet riebīgs smidzeklis. Viens ir skaidrs, ka paši saviem spēkiem šo vietu nebūtu atklājuši. Jā, iespējams būtu tikuši līdz pirmajam ūdenskritumam, kas traucās lejup pa klints sienu, bet droši vien pie tā arī pagrieztos un dotos atpakaļ….bet te šādi ūdenskritumi bija trīs un tikai pašās beigās saldajā ir īstais Kinchkha ūdenskritums.

Atpakaļ ceļu līdz automašīnai mērojām pa nedaudz īsāku ceļu, izvairoties no upes forsēšanas, bet pielijusī pļavas taka nebija labāka un mūsu apavi un apģērbs šovakar lūdzās, lai tos izžāvētu.

Neskaitot to, ka ceļš līdz naktsmājām bija vēl dažādu piedzīvojumu pilns, proti, pilnīgā tumsā iemaldījāmies kārtējā mazajā celiņā, pēc kura mūs veda navigācija. Ceļa jēdziens tobrīd bija diskutējams jautājums, jo tas drīzāk atgādināja grants akmeņu sanesumus, kurus šķērso upe. Tad nu, mēs pārbaudījām sava busiņa izturību šķērsojot upes braslu, pēc neilga brīža iestigām un dabūjām pielietot arī spēku, lai izkustinātu auto no vietas, bet beigu rezultātā ceļš nepilnus 2 km, no kartē redzamās šosejas, beidzās nekurienē un dabūjām mest auto riņķī un braukt pa garāko ceļu.

Mierinājums bija naktsmājas ar pirti, kur varējām gan izsildīties, gan pēc tam izžāvēt drēbes. Saimnieki no tuvējās kafejnīcas 23:00 mums atveda spaiņos hinkaļus, salātus, šašlikus un vīniņus. Nav jau labi piestumt kuņģi tik vēl vakarā, bet pēc tādas dieniņas tā vien gribējās, ko kreptīgu. Visi kopīgi nospriedām, ka šodien bija visgrūtākā ceļojuma diena. Grūti bija gan šoferītim Gintam, jo šodienas ceļi nebija nekāda pasaka un tas, ka braukšana ievelkas tumsā arī nav gana jautrs pasākums. Mēs pārējie arī nedaudz izmocīti un izlijuši jutāmies noguruši.

Šovakar tieši nodomāju kā diez šo visu būtu izturējusi mūsu meita Rēzija (2 gadi 2 mēneši)? Nu, ir mums bijis viens bezceļu piedzīvojums ar 4×4 džipiem, kur visu dienu kratījāmies pa meža stigām, šķērsojām grāvjus un upes kopā ar Rēziju un viss tas pasākums arī ievilkās līdz 00:00. Brīnījos kā toreiz viņa bija paspējusi pat izgulēties, jo man bija jātur viņas galva esot sēdeklītī, jo tā valstījās no vienas malas uz otru!

Domāju, ka mūsu roadtrip koncepts šoreiz nebija bērnu draudzīgs, jo diez vai mazajam būtu pacietība nosēdēt auto 2 nedēļu garumā! Nevienu dienu nevar īsti prognozēt cikos vakarā nobāzēsimies, katru dienu, tomēr braucam tikai uz priekšu un tādas brīvās dienas, kad laiskoties kūrortā nemaz īsti nav. Droši vien lēmums par meitas atstāšanu mājās šoreiz bija prātīgākais, jo pat mums lielajiem pēc dienas braukšanām bija tāds nogurums, ka vakarā tikai paēst, duša, vīna glāze un gulēt 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies uz visdīvaināko Gruzijas pilsētiņu – Čiatura.

Šorīt ar pirmajiem gaiļiem bijām jau augšā, lai, lieki netērējot laiku, būtu pirmie apmeklētāji vienā no ievērojamākajām Gruzijas alām – Premeteja alas. Kādas 15 minūtes pavadot gaidot, kad mums taps atvērtas durvis, iznāk kāds darbinieks un pavēsta, ka iepriekšējā dienā, lielā lietus dēļ, esot notikusi kļūme ar elektrību un mēs nevarēsim apmeklēt šo vietu. Jā, vilšanās liela, bet neķeram krenķi un dodamies uz 23 km attālo Sataplia Dabas rezervātu un alām.

Izpētīt Sataplia parku kopā ar mums dodas gids, kas pēc neilga brīža jau ļaus mums tālāk doties uz pašu roku. Esam ļoti maza grupiņa tikai mēs 7 un viens pārītis no Baltkrievijas.

Mūs ieved stiklotā ēkā, kur zem jumta ir apskatāmi dinozauru pirkstu nospiedumi. Sākumā biju skeptiski noskaņota, jo parasti solījumi, ka redzēsiet jebkādus nospiedumus ir beigušies ar mēģinājumu, ka sasprindzini acis uz maksimumu un tad nu, centies kaut ko saskatīt. Liels bija mans pārsteigums, kad šie pēdu nospiedumi tik tiešām bija redzami arī tādiem neprofesionāliem kā mēs 🙂

Pati ēka dikti moderni iekārtota ar celiņu, izgaismota un atstāj ļoti labu iespaidu.

Ņemot vērā, ka šajā teritorijā ir atklātas liecības par dinozauru eksistenci, tad arī liela daļa parka ir ieturēta ap un par dinozauriem. No stiklotās mājas ved taka caur pamežu, kur izvietotas dinozauru skulptūras krietni mazākos izmēros, līdz nonākam pie klints sienas, kur savus mājiņas ir izveidojušas bites. Gluži kā mūsu Sietiņiezis. Šeit paveras panorāmas skats uz Kutaisi pilsētu un takas galā, tad arī ir pati Sataplia ala.

Ala ir 900 m gara, 10 m augsta un 12 m plata. Kā jau ierasts šādās alās vērojami stalaktīti, stalagmīti un pazemes upes…

Parka teritorijā ir ierīkots skatu laukums ar stikla grīdu un kafejnīcu, kas mums par prieku bija slēgta, jo tā vien prasījās pasēdēt ar kafijas tasīti un pabaudīt šo mirkli.

Parks izveidots kā pastaigu vieta nesteidzīgai atpūtai, tikai mēs ik pa laikam ieskatījāmies pulksteņos, lai šodien paspētu vēl nokļūt līdz Gruzijas visdīvainākajai pilsētai Čiaturai.

Pa ceļam vēl tikai iebraucam Kutaisi, lai ieēstu pusdienas, jo līdz vakaram diez vai sanāks vēl kaut kur pasēdēt. Izvēlamies pirmo krodziņu, kas ir tuvumā un izrādās gana labs.

Ļoti patika kafejnīcas ēdienu vārdnīca tādiem tūristiem kā mēs 🙂 Vismaz ir kāda skaidrība, ko esi pasūtījis un kā tas varētu izskatīties:)

No Sataplia alām līdz Čiaturai ir jāmēro vien nieka 86 km, bet kā jau tas ir pierasts Gruzijā, tad ar braukšanas laikiem ir jārēķinās lielākiem. Pa ceļam īsinām laiku ar atrastajiem aprakstiem par Čiaturas pilsētu un cenšamies izdibināt, ko iegūst no mangāna.

Esam sasnieguši Čiaturu. Tiem, kas nezina ar ko šī vieta ir īpatnēja, tad tas, ka 1950-jos gados šajā pilsētā tika uzcelti vairāki desmiti gaisa tramvajiņu, lai nogādātu mangāna atradnēs strādājošos darbiniekus no pilsētas, kas atrodas ielejā uz augšā kalnos esošajām šahtām, tādā veidā taupot laiku, kas tika patērēts ik dienas, mērojot šo ceļu ar kājām.

To cik tramvajiņi strādā vēl šodien ir grūti pateikt, jo vienos avotos rakstīts 17 gabali, citos, ka vien nieka 8. Lai vai kā, pilsēta ir apskates vērta. Sajūta ir gluži kā filmās, kad iekāp laika mašīnā un pagriez kādus 65 gadus atpakaļ.

Mājas kā bija uzceltas toreiz, tā arī stāv šodien – noplukušas, nodrupušas, nesaudzīgi “laika zoba” skartas. Tas tikai vairāk piedod šai pilsētai tādu kā maģiskas vietas burvību. Ieripojam ar savu busiņu pašā centriņā pie kāda tirdziņa, kas izveidots uz rampas un nolemjam, ka iesim meklēt kā tikt uz tramvajiņiem.

Tirdziņš arī kā bērnībā. Rotaļlietas vēl no Padomju laikiem, dažas lietas jau galīgi aizmirstas, bet ieraugot ataust atmiņā, tepat nopērkamas galošas un citi brīnumi. Drīz jau pienāk klāt viens gruzīns, kas mūs uzrunā. Nepagāja ne 5 minūtes kā esam izkāpuši no sava busiņa kā jau sēžamies gruzīna vāģī, lai aizbrauktu līdz vagoniņiem.

Nedaudz pariņķojam…sākumā aizved līdz vienai vagoniņu stacijai, kas jau labu laiku kā nestrādā, līdz beidzot esam klāt.

Izrādās mēs esam atvesti uz centrālo vagoniņu staciju, kas bijusi arī viena no greznākajām pilsētā. No šīs stacijas atiet divi vagoniņi, katrs uz savu pusi – vecākais un zilais vagoniņš – stāvākais.

Jā, šeit ir gan vecākais vagoniņš, gan stāvākais, tad pilsētā ir arī garākais vagoniņš un citi “titilēti” tramvajiņi. Mēs izbraucām ar vecāko un stāvāko. Jāmin, ka šos vagoniņus mēdz dēvēt arī par “dzelzs zārkiem”, jo to tehniskais stāvoklis ir visai apšaubāms.

Vagoniņa kabīnē sēž operators, kas otram vagoniņam ar zvana signālu pavēsta, kad ir gatavs atiet no stacijas. Trešais zvans ir pēdējais un tad var doties braucienā. Biju iedomājusies, ka tas čīkstēs, krakšķēs kā vecās šausmenēs, ka līgosies vējā un būs kaut neliels adrenalīna pieplūdums, bet nekā… brauciens bija tik līgans kā ar laivu pa mierīgu ezeru.

Augšā uzbraucot apgājām līkumu, lai nopētītu vietējo dzīves apstākļus un skats nedaudz šokēja. 50% no mājas ir neapdzīvojama, nav logu, durvju uz balkoniem, vieniem logi aizstikloti, citiem ar plēvi aizpakoti. Skaidrs, ka par apkuri te nav nekādas runas, jo redzami skursteņi, gluži kā mums laiku rajonos.

Arī augšējā stacija ir bijusi grezna būve. Ciku cakām izcakota, kolonas un mazie lodziņi…Tagad viss nodrupis!

Pirms lecam atpakaļ busā, lai meklētu naktsmājas, vēl iegriežamies pilsētas tirgus paviljonā. Te mums vairāk kā ekskursija, nekā iepirkšanās!

Sapērkamies vīnogas, granātābolus, tomātus, kastaņus, mandarīnus un visus 107 km līdz mūs naktsmāju pilsētai Gori šmakarējām vēderos iekšā.

20:30 iebraucām Gori un paļaujoties uz booking.com un navigācijā jau piedāvātajām nakšņošanas iespējām, devāmies izmēģināt laimi. Interesanti, ka booking.com mūs atrastās naktsmājas rādīja kā “fully booked”, bet realitātē viņiem bija viens viesis, kas dzīvoja 1.stāvā un viss otrais stāvs ar 4 istabām bija tukšs.

Šīs bija superīgākās naktsmājas Gruzijā. Dzīvojām kopā ar gruzīnu ģimeni, bet tos tik pat kā nemanījām. Saimniece neizsakāmi laipna, bet ne, uzbāzīga, saklāja mums tādu galdu, ka knapi to apēst varējām. Gaļas, kartupeļi, salāti, dažādas mērcītes, maizītes, vīni un sieri. Perfekti! Guest house “Nitsa” iesakām, iesakām, iesakām!

Lai arī šodiena sākās ar nelielu vilšanos par Prometeja alu, taču beigās diena ar visiem piedzīvotajiem skatiem un emociju gammu iegriezās tik vareni un interesanti, ka gulēt gājām ar smaidu uz lupām. Rīt atkal jauna diena un jauni piedzīvojumi!

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies uz Uplistsikhe alu pilsētiņu, bijušo Gruzijas galvaspilsētu Mtskheta un uzņemam kursu uz vīna reģionu un šī reģiona burvīgāko pilsētu Sighnagi.

Esam Gori pilsētā un viesu nama saimniece mums iesaka apmeklēt šeit esošo Staļina muzeju un cietoksni pilsētas sirdī. Diemžēl visam laika nepietiek un vienojamies par pastaigu pa parku pie Staļina muzeja.

No mūsu 7 cilvēku kompānijas neviens neizrādīja lielu dedzību redzēt muzeja ekspozīciju, tāpēc rīta agrumā nopētījām muzeju tikai no ārpuses. Te atrodas Josifa Staļina statuja un turpat blakus arī viņa dzimtās mājas, kas ierīkotas zem speciāli veidota jumta, parks ar rožu stādiem un strūklakām, kas diemžēl tajā brīdī nestrādāja.

Pavisam neilga, 14 km gara, brauciena attālumā atrodas Uplistsikhe alu pilsētiņa. Pēc Vardzia alu pilsētiņas šī neliekas tik iespaidīga, bet tomēr ir apmeklēšanas vērta. Dikti laimējās, ka esam ieradušies vieni no pirmajiem, jo mūsu pastaigas beigās pretim jau nāca grupas, kas piebraukušas ar autobusiem.

Uplistsikhe ir 2500 gadus sena alu pilsēta, kurā savulaik ir dzīvojuši 20`000 iedzīvotāju! Klintīs ir izcirstas dzīvojamās telpas, tādos kā padziļinājumos, es gan teiktu bedrēs, izveidotas atsevišķas istabas ar ugunskura vietām, zem klajas debess.

No klints augšā esošās baznīcas paveras pasakains skats uz kalniem un apakšā esošo upi.

Pirms braukšanas vēl laiski pasēžam kafejnīcā ar rīta kafijām, nopērkam pa suvenīram un esam gatavi doties vīna reģiona Kahetijas virzienā, bet pirms tam mūsu vīriešus vēl uzrunā blakus automašīnas šoferītis, kas uz šejieni atvedis tūristus. Viņš mums laipni izstāsta pa kuriem ceļiem labāk braukt un vēl padalās ar dažādiem noderīgiem padomiem, bet beigās sacienā ar čaču. Mēs arī parādā nepaliekam, jo pirms brauciena visi draugi sarunājām, ka nopirksim mazos Rīgas balzāmiņus, lai šādos brīžos būtu kāds suvenīrs arī no Latvijas.

Pa ceļam uz Kahetijas reģionu nekādi nesanāk mest līkumu Mtskheta pilsētai, kas ir Gruzijas pirmā galvaspilsēta. Te mēs dodamies apskatīt Jvari katedrāli, no kuras paveras skats uz Mtskheta. Šeit uztaisīt bildi ir “must have” 🙂

Ja jau esam uzkāpuši kalnā ar katedrāli, tad jāieiet paskatīties kā izskatās iekšā.

Viss vienos mūros un mazos, mazos lodziņos! Dāmām pie ieejas ir jāpaņem galvassegas vai arī jātin ap galvu savs lakats. Kā jau baznīcās – altāris, ikonas, ko vietējie cītīgi apglāsta un noskūpsta. Pati baznīciņa iekšpusē nav liela un te nav ierasto solu, kur apsēsties un nolūgties.

Pusdienas nolemjam ieturēt pašā Mtskhetas sirdī, kas izrādās ļoti apburoša pilsēta ar savu viduslaiku šarmu. Te atrodas kārtējais Dievnams ar kārtīgu aizsargmūri, šauras bruģētas ieliņas ar kafejnīcām un suvenīru bodītēm. Viss tāds tūristiem draudzīgs un uzprišināts līdz pilnībai 🙂

Pilnus maisus piepirkuši ar čurčelām, sēžamies auto, jo priekšā 130km līdz Sighnaghi pilsētai. Kahetijas reģions ir Gruzijas līdzenākā daļa, tāpēc braukšana iet nedaudz raitāk. Pa ceļam redzam vīnogu laukus un tieši tagad septembra beigās ir ražas novākšanas laiks.

Pie vīnogu laukiem stāv nebeidzamas automašīnu rindas, kur kravas mašīnām piekabes ir pilnas ar vīnogām, bet mazākie žigulīši steidz piekrāmēt pilnus bagāžniekus.

Pa ceļam, šosejas malā, ieraugām vīna degustācijas un arī pārdošanas veikaliņu un tas bija viens no obligātajiem piestāšanas punktiem. Ak, dieniņ! Iespējams tā bija kļūda, ka šeit piestājām, bet varbūt nē….

Sākumā nosmeķējām visas 4 piedāvātas izlejamo vīnu šķirnes, līdz beidzot vīna glāžu daudzumus mūsu rokās sāka kļūt nekontrolējams, tāpēc katrs iepirkām pa vairākiem litriem šīs brīnum gardās dziras, gan degustācijai pa ceļam busiņā, gan aizvešanai uz mājām. Nu, un kā Tu nepirksi, ka Kindzmarauli vīns litrā maksā tikai 4 lari (1,40 Eur)!!!

Līdz ar tumsu ieradāmies Sighnaghi pilsētā, kas jau nakts melnumā tā likās pievilcīga ar savu neizsakāmo šarmu, ko piedod pilsētas mūri. Rīt atkal jauna diena, lai iepazītu Sighnaghi dienā un dotos uz mūsu nākamo galamērķi – Armēniju.

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā dodamies jau uz Armēniju.

Šo nakti pavadījām Sighnaghi pilsētā. Saimniece mums bija sagatavojusi tik neparastas brokastis, ka dažs labs no mūsu mammu un tētu kompānijas bija neizpratnē. Proti, cepti kartupeļi, ar salātiem un tradicionālo cepto maizi! Neesam īsti pieraduši jau 08:30 pielikt vēderus ar ceptiem kartupeļiem, bet ak, dieniņ! Cik tie kartupeļi, tomēr bija gardi un izrādījās, ka bijām noēduši tos pa tīro 🙂

Laiks doties apskatīt šo Kahetijas reģiona pērli – Sighnaghi pilsētu! Tā ir ievērojama dažādu iemeslu dēļ un viens no tiem ir 1770-jos gados celtais 5 km garais mūris ar 23 vērošanas torņiem. Blakus mūsu naktsmāju pagalmam atradās viena no mūra sienām, kas atjaunota tūristiem.

Sighnaghi pilsēta tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Gruzijas mazpilsētām. Tā atrodas 750 metru augstumā virs jūras līmeņa, paverot skatu uz skaisto Alazanijas ieleju un Kaukāza kalniem. Tā ir vīna un mīlestības pilsēta, jo kā izrādās, tad šeit var teikt Jāvārdu savam mīļotajam cilvēkam 24/7.

Itālijā gan esmu bijusi, ja, nu, vienīgi, dodoties slēpot uz Alpiem, bet saka, ka Sighnaghi skati esot gluži kā Itālijā. Laikam atliek tikai doties uz Itālijas mazajām pilsētiņām un pārliecināties par to pašai.

Nespēju noturēties pretim kārdinājumam nopirkt filca čībiņas, jo Latvijā roka neceļas maksāt tās neadekvātās cenas. Toties šeit tādas maksāja vien nieka 10 lari jeb 3,50 Eur!!! Tagad ziemas mēnešos varu vien priecāties cik silti ir manām kājām 🙂

Lai pilsētas apskati padarītu interesantāku nolēmām noīrējam kvadarciklus. Tiesa mums pa priekšu brauca pavadonis, kas izveda jau pa iestrādātu maršrutiņu un nevarējām braukāt kur prātā ienāk, bet tāpat savu kaifu noķērām.

Kvadraciklu īre nebija no tām lētākajām 50 lari jeb 18 Eur par stundas braucienu, bet, ja atpūšas, tad atpūšas un nelielas vaļības jau var atļauties.

Pirms došanās prom vēl uzmetam skatu Sighnaghi pilsētai no tālienes un esam gatavi doties pretim Armēnijai. Jo tuvāk Armēnijai, jo laiks paliek siltāks un pamazām sākam mest pa vienam apģērba gabalam nost.

Uz robežas automašīnā var palikt tikai šoferītis un visiem pasažieriem ir ar kājām jāiziet robežkontrole. Mums ir sagatavoti visi nepieciešamie dokumenti automašīnai, lai robežas šķērsošana noritētu bez starpgadījumiem.

Nezinu, vai tās ir tikai manas iedomas, bet robežsargi tik ļoti “lūrēja” uz mūsu kompānijas meitenēm, ka palika gluži vai neērti. Turpat samainījām arī naudu uz Armēnijas dramiem un nu, varējām justies kā karaļi, jo naudas žūksnis bija visai iespaidīgs.

Mūsu pirmais un vienīgais šīsdienas apskates objekts Armēnijā bija Haghpat klosteris netālu no Gruzijas – Armēnijas robežas, jo diena strauji gāja uz otru pusi, kā arī saulīte drīz taisījās pazust aiz kalniem. Pats klosteris atrodas kalna galā un braucot uz to nemaz neliekas, ka tepat aiz šīm mazajām dzīvojamajām koka mājiņām slēpsies tik iespaidīga celtne un ar tik debešķīgu skatu uz kalniem.

Haghpatas klosteris ir celts 10.gadsimtā un ir perfekts piemērs viduslaiku Armēnijas arhitektūrai. Tas ir fantastiski saglabājies līdz mūsdienām un ir iekļauts UNSECO pasaules mantojuma sarakstā. Ieeja ir par brīvu. Izstaigāt var visas klostera telpas un tikai pabrīnieties par tā senatnīgumu.

Mūsu vēderi lika par sevi manīt jau diezgan skaļi pieprasot savu tiesu un bija ar steigu jāmeklē kāda ēstuve. Izrādījās, ka tas nav nemaz tik viegli!

Nobraukuši jau vairākus desmitus kilometrus – nevienas kafejnīcas!!! Ja arī tāda bija, tad jau kā gadus piecpadsmit bija slēgta. Beidzot laime uzsmaidīja vienā no Armēnijas pilsētiņām, kas izskatījās kā kalnraču ciemats. Tipiska padomju laiku ēdnīca un tas bija pats tas!

Mūs ieveda vienā no daudzajām ēdnīcas banketu telpām, apsēdināja pie gara jo gara galda un tad atnāca kundzīte, kas speciāli mums uzklāja baltus galdautus. Pēc neilga brīža ieradās pati pavāre. Kundze diezgan kupla miesās ar visu balto tūtai līdzīgo pavāra cepuri. Ēdienkartes nav, ēdienkarte ir pavāre 🙂 Izstāstīja, kas viņiem ir, ko var uztaisīt un izdarījām pasūtījumu. Tad nu, galdā kājās jēra un cūkgaļas šašliki, cepti kartupeļi, lavašs (Gruzijā tādu galdā nelika), viena no Armēnijas raksturīgajiem ēdieniem, tomāti un gurķi, kas šeit garšo tik dievīgi, zirņu zupa, kuru nenobijās pasūtīt 2 no 7 mūsu piedzīvojumu meklētājiem, bet pārējie vēlāk varēja tikai nožēlot, ka vajadzēja arī to ņemt….un, protams, armēņu vīns. Ak, dies, ak, dies, cik tas ir garšīgs!

Tagad uzdevums ir tikt līdz tuvākai lielākai pilsētai, lai atrastu vietu, kur pārlaist nakti. Ceļš līdz Vanadzor pilsētai izrādījās tīrā elle! Pēc plkst. 19:00 iestājas “vistas aklums”jeb pilnīga tumsa un ceļš, ko rāda navigācija ir slēgts uz remontdarbiem. Pat vietējie armēņi stāv pie barjeras un jautā citiem kā labāk izbraukt. Nu, neko! Duram pirmajā ceļā un braucam pa to cerībā, ka virziens pareizais 🙂

Ja man tajā brīdī prasītu iespaidus par Armēniju, tad nesteigšos tos skaļi paust, jo Armēniju dienas gaismā paspējām redzēt vien pāris stundas. Galvenais ceļš, kas ved no Tbilisi uz Erevāru ir grūti nosaucam par galveno maģistrāli vai jebkādi definējams par automašīnām “draudzīgu”. Ja ir asfalts, tad sliktāks par jebkuru mikrorajona iekšpagalmu, bedres vietām ir automašīnas riteņa dziļumā, te pēkšņi asfalts pārtop smilšu/grants ceļā, kas savu mūžu nav redzējis greideri. Vienīgā cerība bija uz rītdienu, kad dienasgaismā apkārtējā ainava spēs apburt tik ļoti, ka ceļa seguma kvalitāte liksies tāds nieks vien!

Braucot ar 20km/h jau tuvu 2 stundām esam nokļuvuši Vanadzor pilsētā un pēc 30 minūšu meklēšanas iekārtojušies vienā no šīs pilsētas lielākajām viesnīcām. Padomju garša ir jūtama gaiteņos, numuriņos un pat piepīpētajā gaisā. Labi, ka te jāpavada tikai viena nakts 🙂

Laiks doties gulēt un rītdien iepazīties ar Tevi, Armēnija tuvāk 🙂

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā – dodamies iekarot Armēnijas āres.

Labrītiņ no rītiņa no Mārtiņa Rītiņa jeb labrīt no Armēnijas 🙂 Vai nav burvīgas brokastis pa 6Eur? Nedaudz nāca smiekli un tajā pašā brīdī neliela neizpratne par to, kas bija uz mana šķīvja un vai izvilkšu dienas pirmo daļu.

Vakar, kad ieradāmies viesnīcā bija jau tumšs un no ārpuses nebija iespēja to aplūkot. Tad nu, šorīt ieraudzījām šo šedevru, kur vienā ēkas daļā ir ierīkota viesnīca, bet turpat blakus, tajā pašā ēkā, ir vesela rinda telpu, kas ir neapdzīvotas un pat logu nav!!! Katrā ziņā vakar tas netraucēja, lai pārlaistu nakti tieši šeit 🙂

Mūsu šīsdienas maršruts ved gar Sevan ezeru, kas ir lielākais ezers Armēnijā un visā Kaukāza reģionā! Ūdens ir dzidrs jo dzidrs, līdz ar ko tā krāsa ir ļoti pievilcīga.

Ezers ir bagāts ar zivīm un vēžiem un par to arī paši pārliecināmies. Braucot pa ceļu, kas ved gar ezeru var novērot kā vietējie stāv šosejas malā un garām braucošajiem ar rokām kaut ko rāda! Izrādās viņi rāda cik lielas zivis ir nozvejotas un lai stājas nost un nāk uz automašīnas bagāžnieku uzmest aci.

Svaigas zivis gan negrasījāmies pirkt, bet pāris kilometru tālāk nevarējām nespiest uz bremzes pedāļa, kad ieraudzījām armēni, kas tirgo kūpinātas zivis.

Lieki piebilst, ka mēs kā alu cilvēki turpat šosejas malā tās gardu muti notiesājām.

Braucot tālāk vēlējāmies atrast kādu kafejnīcu ezera krastā, lai varētu nogaršot izslavēto vēžu kebabu, ko var nopirkt vien ezera tuvākajā apkaimē. Šī laime mums gāja secen, bet šo kļūdu mēs vēl labosim braucot pēc pāris dienām atpakaļ uz Tbilisi.

Pilnīgi nejauši ieraugām, ka nedaudz nostāk no ceļa ir milzīgs tirgus placis zem klajas debess, kur vietējie pārdod savus izaudzētos un brūvētos labumus. Šādu iespēju nevar laist garām un metamies tirgus burziņā!

Viss ir svaigs, krāsains un smaržīgs! Sapērkam augļus, ko grauzt pa ceļam, lauru lapu bunti, kas ir tik liela kā mums pierastās pirts slotas, lai vestu uz mājām!  Mēs kaifojam un nespējam beigt barot acis un savus vēderus!

Šodien ir svētdiena un tirgū iepērkas tikai vietējie. Mēs esam vienīgie tūristi un ar savu izskatu piesaistām pilnīgi visu acis. Brīžam no uzstājīgajiem skatiem un pat mobilo tālruņu zibšņiem kļūst neērti. Pēc neilga brīža jau visi tirgotāji zina, ka esam latvieši, jo pieejot klāt un painteresējoties par preci, izdzirdam tādas frāzes kā:”Jūs esat tie latvieši?”.

Laiks ir silts un esam ģērbušies vasarīgi. Pamanu, ka vietējās meitenes ļoti nopēta mūsu kompānijas sieviešu dzimumu. Kāpēc? Tāpēc, ka to apģērbs galvenokārt ir melnas krāsas, svārku garums nav augstāks par to, kas ir zem ceļa un kājās ir biezas melnas zeķubikses. Pašas gan skaisti un efektīvi uzkrāsojušās, jo kaut kā jau tomēr mums sievietēm gribas izcelt savu daili. Protams, kad pēc pāris dienām ieradāmies Armēnijas galvaspilsētā, tad pārliecinājāmies, ka galvaspilsētas dāmas ar saviem augstajiem papēžiem, košajām kleitām un īsajiem svārkiem, tomēr krasi atšķiras no nomaļākos reģionos dzīvojošām daiļā dzimuma pārstāvēm.

Vēl iepērkam armēņu brūvētos mājas vīnus un varam atkal ripot tālāk.

Ja vakar nebiju gatava izteikt savas domas par Armēniju slikto ceļu dēļ un vien pāris stundas saulītē to redzot, tad šodien šī valsts parādīja sevi dienasgaismā un tā pamazām sāk laupīt manu sirdi, pavisam noteikti, ar savu vienreizējo dabas skaistumu! Tā ir pilnīgi pretēja Gruzijai. Gluži kā ar nazi nogriezts! Ceļi beidzot ir braucami un atšķirībā no Gruzijas nav tik līkumoti, ir daudz pārredzamāki un lēzenāki, kalnus klāj pļavas, kas izskatās kā paklājs, neviena koka, plašumi ir prātam neaptverami un ar aci neizmērāmi! Šķiet visa valsts ir pacelta tuvāk mākoņiem, jo vidējais augstums ir 2000 m v.j.l.

Nespējam pabraukt garām neapstājoties vietā, kur sajūta, ka viss Armēnijas dabas skaistums ir pie tavām kājām! Metamies iemūžināt sevi uz šīs fototapetes fona, jo bildēs tiešām izskatās, ka esam meistarīgi ar fotošopa palīdzību uzlīmēti tās priekšplānā 🙂

Lai arī tirdziņš bija fantastisks, tomēr  nu, jau nedēļas garumā esam pieraduši lutināt savus vēderus ar Kaukāzu virtuves labumiem un šķiet to tilpums arī ir kļuvis lielāks un prasa savu tiesu!

Ar šosejas malā esošajām kafejnīcām ir švaki! Tās ir izputējušas, slēgtas vai arī nav manītas jau vairākus desmitus kilometru. Iespējams arī problēma varētu būt tanī, ka viņu rakstības dēļ, vienkārši nesaprotam, ka te var paēst. Tad nu, vadāmies pēc vienkāršām metodēm un apstājamies pie izkārtnes, kas līdzīga pavāra cepurei.

Jā! Ir! No šosejas nepateiksi, bet ēkas otrā pusē ierīkotas atsevišķas āra terases ēšanai kalnu upītes krastā, skan dzīvā mūzika, kas ir tik skaļa, ka knapi dzirdu blakus sēdošo runājot. Galds ir bagātīgs! Plūst vīna upes, šašliki no jēra, cūkas, ceptas zivis, salāti, lavašs, sieri…

Par atnesto rēķinu varējām tikai nosmieties, jo tas bija ar pildspalvu uzrakstīts uz līmlapiņas 🙂 Samaksājām 23`000 AMD jeb 43.75 Eur par 7 personām.

Šodienas maršrutā bija paredzēts nobraukt 325 km līdz pat Armēnijas pašam dienvidu galam! Ja Gruzijā par šāda attāluma pieveikšanu varēja tikai sapņot, tad Armēnijas taisno ceļu dēļ, mums tas tiešām izdevās.

Braucot uz šīm divām Kaukāzu valstīm zināju, ka šeit varēs novērot lielu daļu autotransporta, ko atceros tikai no savas bērnības vai retu reizi parādāmies uz Latvijas autoceļiem.

Armēnijā līdzīgi kā tās kaimiņu valstīs ir vērojama teju visa PSRS autotransporta buķete! Tie šeit ir biezā slānī un teicamā izskatā! Mūsu kompānijas vīrieši nespēj vien acis pabarot ar retro auto cienīgo parādi ik uz metra! Balta Ņiva šeit ir kulta auto, jo vietējiem tas ir gluži kā jāt ar baltu zirgu!

Tuvojoties Armēnijas dienvidu reģionam arvien vairāk pamanām armijas mašīnas ar karavīriem tajās, kalnu galos izvietoti torņi un saprotam, ka aiz kalniem atrodas Kalnu Karabaha.

Esam veiksmīgi tikuši līdz pilsētiņai no kuras var tikt uz pasaulē garāko gaisa tramvajiņu Wings of Tatev, kas ir nedaudz vairāk kā 6 km garš! Iebraucam pilsētiņā pēc 18:00 un ātri tiek sameklētas naktsmājas. Vietējā ģimenīte ierīkojusi viesu numuriņus ēkas otrajā stāvā ar atsevišķām istabām un ieejām no ārā esošā balkona/terases. Katram pa dušai, divguļamai gultai un laime pilnīga, jo nav jālozē, kurš gulēs ar mūsu draugu Kasparu, kurš ceļo solo!

Vakariņas mums ir nevis kā kafejnīcā pasniegtas, bet gan kā armēņu ģimenēs pierasts, jo saimnieki visu gatavojuši paši. Šodien esam nobraukuši 325 km. Nogurums, protams, ir neatņemama roadtrip sastāvdaļa, bet tas ir patīkams.

Seko mūsu piedzīvojumiem un ceļojumiem arī Facebook blogā Ceļojam ar bērnu.

Nākamajā rakstā baudām Armēnijas karstos avotus un vakarā ierodamies tās galvaspilsētā Erevānā.